Viktors Avotiņš / Autori

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis VANAGS intervijā Neatkarīgajai pamato, kāpēc nekādas šķelšanās luterāņu baznīcā nav, un argumentē LELB nostāju plašā luterāņu baznīcā pastāvošo uzskatu kontekstā.

No 12. līdz 14. aprīlim Latvijas Universitātes (LU) bibliotēkā notika nozīmīgs starptautisks pasākums, kuru rīkoja Latvijas un Leipcigas universitātes. Konferences pamattēma – digitalizācijas tehnoloģiju izmantošana sengrieķu valodas izzināšanā – var mūsu lasītāju vairumam šķist visai specifiska. Gribu pievērst jūsu uzmanību ne tikai tēmas šķietamajai savrupībai, bet ļoti augstajam dalībnieku pārstāvības līmenim. Kembridžas, Hārvardas, Oslo, Oksfordas, Atēnu, Romas, Ķelnes, Berlīnes, Vīnes, Lēvenes augstskolu zinātnieku, mācībspēku, starptautiski atzītu šīs jomas izcilnieku dalība pasākumā manā uztverē tikai vairo Latvijas prestižu. Es vēlētos, lai līdzvērtīga līmeņa gan humanitārām, gan eksaktām tēmām veltīti pasākumi notiktu iespējami biežāk. Neatkarīgā lūdza raksturot šo notikumu un tā saturu organizatoru pārstāvjiem – klasiskās filoloģijas doktorei, LU profesorei, LU Humanitāro zinātņu fakultātes dekānei Ilzei Rūmniecei un lingvistikas doktoram, Leipcigas universitātes pētniekam Iļjam Seržantam (perfekti runā latviski, un mūsu saruna ritēja latviešu valodā).

Vēstures zinātņu doktors, Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) eksperts, Latvijas PSR VDK darbības zinātniskās izpētes komisijas loceklis Ainārs Bambals pauž Neatkarīgajai savas domas par situāciju valsts vēstures izpētē un čekas maisiem.

Vai igauņi vispār eksistētu, ja par viņiem neviens neko nezinātu? Es te tik vien kā pārfrāzēju Lauri Vahtres grāmatas Igaunis no iekšpuses un ārpuses pašā sākumā sacīto.

Finanšu ministrijas šā gada 9. marta vēstulē Izglītības un zinātnes ministrijai, reaģējot uz Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības augstākās izglītības un zinātnes jautājumu risināšanai veltīto iesniegumu, rakstīts: «Vēršam jūsu uzmanību, ka saskaņā ar likumu Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2018., 2019. un 2020. gadam visi pieejamie valsts budžeta finanšu līdzekļi 2018. gadam un diviem turpmākajiem gadiem ir sadalīti.»

Lai cik savādi neliktos, 13. aprīlī un vēl piektdienā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā (RTA) notika saturīga (es pat teiktu – ļoti saturīga) RTA, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP), Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas (LAEF), lauksaimniecības un enerģētikas uzņēmumu organizēta konference par tēmu Sadarbības dialogs. OIK. Politika. Investīcijas. Inovācijas. Konferencē piedalījās ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, minēto organizāciju, kā arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK), Zemnieku Saeimas (ZS), AS Latvenergo, AS Sadales tīkli… pārstāvji.

Jurists Klementijs Rancāns jau ilgus gadus Purvciemā nodarbojas ar dzīvokļu īpašnieku tiesību aizstāvību. Šajā intervijā viņš pamatā uzstājas kā mājas Tirzas ielā 3/2 pilnvarotā persona. Taču es, būdams savas mājas dzīvokļu īpašnieku biedrības valdes loceklis, uzskatu, ka tā ne tuvu nav tikai šīs mājas problēma.

Valsts valodai mazākumtautību pirmsskolas iestādēs jāienāk aktīvā spēles formātā. Valsts valodai mazākumtautību pamatskolās jāpastāv mācību procesā ne vien kā atsevišķam priekšmetam, bet arī gudri integrētās izpausmēs.

Uzņēmējs, ekspremjers (1994.–1995.), ministrs V. Birkava un A. Šķēles valdībās, politiķis (5. un 6. Saeimas deputāts) un zēģelētājs Māris GAILIS intervijā Neatkarīgajai teic, ka spēcīgu līderu trūkums arvien pataisa mūs par «pārcentīgu ierēdņu valsti».

Uzskatu, ka Valsts prezidents neapžēloja Ansi Ataolu Bērziņu tiesu varas lobija iespaidā.

Ar dzejniekiem, atdzejotājiem Milenu Makarovu un Juriju Kasjaniču mēs sarunājāmies vai vienīgi par dzeju, atdzeju, literatūru (sen nebiju dzirdējis tik daudz labu vārdu par latviešu literatūru). Un tomēr man šķiet, ka viņu mākslai veltītos vērtēšanas principus tikpat labi var attiecināt uz mūsu dzīvi, tās mērķiem un sūtību. Skaistums arvien glābj pasauli un mūs, taču patlaban mēs to pārlieku bieži ignorējam.

Vēl pāris nedēļas (līdz 21. aprīlim) var parakstīties par to, lai ar nekustamā īpašuma nodokli (NĪN) neapliktu cilvēka vienīgo īpašumu. Manā uztverē tas ir samērā viegli un bez mudžināšanas pieņemams lēmums. Par šo ideju jau pāris gadus tiek pļāpāts (uzsveru – pļāpāts) gan valdībā, gan Saeimas frakcijās, taču šķiet, ka neviens nevēlas rast šai idejai kopsaucēju. Lai tas būtu No sirds Latvijai piedāvājums vienkārši samērot personu deklarētās dzīvesvietas ar Zemesgrāmatā reģistrētiem īpašumiem, lai būtu skaidrs, kam jāmaksā, kam nav. Vai Nacionālās apvienības ieteikums noteikt saprātīgus ierobežojumus (kvadrātmetru skaits uz katru ģimenes locekli, par ko netiek piemērots NĪN, vai NĪN nepiemērošana īpašumam, kura kadastrālā vērtība nepārsniedz noteiktu slieksni), vai Finanšu ministrijas piedāvājums mainīt kadastrālās vērtības bāzes, vai vēl kas cits.

Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktors Romans Alijevs intervijā Neatkarīgajai iestājas par skolotājiem un vērtē kārtējo izglītības reformu.

Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs intervijā Neatkarīgajai raksturo mūsdienu Eiropu, tās vērtības un riskus.

Mūsu attiecībās un attieksmēs patlaban valda dubultstandarts. Gan nacionālā, gan globālā līmenī. Mūsu oficiālās politiskās un politekonomiskās pozas pastāv pretrunā ar mūsu faktisko politisko, politekonomisko darbību. Es uzskatu, ka gan Donalda Trampa, gan Raimonda Vējoņa kavēšanos apsveikt/neapsveikt Vladimiru Putinu ar uzvaru Krievijas prezidenta vēlēšanās noteica šis liekulīgais dubultstandarts.

Es te nerakstīšu par Ansi Ataolu Bērziņu, kurš ir jau izdots Latvijai un, iespējams, ir jau Latvijā. Es rakstīšu par cilvēkiem, kuri man negaidīti lielā skaitā pēdējās pāris nedēļās pauda savu atbalstu Ansim gan kā vienpatņi, gan (preses konferencē 22.03.) savu organizāciju vārdā. Turklāt šo organizāciju uzskati mēdz būt pretēji. Man tas liecina, ka cilvēcīgais un taisnīgais Latvijā tomēr spēj būt augstāks pār sekundāro un otršķirīgo (man otršķirīgais šajā kontekstā ir vara, politiskais režīms, jebkura ideoloģija). Tātad šis ir liels Paldies! tiem, kuros dzīva taisnīguma apziņa. Vien pāris šī Paldies! iegansti.

Neraugoties uz iepriekš zināmo iznākumu, mani tomēr mazliet izbrīnīja tas, ka Vladimirs Putins un viņa komanda pirms vēlēšanām jūtami nervozēja. Acīmredzot viņiem būtu gribējies, lai vēlēšanās piedalās krietni vairāk balsotāju nekā tie 67% (19.03. dati), kas piedalījās, un lai to, kas balsoja par Putinu, būtu bijis vēl vairāk (76,67%).

No manas puses šī saruna veltīta Kārlim Pamšem. Būdams viņa Vecāķu kaimiņš, esmu Kārļa onkuli bieži saticis, un ar katru tikšanās reizi mana cieņa pret viņu auga augumā. Tātad – kāpēc Latvijā vairs nav Operetes teātra? Klausoties žanra klasiķus, man jautājums neliekas ne viegls, ne sekls, ne lieks. Kāpēc tad operete Latvijā patlaban ir vien dažu cilvēku un viņus atbalstošo mākslinieku sirdslieta, nevis stabils teātris? Kāpēc vienīgā institūcija Latvijā, kura mērķtiecīgi kopj operetes žanru, ir Latvijas Operetes fonds? To es jautāju Latvijas Operetes fonda valdes priekšsēdētājai Agijai Ozoliņai-Kozlovskai un ilggadējai valsts Rīgas Operetes teātra māksliniecei, arī profesionālai teātra kritiķei Jogitai Līgai Stradei.

Saeimas deputāts (Saskaņa), bijušais Latvijas iekšlietu ministrs (1994.–1995.) Jānis ĀDAMSONS sarunā ar Neatkarīgo vērtē vairākas ar iekšlietām un valsts drošību saistītas Latvijas aktualitātes.

Par Saeimas koalīcijas piedāvājumu 2019./2020. gadā visus vispārizglītojošos mācību priekšmetus vidusskolās mācīt tikai latviešu valodā, saglabājot mazākumtautību skolēniem iespēju dzimtajā valodā apgūt mazākumtautību valodu, literatūru, ar kultūru un vēsturi saistītos priekšmetus, vajadzētu nopietni, profesionāli (!) un izvērsti diskutēt.

Sākšu ar to, ar ko Visvaldis Lācis savu grāmatu Latviešu leģions teju vai beidz. Ar Edvarta Virzas citātu: «Pār mums bez apstājas stāv divu tautu nievs,/ Mums uzglūn ģermāņi un apdraudē mūs krievs./ Mēs esam pārpilni tik pieļāvīga gaisa,/ Ka viņu domas nāk un mūsos ligzdas taisa.»

Izskatās, ka vēlme degradēt, sagraut lokālo, marginālo valsts infrastruktūru gūst oficiālas politikas pazīmes. Kamdēļ skandināvi tā sargā savas mazās skolas? Lai valsts būtu, cik iespējams, dzīva viscaur. Kāpēc katrā ciemā vajag bibliotēku? Tāpēc, lai uzsvērtu, ka esam kultūras valsts, kurai viscaur vajag savus un, kas jāuzsver īpaši, mūsdienīgus gaismas centrus un avotus. Nevis tumsonības pārņemtus nostūrus.