Mārtiņš Apinis / Autori

Neraugoties uz to, ka šobrīd ir vairāk tādu preču un pakalpojumu, kam cenas 12 mēnešu laikā pieaugušas, nevis samazinājušās, gada inflācijas rādītājs Latvijā sarūk. Šis process varētu turpināties arī nākamajos mēnešos, tādējādi nevar izslēgt iespēju, ka Latvijā varētu parādīties arī kopējā deflācija ne tikai atsevišķu mēnešu, bet arī gada ietvarā.

Karam Ukrainā ieilgstot, Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu ekonomiskā situācija neuzlabojas. Gluži otrādi – augošie ģeopolitiskie riski kara cenu padara aizvien augstāku. Tā kā atrodamies tieši Krievijai kaimiņos, jautājums par investīciju drošību kļūst aizvien aktuālāks.

Bēdīgā situācija, ko patlaban piedzīvojam ar augstajām aizdevumu procentu likmēm, drīzumā varētu sākt risināties. Taču ne tādēļ, ka Saeimas deputāti akceptē normas, kas bankām hipotekāro aizdevumu likmes var likt samazināt uz pusi, bet gan tāpēc, ka Eiropas Centrālā banka (ECB) varētu lemt par straujāku bāzes procentu likmju samazināšanu, nekā tas tika gaidīts iepriekš.

Pensiju indeksācija kaut kādā mērā palīdz kompensēt cenu pieaugumu, tomēr kopumā caurmēra seniors bagātāks nekļūst, patiesībā notiek pilnīgi pretējais. Par to liecina gan samērā lēnais vecuma pensiju pieaugums, gan arī indeksācijas apmēri, kas netiek līdzi cenu pārmaiņām vitāli svarīgākajās preču un pakalpojumu grupās.

Augstajai inflācijai kāpinot uzņēmumu un valsts budžeta ienākumus, ar vienlaikus samērā zemu bezdarba līmeni algas Latvijā turpina pieaugt, un labi, ka tam arī seko turīgāko strādājošo skaita un īpatsvara pieaugums kopējā darba ņēmēju struktūrā.

Kaut arī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā strauji augošās izejvielu, piemēram, degvielas un minerālmēslu, cenas radīja bažas par to, cik veiksmīgi izdosies pastāvēt Latvijas lauksaimniecības nozarei, pašreizējā situācija nav vērtējama kā slikta, un daudzos segmentos ražošanas apjomi pieaug. Paši lauksaimnieki gan uzskata, ka nozare nonākusi krīzes situācijā, un šodien, 2. novembrī, biedrība "Zemnieku saeima" Slampes kultūras pilī rīko ārkārtas lauksaimnieku sapulci, lai vienotos par izmaiņām, kas nekavējoties jāveic Zemkopības ministrijai (ZM).

Politiskās un ekonomiskās nestabilitātes atnākšana daudziem ar jaunu sparu liek meklēt dažādas ieguldījumu alternatīvas, uzvirmojot bažām par to, ka līdz šim izmantotie naudas uzkrājuma līdzekļi nav droši. Par vienu no šādām alternatīvām nereti tiek uzskatītas kriptovalūtas, kurās ļaudis iegulda, bieži vien neapzinoties, ka šī finanšu produkta vērtība var kardināli mainīties pat vienas dienas laikā un jauniegūtais uzkrājuma veids stabilitātes ziņā var atpalikt pat no dziļās finansiālās problēmās slīkstošu jaunattīstības valstu nacionālajām valūtām.

Neraugoties uz to, ka šā gada trešajā ceturksnī Latvijas tautsaimniecība turpināja atrasties lejupslīdē, tās sniegums ir vērtējams kā pārsteidzoši labs. Tas var būt pārsteigums uz apkārtējo negāciju fona, taču “labajam sniegumam” ir arī aritmētisks izskaidrojums.

Pēdējie statistikas dati attiecībā uz mazumtirdzniecības norisēm Latvijā, maigi sakot, ir visai nepatīkami un signalizē par vairākām ekonomiska rakstura problēmām. To, ka daļai iedzīvotāju trūkst naudas, neraugoties uz algu kāpumu un atsevišķu preču un pakalpojumu cenu samazināšanos. Tāpat dati vēsta par aizvien izteiktāku mūsu valsts ekonomikas saraušanos, to, ka algu pieaugums nākamajā gadā var izpalikt, kā arī to, ka nākamā gada valsts budžeta piepildīšana varētu nenotikt kā plānots, bet tas savukārt liks mazināt arī dažādus izdevumus.

Latvijas eksporta statistika zināmā mērā liek vilkt paralēles ar uzņēmumu atziņām par to, kas traucē viņu biznesa attīstību. Proti, gan statistikas ailēs ārvalstīs pārdotie preču apjomi, gan uzņēmumu aptaujas liecina par to, ka pārdot saražoto kļūst aizvien grūtāk. Tas nozīmē, ka Latvijas noieta tirgos ir ekonomiskās problēmas un tās neizbēgami nemetīs līkumu arī Latvijai.

ASV prezidenta Kongresam pieprasītais vairāk nekā 100 miljardu dolāru vērtais finansējums, tajā skaitā lai palīdzētu Ukrainai un Izraēlai, neradīsies pats no sevis – šo naudu nāksies aizņemties finanšu tirgū. Ja runa būtu tikai par 100 miljardu aizņemšanos, tad tā globālajam finanšu tirgum nav būtiska problēma. Taču jau šobrīd ir skaidrs, ka tā ne tuvu nav vienīgā nauda, kas valstīm būs nepieciešama, lai stiprinātu savu militāro un cita veida drošības kapacitāti. Turklāt tās nevar atstāt novārtā arī citas prioritātes, kuru realizācija iepriekš augstās inflācijas dēļ ir kļuvusi dārgāka, līdz ar to naudas vajag aizvien vairāk.

Ik pa laikam karstas diskusijas raisošajā jautājumā par 2. pensiju līmeņa ienesīgumu Latvijā ir noticis pozitīvs, bet, kā “Neatkarīgās” slejās jau minēts iepriekš – gaidīts pavērsiens. Proti, pagājušā un šā gada izskaņā un vēl pirms dažiem mēnešiem fiksētie “mīnusi”, rēķinot gada izteiksmē, jau ir pārvērtušies “plusos”. Šobrīd vien atliek gaidīt, ka uzlabosies arī ilgtermiņa rādītāji, kur bieži vien aina vēl ir diezgan pabēdīga.

Mūsu valsts ekonomiskajai izaugsmei uzrādot vidēju ātrumu, pastāv iespēja, ka pēc pāris gadu desmitiem mūsu labklājības līmenis būs apsteidzis Eiropas Savienības (ES) valstu vidējo, savukārt vēl pēc kādas desmitgades vai pat mazāk varam panākt arī kādu no Rietumeiropas valstīm. Tiesa, lai to spētu veiksmīgāk izdarīt, ir nepieciešamas papildu kvalificēta darbaspēka pieplūdums, kā minimums, nedaudz veiksmes un pasaules neieslīgšana jaunos plaša mēroga militāros konfliktos.

Lai arī pastāv iespēja, ka norises Izraēlā un tai piegulošajā Gazas sektorā var izvērsties plašākā konfliktā, šķiet, ka pasaules naftas tirgus pārāk nebažījas par piegādēm un arī degvielas tirdzniecība biržā norit mierīgi un bez pamanāmiem ekscesiem. Tas var kalpot par signālu tam, ka arī Latvijas autobraucējiem nenāksies piedzīvot šoku, lūkojoties vietējo degvielas uzpildes staciju cenrāžos.

Pēdējie gadu desmiti Eiropas transporta sistēmā ir bijuši orientēti uz aizvien jaunu ceļu izbūvi, vienlaikus mazāka uzmanība, līdz ar to investīciju apjoms vērsts dzelzceļu virzienā. Gala rezultātā pasažieru pārvadājumiem paredzēto sliežu kopējais garums ir sarucis, kas varētu būt samazinājis sabiedriskā pasažieru transporta pieejamību, vienlaikus veicinot arī transporta sistēmas radītā piesārņojuma pieaugumu līdz ar lielāku fosilās degvielas patēriņu.

Inflācijai samazinoties, mājsaimniecību izaicinājumi aizvien saglabājas, taču situācija vairs nav tik slikta kā pērngad, kad vien reto pārtikas produktu par nopelnīto algu varēja nopirkt vairāk nekā gadu iepriekš. Līdz ar inflācijas mazināšanos, bet atsevišķās preču grupās pat cenas samazināšanos un vienlaikus notiekošo algu kāpumu situācija ir ievērojami uzlabojusies. Vēl pozitīva ziņa ir tā, ka, raugoties ilgtermiņā, strādājošā iespējas attiecībā uz pārtikas preču iegādi kopumā ir būtiski pieaugušas.

Pasaules ekonomiskās situācijas pasliktināšanās nemet līkumu arī mūsu valsts ražojošajam sektoram, kuram eksporta iespējas sarūk gan pārdotās produkcijas apjoma, gan cenu izteiksmē. Rezultātā saražotās produkcijas izlaide krītas, līdz ar to sarūk arī potenciālais apstrādes rūpniecības devums mūsu valsts kopējā tautsaimniecībā.

Raugoties no “vienkāršā” iedzīvotāja pozīcijām, Latvijas valdības īstenotā valsts budžeta plānošana bieži vien nešķiet sevišķi veiksmīga un attiecībā uz nodokļu politiku ir nedraudzīga pret to sabiedrības daļu, kurai ikdienišķo preču un pakalpojumu nopirkšanai pieejamais budžets ir visierobežotākais. Klasisks piemērs ir nevēlēšanās piemērot samazināto pievienotās vērtības nodokli (PVN) pārtikas produktiem, kas ir vispārēja norma Rietumeiropā.

Pārtikas produktu cenu kāpums tradicionāli ir bijis viens no Latvijas inflācijas dzinējspēkiem. Tagad pārtikas ražotājiem tāpat kā citām tautsaimniecības nozarēm zināmu atelpu ir radījis enerģētisko resursu cenu kritums, tomēr no uzņēmumu pārstāvju teiktā var spriest, ka tas neveicinās masveida pārtikas cenu kritumu, jo paralēli vienu izmaksu kritumam ir tādas, kas palielinās.

Organizācijas “Greenpeace” šā gada ziņojumā sabiedriskais transports Latvijā izdevīguma ziņā tiek pielīdzināts Norvēģijas sabiedriskajam transportam. Tas nozīmē, ka Latvijas iedzīvotājs vidēji par braucienu tramvajā, trolejbusā vai autobusā maksā tikpat, cik norvēģis savā zemē.

Kaut gan patlaban valsts budžeta pieņemšanas gaitā publiskajā telpā valda zināms klusums, tomēr tas nenozīmē, ka ar tā pieņemšanas gaitu un potenciālo naudas sadalījumu visi būtu apmierināti. No uzņēmēju organizācijām gadu no gada dzirdami kritiski viedokļi, ka plānotais valsts budžets nav īsti vērsts uz attīstības nodrošināšanu.

Raugoties uz situāciju veikalu stāvlaukumos vai vēl samērā piepildītajos Vecrīgas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos, nav redzams, ka iedzīvotāju ekonomiskajā aktivitātē kaut kas būtiski būtu mainījies. Tomēr, aplūkojot atsevišķus makroekonomikas datus, piemēram, tos, kas ir saistīti ar valsts preču eksportu un importu, ir pamats satraukumam, ka jau pieminētās ekonomiskās aktivitātes visai drīz var strauji “nolūzt”.