Viktors Avotiņš / Autori

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktors, UNESCO LNK Zināšanu sabiedrības programmu padomes priekšsēdētājs Andris Vilks intervijā Neatkarīgajai raksturo LNB mūsdienīgo potenciālu, iespējas un problēmas.

Šī ir neklātienes intervija ar bijušo Latvijas muitas Kriminālās pārvaldes priekšnieku, ar bijušo Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora vietnieku Vladimiru VAŠKEVIČU (viņš – Austrijā, es – Latvijā). Es aizsūtīju viņam jautājumus, un viņš uz tiem atbildēja.

Kopš deviņdesmito gadu sākuma neatceros rakstījis par «čekas maisiem» neko citu, kā vien to, ka «maisu» saturs līdz ar visu te pieejamo slepeno padomju laika dokumentāciju jāizber uz galda un bez jelkādas rediģēšanas, bez cenzūras jādara pieejams visai sabiedrībai.

Baltijas starptautiskajai akadēmijai – 25 gadi. Ceturtdaļgadsimta laikā Latvijas un citu valstu tautsaimniecībai sagatavoti ap 24 tūkstošiem kvalificētu speciālistu. Jubilejas svinības notiks 16. un 23. novembrī. Bet Neatkarīgās saruna ar inženierzinātņu doktori, asociēto profesori, BSA prorektori mācību darbā Žannu Caurkubuli ne sevišķi līdzinās jubilejas intervijai. Vairāk runājām par augstskolām un izglītības politiku valstī.

Swedbank Latvija galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks intervijā Neatkarīgajai teic, ka Latvijas perspektīvu noteiks spēja izrauties no vidējo ienākumu slazda. Bet – nekādu trekno gadu iepriekšējā izpratnē vairs nebūs.

Protams, Vienotības biedri labāk par mani zina, kas un kā viņiem partijā notiek, taču Vienotības pašas publisko izpausmju un tai veltīto citu publisko attieksmju kopums mani vedina domāt, ka es noteikti būtu balsojis pret Solvitas Āboltiņas izslēgšanu no partijas.

Savulaik, saskatījies savas mammas audzināmos (internātskolniekus), es nonācu pie atziņas, ka skolai jābūt tuvu mājām.

Ko par mācību satura reformu un visu skolu pāreju uz mācībām valsts valodā domā krievu bērnu vecāki un pedagogi? To Neatkarīgā jautāja daudzbērnu mammai, juristei Nadeždai Losevai, mammai, juristei Jeļenai Bačinskai un pedagoģiskā centra Eksperiments zinātniskajam vadītājam Broņislavam Zeļcermanam. Taču arī pirms viņiem tiku lūdzis vairāku gudru, profesionālu krievu pedagogu domas. Mani pārsteidza tas, ka viņi labprāt pauda savu viedokli, taču… vēlējās palikt anonīmi. Jājautā – vai izglītības sistēma saviem darbiniekiem aizbāž mutes un atklāta, profesionāla polemika tajā ir izslēgta? Tāpēc vēl lielāks paldies šiem trim cilvēkiem par piekrišanu paust savas domas publiski.

Iesaku domājošiem ļaudīm, skolotājiem un vecākiem sameklēt portālā IMHOclub, izlasīt un nopietni, godīgi no savas, latviešu pozicionēšanās, puses pārdomāt man cienījama kolēģa Jurija Aleksejeva visai subjektīvo viedokli.

Rīgā 25. un 26. oktobrī notika konference Bezvarīgo vara: Masariks, Patočka, Havels. Starp uzaicinātajiem Čehijas pārstāvjiem bija arī kibernētikas, mākslīgā intelekta, robotikas speciālists, Teorētisko pētījumu centra dibinātājs Prāgas Kārļa universitātē un Čehijas Zinātņu akadēmijā, docents Ivans M. HAVELS. Dzejnieka, esejista, dramaturga, disidenta, pēdējā Čehoslovākijas un pirmā Čehijas Republikas prezidenta Vaclava Havela brālis. Intervijā Neatkarīgajai es pamatā lūdzu Havela kungu vērtēt šodienu samērā ar Vaclava Havela personību un domām.

Veselības ministrijai (VM), Nacionālajam Veselības centram (NVD) un Valsts nekustamo īpašumu aģentūrai (VNĪA) beidzot ir izdevies novest Rakstnieku poliklīniku (RP) līdz maksātnespējai. Nekāda profesionālisma – tikai ierēdņu iegribas. Nekādu artikulēti definētu, pamatotu pretenziju – tikai ierēdņu iegribas. Nekāda godaprāta – tikai ierēdņu iegribas. Nekādas medicīnas – tikai kaut kādas, iespējams, ļoti labi apmaksātas, savrupas intereses.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis intervijā Neatkarīgajai pamato, kāpēc attieksmē pret zinātni un zinātniekiem Latvijā izpaužas tuvredzīga valsts nākotnes plānošana.

To, ka arī amēbas nodarbojas ar seksu, biju dzirdējis agrāk, bet to, ka amēbai krietni vairāk gēnu nekā cilvēkam, uzzināju 20. septembrī Latvijas Universitātes rīkotā triju forumu cikla Latvijas formula 2050. Attīstības scenāriji pirmajā forumā Valsts attīstības iekšējie faktori. Turpat atskanēja sarkastiska replika: «Tad viņām lielāks potenciāls.» Savādā kārtā tieši šī replika līdz ar vairāku foruma dalībnieku saturīgu, patiesu gribu vairot šo mūsu cilvēkpotenciālu mani pārliecināja, ka LU trešā foruma izskaņā patiešām var tapt reāla Latvijas formulas 2050 arhitektoniskā skice.

Ansis Ataols Bērziņ’šobrīd atrodas Čehijas cietumā. Viņš pārsūdzēs Liberecā 2017. gada 18. septembrī notikušās tiesas spriedumu – izdot viņu Latvijai.

Likumprojekts Par dzīvojamo telpu īri varbūt varētu šķist progresīvs dzimtbūšanas laikos. Jo manā uztverē tas nav radīts pat fiskālam, bet vien kādam šauri korporatīvam labumam. Kādā veidā tas uzlabo dzīvokļu piespiedu īrnieku statusu, likumprojekta saturs neatklāj. Piemēram, kāpēc gan beztermiņa līgums šo dzīvokļu īrniekiem būtu piecu gadu laikā jāpadara terminēts?

Pulkvežleitnants, Jaunsardzes un informācijas centra direktors Aivis MIRBAHS intervijā Neatkarīgajai pamato valsts aizsardzības mācības kā obligāta vai obligāta izvēles priekšmeta nepieciešamību skolās, raksturo, kas darāms, lai iecere izdotos.

Uz kārtējo Rosbalt trešdienu sanākšanu uzaicinātie 27. septembrī apaļā galda sarunā diskutēja par to, kā rit pensiju indeksācija Latvijā. Diskusijas ietvaros tika skarti jautājumi: par pensiju indeksācijas īpatnībām Latvijā; par to, kādēļ indeksācijas no pirmā oktobra noteiktais pensiju paaugstinājums tomēr rada Latvijas pensionāru pretenzijas; ko pensiju sistēmas pilnīgošanai piedāvā Latvijas Pensionāru federācija. Diskusija izvērtās plaša, tādēļ publikācijas apjoms man ļauj sniegt vien atsevišķus, manis subjektīvi (!) izvēlētus tās fragmentus.

Manā uztverē vēlmi periodiski piekopt «pieminekļu karus» rada un uztur nākotnes deficīts. Gan atsevišķos cilvēkos, gan sabiedrībā. Ko es ar to domāju? Manā uztverē cilvēku, kam nav šī deficīta, lieliski raksturo Latgales zemnieks Lauris Ļubka: «Pašam ir jāņem un jādara, tad, kad izdarīsi, kāds redzēs tavu pozitīvo piemēru, tev sekos. Un nebūs pat laika domāt par valdību, jo tu būsi aizņemts savos labajos darbos. Ap tiem, kas izdarīs, pārējie salips apkārt.» (A12, 5., 2017.). Ap tiem, kas izdarīs. Nevis ap bijušo režīmu pieminekļiem, kurus kā mūsu (!) sabiedrības daļas simbolu vai fetišu lielā mērā uztur tieši mūsu pašu nākotnes deficīts.

Es kā latvju pāķis vēlēšanu iznākumu Vācijā uztveru bez satraukuma. Angela Merkele (Kristīgo demokrātu savienība (CDU) un Kristīgo sociālā savienība (CSU)) dabūja to konservatīvo labilitāti (ap 8% mazāk nekā iepriekšējās vēlēšanās), ko pati jau labu laiku bija konstruējusi. Angelai Merkelei un viņas koalīcijai labpatika uzdot sev sarežģītus uzdevumus, kuri Vācijas gribu spēlēt globālas spēles noveda to zināmā pretrunā ar tās iekšējiem noskaņojumiem.

Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, medicīnas doktors, Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs Paula Stradiņa slimnīcā, Latvijas Kardiologu biedrības prezidents Andrejs ĒRGLIS intervijā Neatkarīgajai uzsver domu, ka veselības aizsardzības sistēma jāapjēdz un jānovērtē filozofijas līmenī. Tad pārstāsim redzēt tik vien kā šā brīža situāciju un vajadzības. Tad spēsim saskatīt arī to, ko gribam nākotnē.

Šovasar, braukādams pa Latviju, tikos ar visai daudziem nopietniem darba cilvēkiem. Goda vīriem un sievām. Zemniekiem, uzņēmējiem, pašvaldību darbiniekiem, māksliniekiem… Un visur (ne tikai manā mīļajā Latgalē, bet pat Rīgā) man nācās vienā laidā dzirdēt to, ko Ilze (Šteinfelde), vēršot uzmanību uz Citadele Index pētījumu, konstatējusi Neatkarīgās 26. septembra publikācijā Bezdarbnieki ir, strādāt gribošo nav. Gan Citadele Index pētījums, gan manas privātās «ekskursijas» atklāj vairākas manā uztverē visai būtiskas problēmas.

Latvijas Mākslas akadēmijas asociēto profesoru, «monumentālās instalācijas pavēlnieku», astoņdesmitajos-deviņdesmitajos gados starptautiski zināmāko Latvijas mākslinieku no tā laika «robežpārkāpēju» paaudzes Oļegu TILLBERGU Neatkarīgā aicināja parunāt par politiku, lūdza raksturot situāciju Latvijā pirms Saeimas vēlēšanām. Jo, kad izdodas Oļegu «uzkarsēt», tad viņš, manuprāt, arī tekstā, vārdos atklājas kā tikpat spēcīgs sociālpolitisks (!), metaforisks raksturotājs, kāds ir savās vizuālajās performancēs (atceramies kaut vai Cilvēki būros (1987.), Staburaga bērni (1988., abas ar S. Māliņu un S. Davidovu), Pali (1994.),…).