Daudzi cilvēki tumšajā gadalaikā bieži sirgst ar saaukstēšanos, arī zaļajiem augiem ziemā ar imunitāti ir pašvaki. «Tas gan atkarīgs no kopšanas,» pārliecināta Latvijas Universitātes botāniskā dārza Tropu un subtropu laboratorijas vadītāja Dace Grīviņa.
Daudzi istabas augi vasaru pavadījuši brīvā dabā – dārzos, uz balkoniem vai āra palodzēm. Puķu atvaļinājumam beidzoties, augi vārda tiešā nozīmē atgriežas mājās.
Jau astoto gadu par vienu no interesantākajiem Baldones dārziem rūpējas Vaivodu ģimene: Marika un Ainārs Vaivodi un divas viņu atvases – skolas puikas Miks un Raivis.
Pirmās pavasara sīpolpuķes ir ļoti nepacietīgas, tās nespēj sagaidīt, līdz nokūst sniegs. Dace Lesiņa, Agrimatco Latvia speciāliste, ir novērojusi, ka pavasara vēstneses dažugad parādījušās jau siltās janvāra nogalēs.
Zemei mostoties, sācies lielais stādīšanas trakums. Dārzkopji kā darba skudras traucas no viena stādu gadatirgus uz otru, savus augus meklējot. Apdomīgākie iepērkas pie konkrētiem stādu audzētājiem.
Pavasara saulgriežiem tuvojoties, veikali ir pilni ar Lieldienu rotājumiem. Tomēr daudziem mīļāki šķiet pašu darinātie. Ierosmei dažas svētku kompozīcijas piedāvā Rīgas Dabaszinību skolas skolotāja Elita Logina un floristikas pulciņa dalībniece Marta Logina.
Dažam labam šķiet, ka no pelniem nav nekāda labuma, atliek vien palaist pa vējam. Tādā aplamībā ar skumjām noraugās dārzs, jo pelnos ir visas augšanai vajadzīgās organiskās vielas, izņemot slāpekli.
Dārzā nav vietas, ko atvēlēt tomātiem vai kartupeļu vadziņai? Jūsu vienīgā brīvā platība ir balkons vai lodžija? Arī tad nav problēmu tikt pie pašu audzētiem dārzeņiem, atliek vien sarūpēt palielāku maisu un iecerētajam kārumam piemērotu augsni.
Diez vai katrs ir redzējis dzīvu dzeguzi, toties par dzegužkurpīšu trauslo skaistumu priecājušies visi. Tomēr retais zina, ka šis augs ir pasaulē lielākajai puķu saimei– orhidejām – piederīgs.
Dobeles paraugsētā ir ko apbrīnot gan vasarā, gan sniega baltumā. Tās saimnieki – Viktorija un Ernests Švankas – ir īsti nemiera gari. Viņu dārzs ziemas miegu neguļ, jo garo nakšu melnumā ir īstais brīdis jau kuro gadu uzburt gaismas pasaku.
Ne velti Viktorijas un Ernesta Švanku dārzs pērn atzīts par Dobeles paraugsētu. Apbrīnojama ir saimnieku prasme nepilnā pushektārā gan skujeņu kolekciju izveidot, gan krāšņas puķudobes, gan ogu un dārzeņu vagas sarindot.
Kad Hincenbergu dārzā zied tamarisks, tā līganie zari ir nosēti ar bitēm. Šķiet, šo dārzu čaklās dūcējas savā maršrutā ierakstījušas uz visiem laikiem, jo līdz pat salnām te ziedu netrūkst. Ārzemnieki gan šo Auces dārzu mēdzot dēvēt par publisko parku, tik neparasts tas ir.
Nepilnos septiņos gados Līgas un Aivara Beņķu dārzs kļuvis par vienu no skaistākajiem Dobelē. Saimnieki pratuši izsmalcinātu skaistumu savienot ar latviešiem raksturīgu saimnieciskumu.
Klusā privātmāju rajonā mazo ielu labirintos ieslēpies atturīgi elegantais Riekstiņu ģimenes dārzs. Tajā var gan bambusu ēnā atpūsties, gan rožu smaržā gremdēties.
Klusā Dobeles nomalē ir dārzs, kas licis padoties pilsētas daiļdārzu vērtētājus. Lai varētu objektīvi izvērtēt citus esošos un topošos dārzus, Ženijas un Aivara Klūgu lolojumam "uz mūžu" piešķirts paraugsētas nosaukums. Šoruden dārzs atzīts par trešo izcilāko Latvijā.
No mūsu ēras pirmsākumiem līdz pat viduslaikiem no gladiolu sīpoliem cepa maizi. Un ja vēl tajā iemaisīja sīpolus... Plīnijs piemin, ka gladiolu sīpolu amulets karavīrus spēja pasargāt no nāves kaujaslaukā.
Nepilnos četros gados Tukums kļuvis par vienu skaistu, neparastu dārzu bagātāks. Tajā svešzemju augi sadzīvo ar Latvijas lauku klasiku un gliemeži draudzējas ar ēdamajām vardēm.
Viņš ir panācis to, ka, sporta pārraidei sākoties, sievas nesteidz pārķert televizora pulti. Viņš – žurnālists un sporta komentētājs Anatolijs Kreipāns. Ar saviem komentāriem Anatolijs liek jebkuru muskuļu kalnu uztvert kā interesantu personību.