Lauma Mellēna / Autori

Par Austrumu un Rietumu kultūru atšķirībām rakstīts daudz vairāk nekā par to, cik iespējama vai neiespējama ir to sintēze, sinerģija, mērķtiecīga integrācija vai vispār jebkāda mijiedarbība.

16. oktobrī ar Danielu Raiskinu pie diriģenta pults Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) spilgtā, lai arī ļoti klasiskā koncertā atklāja brāmsiādi – šajā sezonā cikla veidā plānots atskaņot visas četras Brāmsa simfonijas, no kurām Otro diriģēs Nikolajs Aleksejevs, bet Trešo un Ceturto – LNSO galvenais diriģents Andris Poga. Plānā iekļauts arī Vācu rekviēms.

Mecosoprāns Irma Pavāre ir hameleons, būtne nepārtrauktā kustībā – vokālā māksla un ārštata solistes ampluā Latvijas Nacionālajā operā ir tikai daļa no viņas straujās ikdienas.

Latvijas Nacionālajā operā notikusi Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes operas bērniem Putnu opera otrā atjaunojuma pirmizrāde.

17. septembrī ar koncertu Lielajā ģildē tika atklāta kamerorķestra Sinfonietta Rīga desmitās jubilejas sezona.

Astotajā maijā savu ceļu pie skatītājiem sāka pēdējais šīs sezonas jauniestudējums LNO – Džakomo Pučīni Vīlas, kas komplektā ar ironisko komēdiju Džanni Skiki veido divu gan tematiski, gan stilistiski atšķirīgu viencēlienu diptihu.

Kopš 8. maija opermīļi ir kļuvuši par vēl vienu interneta resursu bagātāki. Tajā ir iespējams virtuāli sekot līdzi operpasaules aktualitātēm.

Iebraucot Liepājas centrā pēc ilgāka laika, uzreiz pamanāms topošās koncertzāles modernais stāvs. Tas taustāmi iemieso to, par ko galvaspilsētā arvien vēl tikai runā kā par vāju cerību – pilnvērtīgu, modernu akustisko koncertzāli. Liepājas koncertzāli Lielais dzintars plānots pabeigt rudenī, un, protams, ar to saistās vesels lērums gaidu un cerību, kas, skatoties uz Rēzeknes Gora piemēru, ir pamatotas. Liepāja ir pilsēta ar senām mūzikas tradīcijām, turklāt tai ir orķestris, kurš angļu valodā lepojas ar savu dzintara skaņu (Amber Sound orchestra).

Līdzpārdzīvojuma jautājums teātrī, tostarp operā, ir diezgan individuāla lieta. Tā atkarīga gan no žanra izpratnes, attieksmes pret to un arīdzan noskaņojuma. Tomēr Pučīni operas, kas pirmām kārtām jau mūzikā ir dramatiski, lai neteiktu, pat melodramatiski, izkāpinātas, kvalitatīvā interpretācijā, tuvojoties finālam, parasti spēj izvilināt pa slepus notrauktai asarai pat ļaudīm, kuri ikdienā sevi nebūt nedēvē par pārlieku emocionāliem.

Kultūras galvaspilsētas gads lutina rīdziniekus ar plašu kvalitatīvu mākslas notikumu klāstu. Viena no neapšaubāmām tā virsotnēm koncertdzīvē bija 7. novembra vakars, kad Latvijas Nacionālajā operā (LNO) muzicēja Bavārijas Radio simfoniskais orķestris (Symphonieorchester des Bayerischen Rundfunks) un maestro Mariss Jansons.

Piektdien, 7. novembrī, ar Bavārijas Radio simfoniskā orķestra koncertu Nacionālajā operā maestro Marisa Jansona vadībā tiks godināta viņa tēva – leģendārā diriģenta Arvīda Jansona (24.10.1914. – 21.11.1984.) – piemiņa.

6. jūnijā Spīķeru koncertzālē, vasaras karstumam mijoties ar spirdzinošu lietu, izskanēja Kristapa Auznieka Saules vējš – skaņdarbs, kas vajadzības spiests, nodēvēts par kameroperu, bet drīzāk būtu saucams par muzikāli filozofisku refleksiju par cilvēka un laika attiecībām mūsdienu pasaulē.

Pazīstamais britu operas kritiķis Čārlzs Osborns rokasgrāmatā opermīļiem The Opera Lover’s Companion (2007) citē leģendāro dziedātāju Enriko Karūzo. Viņš esot teicis, ka viss, kas nepieciešams veiksmīgam Trubadūra iestudējumam, ir četri pasaulē labākie dziedātāji.

Lai arī Vācijā mītošā latviešu soprāna Ingas Kalnas vārds daudziem vairāk saistās ar baroka repertuāra un Mocarta virsotnēm, intervijās un sarunās dziedātāja ne reizi vien atzinusi, ka viņai ļoti tuvs ir arī belkanto – balss virtuozitātes, melodiskuma un vijīguma demonstrēšanas arēna, daiļslidošanai pielīdzināms sporta un mākslas apvienojums. Dziedātāju tajā gaida azartiski izaicinājumi vokālajā tehnikā, bet klausītāju – cilvēka balss iespēju apbrīnas vērtais spektrs.

Aprīļa nogalē Latvijas Nacionālā opera vēra durvis jauniestudējumam baleta žanrā. Novatoriskā un radošā projektā Trīs tikšanās trīs ārzemju horeogrāfi – argentīnietis Demiss Volpi, amerikāniete Bridžeta Beinere un slovāks Mario Radačovskis – radījuši modernus dejas iestudējumus, par pamatu ņemot trīs latviešu komponistu – Pētera Vaska, Georga Pelēča un Riharda Dubras – skaņdarbus.

«Divas vadošās lomas un divas nāves 18 stundu laikā, Latviešu soprāns negaidīti izglābj tiešraidi, Pēdējā brīža Mimī, Neticama dubultdebija.» Tie ir tikai daži virsraksti amerikāņu presē pēc Kristīnes Opolais lēmuma jau nākamajā dienā pēc žilbinošās debijas Čočosanas tēlā Pučīni Mme Butterfly Metropoles operā Ņujorkā (MET) 4. aprīlī piekrist teātra intendanta Pītera Gelba riskantajam lūgumam ielēkt leģendārās Franko Dzefirelli Bohēmas dienas izrādē, nomainot sasirgušo Anitu Hartigu.

12. un 13. martā Latvijas Nacionālā opera sagaidīja kārtējo latviešu oriģināloperas pirmizrādi – Viestura Meikšāna iestudēto Kristapa Pētersona operu-lekciju Mihails un Mihails spēlē šahu.

Latvijas Nacionālajā operā pēc nu jau pierimušajām kaislībām ap iestādes mākslinieciskās un administratīvās vadības maiņu 7. decembrī notika šīs sezonas pirmā operas jauniestudējuma pirmizrāde – Sergeja Prokofjeva Mīla uz trīs apelsīniem Maskavas Konstantīna Staņislavska un Vladimira Ņemiroviča-Dančenko Muzikālā teātra mākslinieciskā vadītāja Aleksandra Titela režijā un jaunieceltā LNO galvenā diriģenta Mārtiņa Ozoliņa muzikālajā vadībā.

Ar koncertu Frankfurtes Botāniskā dārza biedrības namā Gesellschafthaus Palmengarten noslēdzies Eiropas Centrālās Bankas (ECB) rīkotās Latvijas kultūras dienas. Eiro ieviešanas priekšvakarā, Kultūras dienas bija veltītas ECB darbinieku un Frankfurtes iedzīvotāju iepazīstināšanai ar Latvijas kultūru. Svētku vakariņu ēdienkartē ietilpa mūzika, teātris, animācija, literatūra un fotomāksla.

Septembra sākumā uz starp kultūras ministri un operas līdzšinējo direktoru samilzušā konflikta fona ar grezniem koncertiem, kas metrāžas ziņā teju konkurēja ar Dziesmu svētku noslēgumu, tika svinēta Latvijas Nacionālās operas ēkas 150. jubileja, tādējādi godinot vienu no Rīgas kultūras dzīves būtiskiem simboliem.

Februāra nogalē Dailes teātris piepulcējās to teātru skaitam, kas pārskatāmā pagātnē pievērsušies Jevgeņija Oņegina tēla interpretēšanai, piedāvājot mūziklu Oņegins – postmodernu pastičo par slāvu kultūru, kurā tomēr tik neatlaidīgi meklējam pretlīdzekļus emociju un kaislību badam, kas tipisks mūsdienu sabiedrībai. Jāsaka, ka pēc Andreja Žagara ārišķīgi estetizētā operas iestudējuma Jevgeņijs Oņegins un Alvja Hermaņa asprātīgā, bet kaili intelektuālā Oņegins. Komentāri JRT Dž. Dž. Džilindžeram izdevies slāvu tēmai piebērt nedaudz sāls un piparu, lai padarītu dzīves bildi krāsaināku ne vien samērā nepretenciozajai Dailes teātra Lielās zāles publikai, bet arī dedzīgākam kultūrzīmju šifrētājam. Šķiet, par Oņeginu vienaldzīgo ir maz – redzējušo rindas vairāk polarizējas kaismīgos atbalstītājos un tikpat kaismīgos kritizētājos. Taču tas par izrādi liecina tikai labu.

22. februārī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) koncertēja kopā ar savu nu jau bijušo māksliniecisko vadītāju Karelu Marku Šišonu un pianistu Vestardu Šimku.