Viktors Avotiņš / Autori

Bismarks teicis, ka cilvēkiem nav jāzina divas lietas: kā taisa desas un kā taisa politiku. Šoreiz – par desām. Izrādās, desu taisīšana ir ļoti atkarīga no politikas. Saimnieciskās, tirgus politikas. Ikviena uzņēmuma stabilitāte Latvijā ir nosacīta. Un, lai cik dīvaini liktos, tas īpaši skar uzņēmumus ar nacionālo kapitālu, par kura aizsardzību savās deklarācijās dievojas bezmaz katra valdība.

Praktiskās konferences Eiropas Savienības valstu valodas vispārējā izglītībā. Kā nodrošināt izcilību? (Eiropas māja, 9. marts) saturs man šķita pārlieku pašpietiekams. Lieta sevī. Protams, es šo sanākšanu pieņemu un atzīstu kā profesionāļu (izglītības darbinieku) tusiņu, kurā viņi sprieda par sev aktuālām lietām.

Vladimirs Putins varbūt ir mans oponents, bet nav mans ienaidnieks. Gribu ar viņu tikties, lai aprunātos aci pret aci. Domāju, ka tas nav neiespējami. Man ir pretīga poza «es un Putins», bet es gribētu sadzirdēt lielvalsts prezidentu bez politiķu un mediju mums uztiepto attieksmju stereotipu starpniecības. Šādu vēlmi manī rosināja Krievijas prezidenta ikgadējais vēstījums Krievijas Federālajai sapulcei (pirmais marts).

Eiropas pētījumu centrs nupat laidis klajā analītisku ziņojumu Latvija: attīstības rezultāti 2007.–2017. gadā un prognoze 2018.–2022. gadam. Es te skaršu vien prognozes un autoru (M. Rodins, J. Zaicevs…) ar tām saistītos scenārijus (pesimistisko un optimistisko).

Daudziem Latvijas lauksaimniekiem elektroenerģijas rēķini šī gada janvārī bijuši par 40–80% jeb par 50 līdz 600 eiro lielāki nekā pērn. Iemesls – šogad ieviestais obligātās iepirkumu komponentes (OIK) fiksētais maksājums par jaudu. Neatkarīgā vēlējās dzirdēt pašu lauksaimnieku viedokli. Tādēļ uzrunāja Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) ģenerāldirektoru Gunti VILNĪTI un tomātu audzētāju, atjaunojamās enerģijas ražotāju SIA Latgales dārzeņu loģistika (Kārsavas novads, Mežvidi) līdzīpašnieku un valdes locekli Edgaru ROMANOVSKI.

Aleksandrs Seržants ir mākslinieks. Viņa darbi tikuši izstādīti Rīgā, Amsterdamā, Maskavā, Belgradā, Ļeņingradā, dažādās Vācijas pilsētās.

Mani ieinteresēja daži Latvijas banku skandālam veltīti it kā nopietnu cilvēku teksti. Precīzāk – manu uzmanību saistīja pretrunas šajos tekstos. Gan savstarpējās, gan diemžēl arī viena teksta ietvaros pastāvošās. Tas mani saintriģēja, jo vedināja domāt, ka notikuma perifērija kārtējo reizi tiek taisīta svarīgāka par lietas būtību.

Anša Ataola Bērziņa mamma Jeļena Staburova divdesmitajā februārī man atsūtīja īsziņu, kurā teikts: «Vakar, man klātesot, četri policisti nežēlīgi sita Ansi. Uzbruka viņam, kad viņš piecēlās, lai no manis atvadītos, nogrūda uz grīdas un turpināja sist. Es kliedzu tā, ka to varēja sadzirdēt visur cietumā. Tad viņu aizvilka projām, bet bija dzirdams, ka eksekūcija turpinās. Atstājot cietumu, nebiju droša, vai viņš ir dzīvs. Vakarā pie viņa atbrauca advokāte Tukinska. Uzrakstīja, ka esot dzīvs, bet stipri sakropļots. Viņu esot situši kamerā arī pa otram lāgam. Cietuma vadība, kuru satika Tukinska, teica, ka neredz nekādus ievainojumus. Galu galā viņai tika apsolīts, ka Anša ievainojumus nofotografēs un pašu Ansi ievietos lazaretē. Bet no tā var būt vēl sliktāk. Ļena.»

Esmu priecīgs par to, ka Latvijas intelektuāļi sākuši aktīvi domāt par valsts nākotni. Sešpadsmitajā februārī Latvijas Universitātē notika saturīgs Latvijas formulas 2050 otrais forums Latvijas attīstības ārējie faktori, bet 17. februārī Happy Art Museum piedalījos spraigā Latvijas nākotnes kvalitātei veltītā diskusijā, kuru vadīja Latvijas Zinātņu akadēmijas Zinātnes padomes fonda loceklis Igors Zlotņikovs. Vairākos aspektos abu pasākumu atziņas un konstatācijas (demogrāfija, klimata pārmaiņas…) sasaucās. Taču no visa Happy Art Museum runātā man subjektīvi vistuvākais šķita tas, cik ļoti tika uzsvērta mūsdienām, mūsdienu pārmaiņām adekvātas izglītības nepieciešamība kā viens no galvenajiem mūsu valsts un tautas izdzīvošanas faktoriem.

Latvijas Universitātes (LU) rīkotā forumu Latvijas formula 2050. Attīstības scenāriji cikla otrajā forumā Latvijas attīstības ārējie faktori (16.02.) piedalījās daudzi Latvijā pazīstami zinātnieki, uzņēmēji, baņķieri, augstskolu mācībspēki un ministriju pārstāvji. Tika vēstīts, ka foruma mērķis ir noteikt galvenos Latvijas attīstību ietekmējošos faktorus nākamajās desmitgadēs, īpašu uzmanību pievēršot ģeopolitikai, investīciju un resursu plūsmai, tehnoloģijām un reģionālajai līderībai. Man gan šķita, ka foruma dalībnieki izvairās precīzi prognozēt tik tālu nākotni un vairāk apraksta nekā vērtē futūristiskās tendences. Bet katrā ziņā tas rosina katram pašam, arī man, domāt par nākotni. Pirmkārt, ja Latviju ik gadu turpinās pamest viena mazpilsēta (8–10 tūkstoši) un ja valsts vara nespēs šo produktīva vecuma cilvēku aizplūšanu apturēt, tad 2050. gadā Latvija tā arī nebūs kļuvusi par nacionāla tautsaimnieciska, ekonomiska uzplaukuma zemi. Tad ārējie faktori padarīs šo valsti par teritoriju.

Literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes profesore, LZA akadēmiķe Ausma CIMDIŅA intervijā Neatkarīgajai pauž savu viedokli par dzimumu līdztiesību un Stambulas konvenciju.

Intervijā Neatkarīgajai katoļu priesteris (kalpo Rīgas Kristus karaļa draudzē) Ilmārs Tolstovs vērtē mūsdienu cilvēka, pamatā eiropieša, attiecības ar baznīcu un Dievu.

Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) 29. konference (10. februāris, Latviešu biedrība) lika domāt. Te – tikai trīs tēzes.

Diplomāts, Latvijas vēstniecības Krievijas Federācijā vadītāja vietnieks ekonomiskajos jautājumos, vēstnieks Andris Vilcāns intervijā Neatkarīgajai dalās pārdomās par cilvēka, politikas, starptautisko attiecību nākotni.

Zemkopības ministrs Jānis DŪKLAVS intervijā Neatkarīgajai sniedz visai aptverošu Latvijas lauku un lauksaimniecības vērtējumu.

Valdība, 2015.gadā liedzot saglabāt Latvijas pilsonību 1991. gada 20. janvārī par Latviju kritušā kinooperatora Andra Slapiņa bērniem, rīkojusies zemiski, pretlatviski un pretvalstiski. Valdība savu viedokli tagad mainījusi, un nolēmusi pilsonību Slapiņa bērniem saglabāt, tāpēc mans šādu lēmumu vērtējums ir saistāms tikai ar pagātni.

Cilvēks atsūtīja man īsziņu, kurā pausto vērts nopietni apdomāt. «Kāds ir sausais atlikums no skandāla ap oligarhu sarunām? Pa kluso veiksmīgi par valsts naudu izglābti Conexus akcionāri, būtu arī nopārdots airBaltic, ja nebūtu pacelts troksnis, ka tas nav stratēģiskais investors, bet finanšu starpnieks, pieņemts lēmums, ka LM nu varēs nopārdot krietni lētāk, tiem pašiem, kuri to gandrīz nopirka pa dārgo, noklusināts, kā tiek piesegta OIK afēra, kura joprojām turpinās, par maksātnespējas administratoru skandālu vispār aizmirsts… Par to, ka sistēma pieļauj šādu izzagšanu, kas atbildīgs? Par tādu lietu kārtību trauksmes vairs nav. Sanāk, ka oligarhu skandāls tika taisīts nevis protestējot pret valsts izlaupīšanu, bet gan pret to, ka – NE TIE izlaupa valsti?!»

Tiesību zinātņu pētniecības institūta organizētā konference Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā 26. janvārī bija patiesi vērtīgs un saturīgs pasākums. Ceru, ka ne pēdējais, kurš cenšas vērtēt un veidot attiecības starp dažādām varām un sabiedrību. Man šī konference, līdzīgi juristu vasaras saietiem Bīriņos, uz kuriem tieku aicināts, bija kārtējā veselīgā mācību stunda. Es ļoti cienu un respektēju to juristu pulku, ar kuru šādos saietos tiekos, ar kuru man dota iespēja atklāti sarunāties.

Intervēt bioloģijas doktoru, Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli, profesoru, Daugavpils universitātes (DU) rektoru, Latvijas Rektoru padomes priekšsēdētāju Arvīdu BARŠEVSKI mani rosināja daži pazīstami daugavpilieši (ne tikai latvieši) un Jānis Streičs. Barševska kungs esot viens no pozitīvajiem pilsētas pīlāriem, bet šobrīd viņam tiekot gāztas virsū samazgas. Intervijā mēs tomēr pamatā runājam par augstskolas nākotni un DU iecerētajām nopietnajām reformām.

Dzejnieks un atdzejotājs Uldis BĒRZIŅŠ pauž Neatkarīgajai savas domas par dēla Anša Ataola situāciju (patlaban Ansis ir Čehijas cietumā), tās cēloņiem un iespējamo iznākumu.

Diemžēl Neatkarīgās pasūtītā SKDS aptauja, kurā cilvēki vērtēja amatpersonas, politiķus, varas institūcijas, valsts un nevalstiskās organizācijas, man liecina, ka Latvijā varu veidojuši citplanētieši, bet aborigēni to pagaidām nepieņem.

Ar pirmo atjaunotās Latvijas ārlietu ministru, vairāku Saeimas sasaukumu deputātu (Tautas saskaņas partija) Jāni JURKĀNU mēs satikāmies Vladlena Dozorceva grāmatas Citāds Jurkāns prezentācijā. Intervijā Neatkarīgajai viņš pamatā pauž savu viedokli par to, kas un kā notiek pasaules un Latvijas politikā.