Lauma Mellēna / Autori

Arnolds Klotiņš ir nenogurdināms darbarūķis, kurš gadu no gada turpina papildināt latviešu mūzikas vēsturi ar jaunām lappusēm. Nule kā klajā nākusi viņa jaunākā grāmata par trimdas latviešu kordiriģentu Robertu Zuiku No zobena dziesma. Roberts Zuika un viņa vīru koris karā, gūstā un trimdā, par 1944. gada rudenī Kurzemē dibināto Zuikas vīru kori, kura dalībnieki bija Latviešu leģiona karavīri, un par tā gaitām caur fronti, gūstekņu nometnēm, koncertiem un konkursiem Anglijā. 19. februārī Latvijas Nacionālajā operā Arnolds Klotiņš saņems Lielo mūzikas balvu par savu pagājušajā gadā iznākušo fundamentālo darbu mūzikas vēsturē Mūzika okupācijā, kas aptver 20. gs. 40. gadu pirmo pusi, kad Latvijā strauji un vairākkārt mainījās varas un ideoloģijas, atstājot savus nospiedumus arī mūzikas un kultūras dzīvē. Arnolda Klotiņa pieredzē kaldinātā pārliecība liek apgalvot, ka kultūrā bodes princips nestrādā un konstatēt rentabilitāti var tikai pēc ilgāka laika.

12. janvārī jau astoto reizi notika Arnolda Klotiņa idejiski iedvesmotais latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts. Šogad orķestru pārvaldība bija uzticēta jaunākajai diriģentu paaudzei – koncertu atklāja Mārtiņš Ozoliņš, bet turpināja Atvars Lakstīgala, jaunais, daudzsološais Valdis Butāns un LNO kormeistars Aigars Meri.

Latvijas Nacionālajā operā jaunais gads sākās ar gaidītu debiju, proti, Aleksandra Antoņenko lomas debiju Radamesa tēlā Džuzepes Verdi vēsturiskajā drāmā Aīda.

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) Vecgada koncerti Operā un Lielajā ģildē klausītājiem nesa gaidītu tikšanos ar mecosoprānu Elīnu Garanču spilgtā un daudzveidīgā programmā, kurā bija iekļautas gan ārijas no lomām, no kurām dziedātāja atvadās, gan nākotnes repertuārs, kas daļēji iekļauts jaunajā soloalbumā Romantique, kuru The New York Times jau paspējuši nodēvēt par sensacionālāko gada albumu klasiskajā mūzikā.

Pāris dienu pirms ļoti gaidītajiem Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) Vecgada koncertiem ar Elīnu Garanču par aiziešanu no orķestra mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amata publiski paziņoja Karels Marks Šišons.

Šajā gadumijā Rīgas publika ar nepacietību gaidīja izcilo latviešu mecosoprānu Elīnu Garanču. Pavasarī atgriezusies uz skatuves Vīnē pēc labi izbaudītas pusgada pauzes jaundzimušās Katrīnas Luīzes aprūpei, māksliniece turpina priecēt publiku abpus okeānam, apliecinot sevi kā vienu no spilgtākajām savas paaudzes operdziedātājām ar vēl krāsaināku balsi, kuru var novērtēt arī rudenī Deutsche Grammophone mūzikas izdevniecībā klajā nākušajā soloalbumā Romantique. Decembra sākumā kino Citadele uz kinoekrāna varējām sekot līdzi Elīnas Garančas sniegumam Sesto lomā Mocarta operā Tita žēlsirdība, no kuras māksliniece plāno atvadīties, lai uzplauktu dramatiskākā un arī romantiskākā repertuārā. Taču par skaistāko lomu dziedātāja sauc māmiņas lomu, kurā nekad nav sasniedzama meistarības pilnība un neiestājas noilgums.

1.decembrī ar vērienīgu, atmiņā paliekošu koncertu Kongresu namā noslēdzās pasaules mūzikas festivāls Porta – jau 12. gadu pēc kārtas. Šobrīd var droši teikt, ka Porta ir viens no tiem festivāliem, kas kvalitatīvi izkristalizējies par spilgtu pasaules mūzikas notikumu Latvijā, kur daudzveidīgā programmā iespējams ieraudzīt katrreiz citādu dažādu tautu un valstu mūzikas kopainu – neakadēmiski kolorītu, pievilcīgu atšķirībās un izcilu izpildījumā.

Decembrī ar atjaunojuma pirmizrādēm uz LNO skatuves atgriezās ilgi nedzirdēta repertuāra izrāde – Džakomo Pučīni Toska Maskavas Helikona operas režisora Dmitrija Bertmana režijā, kurš pirms astoņiem gadiem operas skatītājiem Rīgā piedāvāja jaunu, diezgan radikālu šīs hrestomātiskās operas interpretāciju.

Pēc debijas māmiņas lomā pagājušā gada rudenī pasaulslavenais latviešu mecosoprāns Elīna Garanča šopavasar atgriezās uz skatuves ar koncertiem un populārākajām mecosoprānu «bikšu lomām» – Oktaviānu Riharda Štrausa Rožu kavalierī un Sesto Volfganga Amadeja Mocarta Tita žēlastībā Vīnes Valsts operā.

Kristīne Opolais ir operdziedātāja, kuras starptautiskā karjera uzņēmusi apgriezienus tieši pēdējos gados. Viņa augusi un attīstījusies Rīgas publikas acu priekšā, pārsteidzot ar dramatisku dziļumu tradicionālās soprānu lomās un pamazām mērķtiecīgi slīpējot arī vokālo sniegumu. Pēc žilbinošām debijām Eiropā darba kārtībā parādījusies cita, daudz svarīgāka – māmiņas loma. Pašlaik Kristīnes un Andra Nelsona meitiņa Adriana Anna ir gandrīz gadu veca, un Kristīne atgriežas uz skatuves – šoruden Cīrihes operā nodziedāta Jenūfa, bet gada nogalē viņas ceļš ved uz Ameriku, lai nākamā gada sākumā debitētu Metropolitēna operā Ņujorkā. Vaicāta par savām sajūtām šajā visnotaļ straujajā dzīves posmā, 12. novembrī sasniedzot Jēzus vecumu, Kristīne atbild: «Darba man tiešām ir daudz, bet esmu laimīga!»

Arēnas noslēguma koncerts 26. oktobra koncerts Lielajā ģildē sākās ar mazliet miegainām sajūtām Džona Keidža vēlīnajā opusā Twenty Three 23 stīgu instrumentiem.

Šā rudens īpašais notikums mūzikā bija ar Latvijas Koncertu gādību sarūpētais Birmingemas simfoniskā orķestra, Andra Nelsona un Baibas Skrides koncerts Latvijas Nacionālajā operā, kuram bija iespēja sekot arī radio un televīzijā. Abi mūziķi ir zvaigznes latviešu izpildītājmākslinieku galaktikā, kas pēdējo gadu desmitu laikā pievērsuši būtisku pasaules uzmanību, iekarojot augstas profesionālās virsotnes. 15. oktobrī abu nu jau stabilā un savstarpēji papildinošā diriģenta – solistes tandēma sadarbība uzplauka Johannesa Brāmsa mūzikā – Vijolkoncerta un 4. simfonijas atskaņojumā Latvijas Nacionālajā operā.

Šoruden Rīgā atkal viesojas Latvijas spožais soprāns Inga Kalna, kura nu jau 13 gadu mīt Hamburgā Vācijā. Pirms kārtējās intensīvās sezonas Mocarta zīmē, kas vienlaikus ir dziedātājas parādes repertuārs, bet, izrādās, var arī apnikt, Inga Kalna debitēja krievu opermūzikā, nodziedot Marfas lomu Nikolaja Rimska-Korsakova Cara līgavas koncertuzvedumā LNO. Lai arī dziedātājas mājaslapa nav atjaunināta kopš 2008. gada, kā pati saka, slinkuma dēļ, apritē viņa ir joprojām. Jau piecus gadus kā brīvmāksliniece viņa brauc uz pilsētām un teātriem, kur viņai patīk, kur viņu pazīst, mīl un dod iespējas sevi parādīt ne tikai baroka vai Mocarta mūzikā, bet arī dziedātājai ļoti tuvajā belkanto.

7. septembrī tika atklāta jaunā operas sezona. Šoreiz ar laikmetīga latviešu jaundarba – Andra Dzenīša operas Dauka – pirmatskaņojumu koncertuzveduma formā.

Nedēļas nogale Cēsīs lutināja ar šajā vasarā reti pieredzētu labu laiku, radot pievienoto vērtību mākslas un mūzikas piepildījumam, ko sniedza Cēsu mākslas festivāla apmeklējums. Apmeklējot divus koncertus, nobrieda to raksturojums – laikmetīgums, sievišķība un mūzikas gars. Sievišķīgo līniju, mūzikas gara vadītas, abos koncertos laikmetīgi atklāja lietuviešu komponiste Juste Janulīte, vijolniece Eva Bindere, čelliste Guna Āboltiņa un akordeoniste Ksenija Sidorova.

Vienīgajā Introvertās mūzikas festivāla koncertā 26. jūlijā muzicēs izcilā latviešu klavesīniste Ieva Saliete, pirmoreiz Latvijā atskaņojot gandrīz pusotru stundu garās Baha Goldberga variācijas un ļaujot klausītājam meditēt Jāņa baznīcas solos, klausoties klavesīna skaņas. Laika straujajā plūdumā liktenim labpaticis iegrozīt Ievas dzīvi tā, ka Freiburgā un Bāzelē skolotā un talantīgā klavesīniste ieprecējusies dižajā latgaļu podnieku Ušpeļu dzimtā. Par spīti tam, ka nu jāmēro daudz garāks ceļš uz un no lidostas, lai no kārtējām koncertēšanas reizēm Eiropā nokļūtu mājās, viņa jūtas laimīga, ka nomainījusi Alpus pret Latgali. Jo nekas jau neliedz dzīvot Rēzeknes apkaimē ar pasaules sajūtu, īpaši tad, ja profesionāli esi piederīgs Eiropas mūzikas pasaulei, bet vienlaikus nonākt harmonijā ar sevi dzimtenē, audzinot jaunāko Ušpeļu dzimtas atvasi.

Londonas Karaliskā Koventgārdena opera sezonu noslēdza ar Verdi operas Otello jauniestudējumu (režisors Elija Mo šinskis, diriģents Antonio Papano), kur titullomā spožas kritiķu atsauksmes izpelnījies Latvijas tenors Aleksandrs Antoņenko. Vairāki kritiķi un žurnālisti tenoru pat salīdzinājuši ar vienu no mūsu laikmeta leģendārākajiem šīs lomas atveidotājiem Plasido Domingo.

Šodien Siguldā sākas ikgadējais orķestra Kremerata Baltica festivāls. Tā dibinātājam vijolniekam Gidonam Krēmeram šogad apritēja 65 gadi, savukārt pats orķestris sasniedzis kārtīgu pusaudža vecumu – 15. Tādēļ likumsakarīgs ir festivāla moto – Jubilejas serenādes.

Februāra nogalē koris Kamēr... un diriģents Māris Sirmais prezentēja publikai kārtējo vērienīgo projektu Mēness dziesmas, turpinot dziesmu projekta Saules dziesmas un tam sekojošās programmas Pasaules Saules dziesmas sākto ceļu.

Februāra beigās Lielajā ģildē izskanēja LNSO koncertuzveduma projekts, kas gadu no gada kļūst par opermūzikas svētkiem, kuros nevalda modernā vizualitāte, bet jūtu dziļums un varoņu pārdzīvojumi tiek tverti niansētā balsu un orķestra saskaņā, neļaujot formai dominēt pār saturu. Viena no dramatiskākajām Verdi operām, kas pavisam nesen varēja kļūt par Karela Marka Šišona atvadu sveicienu darbam Rīgā ar LNSO, gandrīz simboliski rezumēja šīs sezonas trauksmainās peripetijas kultūras ierēdniecības attiecībās ar nozares pārstāvjiem.

Latvijas Nacionālajā operā tapis šarmants kamerprojekts – sajūtu izrāde Cantando y Amando –, kurā piedalās operas mūziķu ansamblis ar dažiem pieaicinātiem viesiem un kura centrālā figūra ir kolorītā dziedātāja Ilona Bagele, kuras balsij labi piedien tādi žanri kā šansons, kabarē mūzika un arī tango.

Opermīļiem, kas, nežēlojot līdzekļus, metas uz karstajām tiešraidēm no pasaules opernamiem Rīgas kinoteātros, sen vairs nav jautājumu, kāpēc tas jādara, tikai – kad nākamreiz?