Viktors Avotiņš / Autori

Ekonomiste, partijas No sirds Latvijai līdere, Saeimas deputāte, Saeimas izmeklēšanas komisijas Par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā vadītāja Inguna Sudraba intervijā Neatkarīgajai raksturo komisijas darbību un tās rezultātu.

Ģeogrāfijas doktors, viens no Latvijas Tautas frontes iniciētājiem un veidotājiem, LR Augstākās Padomes deputāts, vairākkārt izvirzīts Valsts prezidenta amatam, Valdis ŠTEINS intervijā Neatkarīgajai raksturo ļaunumu ar trīspadsmit galvām (viņš saka – paugām), kuras, viņaprāt, piemīt mūsu valsts pārvaldei un politikai.

Mani pārsteidz jaunu un pat radošu cilvēku vēlme domāt padomju laika stereotipos, vienkārši pārceļot tos šajā laikā. Bet – kamēr vispārējās uztveres stereotipi tiks uzskatīti par pietiekamu kāda atsevišķa cilvēka mēru, ārpus kura viņš itin kā pārstāj būt cilvēks, tikmēr šī sabiedrība nebūs brīva. Ar cilvēka, viņa rīcības vērtējumu tā sapratīs vien birku karināšanu atbilstoši publikā (pūlī?) iekoptiem uztveres standartiem. Bet, ja zināt vien šos standartus, ja nepūlēties zināt cilvēku, tad viņa publiskais raksturojums vai vienmēr būs nepatiess, kropls.

Neatkarīgās pasūtītā un SKDS veiktā valsts iestāžu, organizāciju, politiķu un amatpersonu uzticamības fiksācija sabiedrībā dod iespēju ļoti plašai varas vērtēšanas amplitūdai. Taču tā dod iespēju arī sabiedrības, pašu aptaujāto vērtēšanai. Tāpēc šoreiz gribu izteikt savas domas par šī pētījuma bildi tās kopumā. Ko tā man atklāj? Pirmkārt, to, ka savā politiskajā domāšanā esam jau tik senili, tik veci, ka labprātāk vēlētos redzēt pie varas «labos kungus», nevis «tautas kalpus». Otrkārt – mūsu pilsoniskuma kvalitāte ir tik zema, ka, vismaz attieksmē pret politiku, mēs visai kategoriski distancējamies pat no tās politiskās varas daļas, kuras radīšana, kuras kvalitātes noteikšana tomēr ir mūsu ziņā.

Komentārus pie saviem tekstiem es gan izlasu, taču diemžēl esmu iegaumējis tikai dažus man visnotaļ cienījamus un gudrus komentētājus, no kuriem gods pamācīties, kuri palīdz man saprast manu paviršību un vedina laboties. Pārējie, es atvainojos, man ir vienkārši anonīmi (ciest nevaru anonīmas izpausmes) mēsli, kuri, pat neizlasījuši kā pienākas tekstu, jau zina, ko viņiem domāt par to cilvēku, ar kuru esmu sarunājies.

Divdesmit sestajā janvārī Latvijas Universitātē notiks Tiesību zinātņu pētniecības institūta rīkota konference Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā.

Intervijā Neatkarīgajai starptautiski atzīts eksperts, ekonomikas maģistrs, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Zinātnes fonda (ZF) padomes loceklis Igors Zlotņikovs pūlas pievērst mūsu uzmanību nākotnei un atgādina, ka pasaule mainās. Lai kā mēs uztvertu šīs pārmaiņas, vēlams, lai esam tām gatavi. Un pirmām kārtām tām jābūt gatavai mūsu izglītības sistēmai.

Izrādās, čekas maisus nevar izbērt uz galda tāpēc, ka daļa no to satura ir kļuvusi par Satversmes aizsardzības biroja maisu saturu.

Pērno gadu beidzu, sacīdams, ka jauno cilvēku gaišais skatiens un sakarīgās domas par Latviju bija mans priecīgākais politiskais pieredzējums 2017. gadā. Jauno gadu sākšu ar to pašu. Uzsvēršu jauno cilvēku potenciāla esamību un nepieciešamību.

Ekonomikas doktors, Rīgas Tehniskās universitātes profesors Jānis Vanags intervijā Neatkarīgajai pamato, kāpēc jaunā emigrācija un vieglprātīga, nepārdomāta «durvju atvēršana» imigrācijai kopā ar citām politekonomiskām problēmām rada draudus Latvijas valsts pastāvēšanai.

Šis gads man šķiet politiskas paviršības gads. Politiski bīstamas muldēšanas un nesaturīgas plātīšanās gads. Pasaule šogad kļuva labilāka. Taču, neraugoties uz lokālu tās fragmentēšanos, drupināšanos dažādās planētas Zeme malās, pat lielvalstu līderi itin bieži tik vien zināja, kā demonstrēt savas iedomas un iegribas. Uzplauka populisms. Man tas liecina, ka politiku pārņem viduvējības. Nevis savu valstu tālākas nākotnes un mūsu planētas pozitīvas perspektīvas cienīgi līderi.

Decembrī vairāki nopietni cilvēki – vai nu intervijās, vai privātās sarunās ar mani – pieļāva kara iespējamību.

Neatkarīgās sarunā ar teoloģijas doktoru, mācītāju, mūsu vēsturei veltītu grāmatu autoru Gunti Kalmi mēs likām uzsvaru uz vārdu «atbildība». Par sevi, par tuvākiem, par Latviju.

Tās gaismiņas, kas tagad spīd daudzos logos, ir mūsu savstarpēja sasveicināšanās. Cilvēciskas mīlestības smaids un atgādinājums, ka vismaz šajās dienās neesam vientuļi. Vēl šīs gaismiņas ir aicinājums. Aicinājums panākt pretī gaismai. Aicinājums pacelties pretī gaismai. Pacelties pirkstgalos. Tuvāk zvaigznēm. Šā vai tā – Ziemassvētki atgādina, ka zvaigznes spīd ne tikai peļķēs.

Akadēmiķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārlietu sekretārs, tiesību zinātņu doktors, habilitētais politikas zinātņu doktors, Juridiskās koledžas direktors, Baltijas Stratēģisko pētījumu centra direktors, pirmais atjaunotās Latvijas aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis sarunājas ar Neatkarīgo par valsts nepārtrauktības pamatotību un pētniecības stāvokli Latvijā.

Nākamā gada 26. janvārī Latvijas Universitātē notiks Tiesību zinātņu pētniecības institūta konference Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā. Konferences nolūks ir sākt diskusiju par sabiedrības un arī plašsaziņas līdzekļu radīta sabiedriskā viedokļa ietekmi uz sabiedriski nozīmīgu tiesvedību gaitu un rezultātu. Neatkarīgajai šī tēma likās interesanta, tāpēc iesākumam aicinājām uz advokāta neatkarībai (arī no publiska viedokļa) veltītu diskusiju zvērinātus advokātus Jāni JONĀSU, Jāni KĀRKLIŅU, Jāni ROZENBERGU (viņš arī Latvijas zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs), Viktoru TIHONOVU, kā arī advokātu, Saeimas deputātu, LU profesoru Ringoldu BALODI.

Devītajā decembrī Rīgā notika saturīga starptautiska (desmit Eiropas valstis) konference par tēmu Rēriha pakts: vakar, šodien, rīt. Baltijas Rēriha biedrību pirmā kongresa 80. gadadiena.

Akciju sabiedrības Dzintars prezidents, ekonomikas doktors, asociētais profesors Iļja GERČIKOVS intervijā Neatkarīgajai stāsta, kā klājas Dzintaram, un pauž savu viedokli par to, kas notiek valstī.

Ja Latvijas likumdevējs, ja Saeima diendienā izpaustos kā sociāli un politiski atbildīgs augstas kultūras institūts, tad nekādas manipulācijas, lai šis, patlaban lielā mērā partijisku interešu, nevis valstiskuma noteiktais, tusiņš daudzmaz izskatītos pēc valsts orgāna, nebūtu vajadzīgas. Manā uztverē mūsu senči, tostarp juristi, ir definējuši mūsu valsts iekārtu un varas veidošanu, tās attīstību cienījamai, sociāli atbildīgai demokrātijai pienācīgā līmenī. Bet tieši tad, kad pat Saeimā nav gribēšanas tai atbilst, kad vēlēšanās izlikties valda pār vēlmi būt, rodas visādas fiksas idejas. Piemēram – Valsts prezidenta ievēlēšana atklātā procedūrā.

Ar pirmo Latvijas valdības vadītāju pēc neatkarības atjaunošanas, augstskolas pasniedzēju, finansistu un politiķi Ivaru GODMANI Neatkarīgā sarunājas par to, kāpēc Latvijas mūsdienu politiķi, izpildvara nespēj saņemt savai rīcībai, savām reformām sabiedrības akceptu, sabiedrības mandātu. Bet, jautāts par sava vārda saistīšanu ar «čekas maisiem», Godmaņa kungs atbildēja pavisam īsi: «Nekad neesmu bijis nekāds čekas ziņotājs. Lai taisa tos maisus vaļā un skatās. Problēma nav man, problēma ir tiem, kam nekādi neizdodas pieņemt lēmumu par maisu atvēršanu.»

Jūs te cepaties par to, ka Rīgas sanatorijas internātpamatskolā Šmerļa mežā izglītojamie «ar garīgās veselības traucējumiem», kur pedagoģiskās programmas saistās «ar izglītojamo psiholoģisko un ārstniecisko korekciju», pietesa policistu. Bet – vienlaikus es lasu, ka Liepājā slimnīcā tikuši pieci bērni. Vienu māte situsi ar galvu pret sienu, otru tēvs metis pret asfaltu, trešajam klasesbiedri spēruši ar kājām pa seju, arī ceturtam smadzeņtrīce no konflikta ar skolasbiedriem… Vai arī šiem bērnu dauzītājiem ir «garīgās veselības traucējumi»? Nezinu, bet man nez kāpēc liekas, ka oficiāli šādi traucējumi viņiem nav konstatēti. Bet – tieši viņi manā uztverē ir tas sociālais fons, kurš provocē, nosaka Šmerļa tīņu rīcību.

Neapšaubāmi ikvienai valstij, ikvienas valsts varai ir tiesības paust savu attieksmi, savus uzskatus par jebkuru savas valsts iedzīvotāju. Arī bargi! Bet! Bet – ja šī attieksmes paušana notiek caur tiesu, caur tiesību sistēmu, tad manā uztverē tai būtu jānotiek daudzmaz tīrā tiesību telpā. Atgādināšu, ka arī man, tāpat kā ikvienam Latvijas cilvēkam, ir tiesības atklāti paust savus uzskatus par varas (arī tiesas, tiesu sistēmas) rīcību. Es esmu Latvijas pilsonis, bet neesmu valsts, tās varas īpašums. Mana rīcības telpa, ja vien valsts nav mani kā īpaši mobilizējusi (karš u.tml.), ir manā ziņā.