Viktors Avotiņš / Autori

Valsts prezidenta atklāta ievēlēšana Saeimā stiprinās parlamenta partiju un varbūt koalīcijas disciplīnu. Varbūt tā zināmā mērā padarīs uzskatāmāku konkurenci starp piedāvātajiem prezidenta amata kandidātiem un atvieglos piedāvātājiem manipulācijas (!) ar deputātiem. Bet – neko citu. Ja līdz šim kāds no deputātiem, pateicoties aizklātam balsojumam, vēl varēja atļauties kādu sologājienu, tā teikt, savu viedokli, tad atklāta balsojuma versijā viņš bez konflikta savā paša frakcijā nez vai iztiks.

Ņemot vērā mūsu situāciju (demogrāfiskā kopaina, emigrācija – divi cilvēki stundā, novecošanās, dzimstība...), nekāds jauniešu bezdarbs Latvijā nedrīkst pastāvēt. Bet, ja tas ir un nav nemaz tik mazs (10 062, virs 15%), tāpat, ja liela daļa skolas bērnu vasarās nespēj atrast darbiņu, tad tas liecina gan par valsts varas politisko analfabētismu, gan par mūsu (vecāko paaudžu) egoismu.

Septītajā jūnijā pie Saeimas notika labi organizēts, labi iestudēts Attīstībai/Par u.c. priekšvēlēšanu pasākums, kas tika nosaukts par topošo un esošo vecāku piketu, aizstāvot labākas nākotnes izglītības iespējas. Taču es saklausīju vien progresīvu saukļu izkliegšanu un neko vairāk. Jā, mani sajūsmina šie saukļi: «Par skolu bērnu interesēm», «Brīvību vidusskolām!», «Domāt – nevis iekalt», «Pietiek slinkot – sāciet strādāt!», «Satura reforma ir fundamentāli nepieciešama»… Bet, kāpēc tie eksperti, kuri izstrādājuši jauno mācību saturu un kuri bija mītiņā, arī tik vien kā klaigāja, bet nevīžoja īsos vārdos un visiem saprotamā valodā pamatot (nevis apgalvot) gaidāmo pārmaiņu summāros kvalitatīvos ieguvumus?

No 18. līdz 20. jūnijam Rīgā notiks IV Pasaules latviešu zinātnieku saiets. Tā ietvaros paredzēts viens no projekta Latvijas formula 2050 rīkotajiem forumiem. Tas itin kā rezumēs trīs līdz šim notikušos forumus. Neatkarīgā par to sarunājas ar projekta Latvijas formula 2050 vadītāju, fizikas doktoru, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, Latvijas Universitātes (LU) profesoru, LU rektoru (2007.–2015.) Mārci AUZIŅU.

Mākslas zinātņu doktora, kino zinātnieka, jauno žurnālistu skolotāja Ābrama Kleckina skatījumā uz pasauli, cilvēku un Latviju šoreiz uzsvērts atbildības trūkums.

Laikam taču biju par daudz sacerējies no Radošo savienību plēnuma pirmajā jūnijā. Gaidīju, ka jaunā ģenerācija nāks ar savu, perfekti motivētu mūsu nākotnes redzējumu. Ņemot vērā, ka šis tomēr it kā nebija gluži parasts plēnums (30 gadi kopš 1988. gada plēnuma), gribējās sadzirdēt arī kaut kādas, kaut vai tikai savai paaudzei domātas mobilizācijas idejas. Arī pieteikto tēmu (vara un kultūra, valoda un kultūra) plašāks, politiski ietilpīgāks izvērsums varētu būt bijis interesants tieši šajā, sociālas mobilizācijas aspektā.

Anša Ataola Bērziņa advokāts Jānis Mucenieks iesniedzis Valsts prezidentam atkārtotu Anša apžēlošanas lūgumu. Bet, pirms sākt iztaujāt Mucenieka kungu par to, kas devis pamatu šādam lūgumam, atļaušos subjektīvu ievadu.

Lai par cik vecmodīgu mani arī neturētu, pēdējo valsts mēroga vēlēšanu kampaņas man nav bijušas pieņemamas. Un, ja tādā garā turpināsies, man var apnikt tas, ka uz varu pretendējošās partijas visas kā viena uzskata mani tik vien kā par politiski pērkamu mauku. Jo, raugi, es tautu arvien uzskatu un uzskatīšu par suverēnu, kuram politiķa (varas kandidāta) godaprāts nevarētu atļauties piedāvāt ko mazāk par skaidru pārliecību un pamatotu, reālu valsts nākotnes koptēla redzējumu.

Politoloģe, filozofijas doktore Ilze Ostrovska intervijā Neatkarīgajai teic, ka Latvijas politiķi patlaban ir apjukuši, jo atrodas jauna lojalitātes objekta meklējumos nenoteiktā starptautiskās politikas situācijā.

Kas tad šodien jālaiž pa priekšu? Karote vai dziesma? Atceraties Imantu Ziedoni: «Bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied... (..) Vienas ir durvis karotei un dziesmai...» Un vēl viņš: «Visvairāk dziediet, kad jātiek pāri nejēdzībai.»

Ekonomikas doktors, akciju sabiedrības Dzintars valdes priekšsēdētājs Iļja Gerčikovs intervijā Neatkarīgajai apgalvo, ka valstī pastāvošā politiskā sistēma traucē mums dzīvot, un iesaka, kā to mainīt.

Šodien un rīt personas datu apstrāde Latvijā vēl notiek saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likumu. Bet – jau parīt Latvijā būs spēkā Vispārīgā datu aizsardzības regula (VDAR vai – no angļu – GDPR). Protams, tāda ir nepieciešama. Ir tikai apsveicami, ja valstij patiesi rūp, kas un kā izrīkojas ar mūsu personas datiem.

Brīdī, kad mēs runājām ar ekonomikas zinātņu doktoru, Banku augstskolas profesoru un Ventspils augstskolas viesprofesoru Ivaru BRĪVERU, viņš vēl bija arī Saeimas deputāts (LRA). Neatkarīgā lūdza Brīvera kungu sniegt aptverošu Latvijas ekonomikas vērtējumu.

Tas, ko Latvijas Universitātes (LU) forumu cikla Latvijas formula 2050. Attīstības scenāriji ietvaros rīkotajā ekspertu diskusijā Efektīvu lēmumu pieņemšana biznesā un ikdienā (11.05.) teica augsta ranga profesionāļi, zinātnieki, mani rosināja atkal (sk. NRA, 7.05.2018.) pievērsties politiskās, izpildvaras, arī partiju nolēmumiem un to efektivitātei. Protams, tas būs subjektīvs skatījums, taču profesionāļi, kuri uzstājās forumā (LU profesors Mārcis Auziņš, LU asociētais profesors Gundars Bērziņš, SEB bankas valdes loceklis Kārlis Danēvičs, RTU profesors Andrejs Krasņikovs un citi), to ielika nosacītos rāmjos.

Diplomāts Andris Vilcāns sūta man dažnedažādus saturīgus tekstus. Pēdējo viņš atsūtīja Ukrainas komunikatīvo tehnoloģiju speciālista, stratēģijas jautājumu un informatīvo karu teorētiķa, bērnu rakstnieka… Georgija Počepcova rakstu Patiesības telpa un melu telpa sākušas tuvināties, no tā – feiki un postpatiesība. Vēl atcerējos, ka Georgijs (sensenos laikos esam kādu vārdu pārmijuši) ir teicis, ka «mūsdienu vēlēšanu tehnoloģijas ir savā ziņā novedušas pie politikas izdzimšanas, jo kandidāti tagad izrunā vārdus, kuri ir izskaitļoti tā, ka neradīs vēlētājos negatīvu reakciju».

Enerģētikas eksperts Juris OZOLIŅŠ intervijā Neatkarīgajai raksturo Latvijas enerģētikas politiku un apstākļus, kas to nosaka. Vēl mēs runājām par pretrunīgo obligātā iepirkuma komponenti (OIK) un ar to saistītām lietām.

Akadēmisko rakstu krājuma Latvija un latvieši divi sējumi angļu (arī latviešu) valodā tika atvērti Eiropas dienā, devītajā maijā Rīgas pilī, klātesot autoriem, daudziem zinātniekiem un vismaz pusotram desmitam ārvalstu vēstnieku. Vārdu sakot – augstā līmenī. Autorus un klātesošos sveica Valsts prezidents Raimonds Vējonis un eksprezidente, akadēmiķe Vaira Vīķe-Freiberga, kura ir arī krājuma ievadesejas Latvija un latvieši – globalizācijas laikmeta eiropieši autore. Krājums tapis Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) pārraudzībā un neatkārto 2013. gadā četros sējumos izdoto krājumu Latvieši un Latvija.

Ar Krievijas vēstnieku Latvijā Jevgeņiju Lukjanovu mēs itin daudz runājām par Krievijas pozicionēšanos globālā kontekstā, tomēr publikācijai es pamatā izvēlējos to intervijas daļu, kura skar abu mūsu valstu attiecības.

Kas uzvarēs 13. Saeimas vēlēšanās, mani interesē daudz mazāk nekā tas, vai pastāv pazīmes, ka politika Latvijā pēc vēlēšanām kļūs kvalitatīvāka, valstiskāka. Tāpēc partiju reitingi man liecina tikai par tās vai citas partijas varas gūšanas izredzēm un vien visai nosacīti – par tās vai citas partijas valstsspēju.

Atmodu gādāja auseklīši. Dziesmoto vai, kā tagad samērā nicīgi mēdz izteikties, «auseklīšu revolūciju» un arī 4. maiju sarūpēja auseklīši.

Ar latviešu valodas skolotāju, Āgenskalna valsts ģimnāzijas direktora vietnieci izglītības jomā, Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas priekšsēdētāju Anitu Vanagu mēs, protams, sarunājamies par latviešu valodu un skolotāja misiju.

Šķiet, ka galvenais vairākuma (!) partiju priekšvēlēšanu resurss, panākumu atslēga jau kuro reizi pēc kārtas grasās būt ienaidnieka tēls. Neraugoties uz to, cik objektīvs varētu būt drauds, piektās kolonnas reālā efektivitāte Latvijā utt., man šāda vairākuma partiju pozicionēšanās (turklāt atkal – ar tiesu varas un drošības orgānu piesaistīšanu) šķiet nožēlojama. Jo vairāk – ja šīs partijas nespēj skaidri un konkrēti atklāt savas programmatiskās apņemšanās valsts dēļ, savus ar pilnu atbildību Latvijas priekšā definētos mērķus, to – par ko, nevis pret ko man nākamās Saeimas sasaukuma laikā vēlams būt, tad tās rīkojas tieši tāpat, kā uzskata rīkojamies oponentus. Eskalē konfliktu, nesaticību u.tml. Jo  tikt pie varas caur konfliktu – etnisku, starpnacionālu vai kādu citu līdzīgu – šķiet tām efektīvākais variants. Un tad ienaidnieka būvēšana top obligāta kampaņas sastāvdaļa.