Bērns – prece politiskajam tirgum
Valsts valodai mazākumtautību pirmsskolas iestādēs jāienāk aktīvā spēles formātā. Valsts valodai mazākumtautību pamatskolās jāpastāv mācību procesā ne vien kā atsevišķam priekšmetam, bet arī gudri integrētās izpausmēs.
Valsts valodai mazākumtautību vidusskolās jātop apgūtai tādā līmenī, lai latviešu valodas zināšanu dēļ nevienam
tās absolventam nerastos problēmas ar iestāšanos jebkurā Latvijas augstskolā.
Lieki teikt, ka visos šajos līmeņos mācību procesam jābūt profesionāli pamatotam, nodrošinātam un apgādātam ar perfektiem metodiskiem materiāliem, mācību grāmatām, mācību līdzekļiem un adekvātu pedagoģisko kadru sagatavošanas sistēmu.
Tieši profesionālās negatavības dēļ es uzskatu Valsts prezidenta akceptēto pakāpenisko pāreju uz apmācībām valsts valodā arī mazākumtautību skolās tik vien kā par politisku gājienu, kuram ar izglītošanas kvalitāti nav gandrīz nekāda sakara. Un - tā kā līdzīgs gājiens līdzīgā kvalitātē atkārtojas jau trešo (1998., 2014., 2018.) reizi (un - ak, tu brīnums! - vienmēr pirms vēlēšanām), tad mans politiskais uzskats par šādām izdarībām ar bērniem ir - valsts varai, Saeimas vairākumam joprojām ir izdevīgi politiski pretnostatīt pamatnāciju un krievvalodīgos. Faktiski uzsvērt, ka pēdējie šajā zemē ir lieki. Bet, ja tas tā, kamdēļ liekuļot, kamdēļ veikt izglītības reformu, kuras profesionālās sagatavotības pakāpe liecina, ka Latvijā no mazākumtautību bērniem labākajā gadījumā tiks «ražots» proletariāts? Nevis inteliģence, apgaismoti nākotnes cilvēki? Kamdēļ liekuļot - kamdēļ atklāti nepateikt, ka tā sauktā integrācija bijusi vien gļēvs širmis faktisko nolūku piesegšanai? Un, ka šie faktiskie oficiālie nolūki ir tādi, kādus tos savulaik definēja viens deputāts: mums nevajag, lai jūs zināt valodu, mums vajag, lai jūs zināt savu vietu.
Jūs varat domāt, kā gribat, bet man cilvēks, sevišķi bērns, ir primārs, tautība - pēc tam. Tāpēc saistībā ar šo reformu es vēlētos dzirdēt profesionālas atbildes, piemēram, arī uz sekojošiem jautājumiem (ne es tos izdomāju). Vai šīs reformas autoru uztverē prevalē bērnu individualitāte, viņu uzskatu, spēju, uztveres dažādība, vai kāda «vidēja» statistiska būtne? Vai šajā pārejā ir pienācīgi apjēgta tā sauktā pusaudžu vecuma bedre? Vai ir pietiekami apzināti un novērsti psihes ievainojamības riski? Piekrītu tiem, kuri uzskata, ka valoda nenozīmē vis tik daudz zināt vārdus, cik - izmantot jēdzienus. Vai bērns, kurš nemācās dzimtajā valodā, spēj apgūt jēdzienus tikpat sekmīgi kā savā? Vai starta pozīcijas dažādu tautību bērniem būs līdzvērtīgas? Un tā tālāk. Kamēr man šo atbilžu nav, turpinu uzskatīt, ka bērns top izlikts Latvijas politikas tirgū kā prece. Manā uztverē tas nav pieņemami pat pūlim. Kur nu vēl sabiedrībai. Taču reformas autori nav vīžojuši pat tik daudz, kā pienācīgi apspriest to vidē, kuru tā skar vistiešāk.
Jā, es 31. martā piedalījos un pat uzstājos Vislatvijas mazākumtautību skolu vecāku sapulcē. Pamatā es uzsvēru šo reformas nesagatavotību, pētnieciskā pamata un atbilstoša nodrošinājuma trūkumu. Tur bija bezmaz tūkstotis cilvēku. Manā uztverē tā bija lieliska izdevība Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāvjiem, tiem, kuri šķietas reformu pietiekami sagatavotu, pamatot savu viedokli. Pārliecināt auditoriju, kura pagaidām noskaņota oponēt. Nekas tamlīdzīgs tur nenotika. Lai arī principiāla viedokļu konfrontācija publiskajā telpā mazina cita rakstura konfrontācijas riskus.
Kas būs? Lai arī sapulcē pieņemtajā mazākumtautību bērnu vecāku vēstulē latviešu bērnu vecākiem teikts: «Latvijas krievi nav jūsu ienaidnieki un nekad tādi nav bijuši», grozījumi tādā paskatā, kādā tie izsludināti, vairos nevis Latvijas sabiedrības saliedētību, bet spriedzi tajā. Piemēram, tajā pašā vēstulē rakstīts: «Daļa krievvalodīgo skolēnu aizies uz latviešu skolām, un līdz ar to vairākkārt pieaugs etnisko konfliktu rašanās risks starp skolēniem un skolotājiem, kas savukārt izraisīs latviešu vecāku neapmierinātību. Nekontrolējama krievvalodīgo bērnu ieplūšana latviešu skolās noteikti ienesīs jucekli mācību procesā.» Nezinu, vai būs tik dramatiski, taču zināms risks, ka veču pozas pārņems jaunieši, pastāv. Būs protesti, līdz vēlēšanām būs pļaujas laiks Latvijas Krievu savienībai, šā vai tā rosīsies Krievija, starptautiskās organizācijas tiks lūgtas pārbaudīt, vai Latvijas situācija atbilst tās atzīto šo organizāciju lēmumu būtībai… Vēlme aizstāt profesionālismu ar politisku uztiepšanu izgāzīsies.