Māris Krautmanis / Autori

Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība (JV)) izskatās kā mazulis ar brīnumsvecīti rokās un pats vēl nespēj noticēt, kādos augstumos apstākļu sagadīšanās viņu iecēlusi. Viņš būs tas, kuru Valsts prezidents Raimonds Vējonis nosauks par jaunās valdības veidotāju, un nav jau arī vairs lielu šķēršļu, lai izveidotos piecu partiju valdošā koalīcija ar Kariņu kā premjeru. Tas ir cundurs, ka pati vismazākā 13. Saeimas frakcija un kuslākais kandidāts tagad būs valdošākais starp valdošajiem. Pirms vēlēšanām nevarēja zināt, vai JV vispār pārvarēs 5% barjeru, lai iekļūtu Saeimā, bet tā daždien gadās, ka tie pēdējie kļūst par pirmajiem.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards, iespējams, kļūs par vēsturisku varoņtēlu, kas būs iedarbinājis vēl nepieredzētu procedūru – Rīgas domes atlaišanu. Rīgas dome tieši attiecībā uz Rīgas satiksmi neesot veikusi nozīmīgas darbības, lai gan ieteikumus sniegusi gan Valsts kontrole savā ziņojumā, gan prokurors izteicis brīdinājumu. Neskatoties uz to, izlēmīga Rīgas domes rīcība neesot sekojusi. Tāpēc sagatavots VARAM likumprojekts par Rīgas domes atlaišanu.

Var iznākt tā, ka piepildās Svēto Rakstu sentence par tiem pēdējiem, kas būs tie pirmie. Nevis lielākā 13. Saeimas partija, kas ir Saskaņa, arī nevis ar 16 mandātiem pārstāvētā Jaunā konservatīvā partija (JKP) vai KPV LV, bet vismazākā partija Jaunā Vienotība, kurai vien astoņi mandāti, var būt tā, kuras pārstāvis Krišjānis Kariņš kļūs par nākamo Ministru prezidentu.

Kaismīgajā priekšvēlēšanu kampaņā politiķi cits citam ir veltījuši tik daudz apvainojumu, birku karināšanas, naida un apsaukāšanās runu, ka, ja to atceras, nekāda valdošā koalīcija un valdība nav iespējama. Vienīgā izeja ir nolikt malā priekšvēlēšanu dusmas un runāt.

Jaunās valdības veidošanas procesi jau no paša sākuma ir ievirzījušies tādā nervozu intrigu un partiju savstarpējas neuzticības gultnē, ka dīvainās ziņas no augstā Saeimas nama Jēkaba ielā dažbrīd izskatās kā no Aleksandra augstumu trakonama nākušas. Bet nu nav jau arī vienkārši, jo 13. Saeimā ir septiņas partijas, kuras katra velk uz savu pusi.

Citām partijām nav lielas sajūsmas par iespēju strādāt Alda Gobzema (KPV LV) vadībā. Tas ir vēl par maigu teikts. Citas partijas ļoti, ļoti nevēlas Gobzemu par premjeru. Visas pazīmes liecina, ka Gobzems var būt Bordāns 2, tikai izsvilpšanas scenārijs laikam būs mazliet citāds.

KPV LV un Jaunā konservatīvā partija (JKP) ir māsas, kas diezgan līdzīgā veidā, ar diezgan līdzīgi domājošu vēlētāju atbalstu ir iekļuvušas 13. Saeimā. Pat mandātu skaits abām vienāds – 16. Tātad kopā 32.

Kāda būs mūsu valsts 2118. gadā? Tik tālā nākotnē grūti aizfantazēties. Ja nenotiks kari, mēri, moru un saracēņu uzvaras gājieni, Latvija noteikti pastāvēs, būs gan latviešu valoda, gan kultūra. Varbūt tā nebūs gluži tāda, kā iztēlojamies – tā ietekmēsies no citām, taču diezin vai tik ļoti lielā mērā, lai mūsdienu latvietis nespētu sarunāties ar savu simt gadu tālo pēcnācēju.

Jaunās konservatīvās partijas (JKP) premjera amata kandidāts Jānis Bordāns ir izgāzts un izgāzies pats. Lai gan cerības sastādīt valdību viņam bija diezgan pat reālas. Bet, ja cilvēks pats dara visu, lai nekļūtu par premjeru, neviens nevar viņam to uzspiest.

Virkne priekšvēlēšanu solījumu jaunajām partijām uzreiz pēc vēlēšanām ir momentā aizmirsušies – nebūs ministriju skaita samazināšanas uz pusi, nebūs 3x500 eiro debesmannas, arī no solītās izlūkošanas un korupcijas apkarošanas struktūru saplūdināšanas Jaunā konservatīvā partija (JKP) ir atteikusies. Kaut kur vistālākajā diskusiju perifērijā ir pazudusi cīņa pret maksātnespējas administratoru – banku izlaupītāju bezkaunību. Vai tas nozīmē, ka tie, kas izšeftēja Trasta komercbanku un gandrīz jau tika klāt ABLV bankas nokopšanai, var celt galvas un pamazām atkal cerēt uz bijušo godību?

Valsts prezidents Raimonds Vējonis valdības veidošanu nolēmis uzticēt Jaunās Konservatīvās partijas (JKP) premjera amata kandidātam Jānim Bordānam. Valsts prezidents Bordānu aicināja divu nedēļu laikā – līdz 21. novembrim – izveidot valdības aprises un jaunajai valdībai nodrošināt vairākuma atbalstu. Ja līdz tam netiks panākta vienošanās, Valsts prezidents aicinās citu Ministru prezidenta kandidātu veidot valdību.

Ir tā sagadījies, ka 13. Saeimā ir ievēlētas septiņas partijas. Tas atspoguļo ļoti sadrumstaloto nevienprātību sabiedrībā – septiņas partijas ir savā starpā ļoti naidīgi ļaužu grupējumi, kuriem ir tikpat naidīgi atbalstītāji un vēlētāji. Naidīgums ir ļoti pārmērīgs, neadekvāts – tā vien izskatās, ka visa iekšpolitikas telpa drīz būs vienās vienīgās «sarkanajās līnijās» sašvīkāta.

Ideāli būtu tā, ka viens vienkāršs Latvijas iedzīvotājs mierīgi dzīvotu un bēdu nezinātu par to, kas notiek augstos valdības un parlamenta līmeņos. Lordi tur savā palātā kaut ko vāvuļo, bet cilvēki dzīvo.

Līdzšinējās valdošās koalīcijas partijas ir atstātas mazākumā – ZZS, Jaunā Vienotība un Nacionālā apvienība vairs nevar izveidot valdību. Taču arī tā sauktie jaunie spēki, lielie pārmaiņu nesēji, nav vinnējuši – Jaunajai Konservatīvajai partijai (JKP) un KPV LV katrai ir 16 mandātu un kopā 32. Ar to nepietiek, lai kaut ko pārmērīgi diktētu.

Ir 13. Saeimā visādas partijas, bet ir arī tāda partija, kas iecerējusi nodrošināt sev varu ar draudiem, ultimātiem un «sarkanajām līnijām».

Vēlēšanās tauta ir devusi 16 jaunās 13. Saeimas mandātus Jaunajai Konservatīvajai partijai (JKP). Ja šo ciparu apgriež otrādi, iznāk 61. Tas ir pārliecinoši pietiekami, lai JKP līderis Jānis Bordāns kļūtu par premjeru. Vismaz Bordāns pats tā domā.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis, tiekoties ar 13. Saeimā ievēlētajām partijām, ir parādījis, ka nav gluži tas paglupais laucinieks, kā viņu daždien kariķē. Katrā ziņā prezidenta prasība premjera kandidātiem pēc pielaides valsts noslēpumam ir kaut kas viltīgi jauns un intriģējošs. Līdz šim vēl vēsturē nav bijis šādas prezidentu prasības premjera amata kandidātiem.

Pusotra nedēļa pēc vēlēšanām politiķiem ir pagājusi mēģinājumos saprast, kam krāniņš lielāks un kas varētu būt par alfa dogu jaunās valdības veidošanā. Pirmās konstruktīvās, ļoti konstruktīvās, nu ļoti konstruktīvās sarunas starp partijām nemaz tik ļoti konstruktīvas nebija – «jaunās» un «vecās» partijas palaikam, varētu tā maigi teikt, salamājās. Pēc tam gan atkal tā kā salaba un sēdās atpakaļ pie sarunām.

Pirms vēlēšanām bija visādi vēlēšanu jautājumi, tomēr Nacionālajai apvienībai (NA) visveiksmīgāk izdevās uzspiest citām partijām savu jājamzirdziņu: «Vai iesiet koalīcijā ar Saskaņu?» Tur tad tās pārējās visādi locījās, sarka un bālēja, stostījās un dievojās, un desmitiem reižu zvērēja, ka nu nē, negrasās, nav domājušas, neies vis kopā ar Saskaņu. Konkurentu tirpināšana ar šo jautājumu, iespējams, pat paglāba NA no vēl lielāka agrākās ietekmes zuduma vai pat pazušanas pavisam.

Jaunu valdību nebūs viegli izveidot, jo politiķiem ir šis tas pārrunājams. Dažam laikam būtu jāatvainojas konkurentiem par neadekvāti bļaurīgiem uzbraucieniem. Īpaši ass bija Jura Juraša (Jaunā konservatīvā partija) un Nacionālās apvienības konflikts – Jurašs kampaņas laikā apgalvoja, ka «nacionālu» līderi Raivis Dzintars un Imants Parādnieks saņēmuši milzīgus kukuļus, taču pēc tam izrādījās, Jurašam nav nekādu pierādījumu kukuļošanai.

Savulaik pa Vecrīgu ar štoku rokā staigāja Pasaules Valdnieks – dīvainis, kuram bija putni galvā un kurš visu ko inčīgu sludināja, visādas blēņas runāja. Nemaz tik dumjš, kā par viņu publika domāja, viņš nebija. Viņš bija Pēteris Seņkāns, kam izākstīšanās rīdzinieku un tūristu priekšā bija dzīvesstils – tāda kā mākslas forma. 2009. gadā Seņkāns mira un Pasaule palika bez Valdnieka.

Visu vasaru politiķi ir solījuši, aicinājuši, apgalvojuši, atmaskojuši, diskutējuši, apmelojuši, manipulējuši, apsaukājušies, baurojuši un nesuši uz tirgu pārdot pelavas par zelta cenu. Nupat šis process beigsies, un 6. oktobrī tauta ies uz 13. Saeimas vēlēšanām, lai izvēlētos sev priekšstāvjus.