Viktors Avotiņš / Autori

Manā uztverē tautietes Kristīnes Misānes un viņas bērnu likteņa tēma jau sen un nepārprotami vairs nav ne Neatkarīgās, ne Vakara Ziņu, ne ar’ kāda cita medija tēma. Es iepazinos ar publiski atrodamo informācijas kopumu, un no tā man izriet, ka Kristīnes tēmai jau labu laiku vajadzēja būt Latvijas (!) Saeimas, Ārlietu un Tieslietu ministriju tēmai. Mani dikti izbrīna, kāpēc Latvijas vara līdz šim nav vīžojusi iesniegt Dānijas Karalistei ļoti nopietnu notu. Par ko? Par neeiropeisku (!) attieksmi pret ES telpas pilsoni un viņas ģimeni. Par faktisku ģimenes attiecību kropļošanu un degradēšanu. Es pieļauju, ka Kristīne nav ideāls cilvēks, bet viņa ir savējā. Par savējiem ir jāpastāv. Tāpēc es gribu redzēt, es pieprasu reljefu, konkrētu Latvijas varas institūciju darbību šajā lietā.

Vēlējos, lai šo komentāru manā vietā sacer cilvēki, kuriem vēl nav divdesmit pieci. Staigāju pa ielām, piesējos jauniem puikām un meitenēm ar jautājumu – kas jums barikādes, barikāžu laiks? Dzirdēju gan daudz neziņas, gan arī daudz skaistu domu un vārdu. Paldies šiem puikām un meitenēm! Taču man gribējās no viņiem saņemt ne tik vien attieksmi, bet arī notikuma būtības atklāsmi. To nesaņēmu. Es te īpaši nevainoju skolu, jo man šķiet, ka mūsu visu paaudžu (arī manas, kas bija barikāžu aculiecinieki un dalībnieki) vēlme izzināt savas tautas senāko un neseno pagātni kopumā nav visai dziļa.

Man Neatkarīgās rosinātā un decembrī SKDS veiktā jaunākā iedzīvotāju aptauja neko īpaši necerētu neatklāja. Atklājas vien stabila valsts augstākās varas zema līmeņa stagnācijas aina, kuru lielā mērā akceptē šie paši iedzīvotāji. Projicējiet aptaujā piesaukto līderu veikumu viņu politiskajā praksē, pieprasiet uzrādīt šīs prakses nacionālo rezultativitāti, un, manuprāt, jums atklāsies tas, ko saku.

Gribu te akcentēt un izcelt to, ko nesen (23.12.2019.) Dienai teica Rektoru padomes priekšsēdētāja, Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela. Runāts tika par studiju kredītiem un to dzēšanas ierobežojumiem.

Pērnais gads manā uztverē liecina, ka viena no galvenajām Latvijas problēmām šogad būs valsts politikas, valsts pārvaldes valstiskā (!) kvalitāte. Jo pērn tā saucamo valstsvīru izdarības vairākās nozarēs (izglītība, veselība, reģionālā politika, tieslietas, arī zinātne...) raksturoja nevis profesionāls valsts mēroga vai vismaz savas atbildības nozares redzējums, bet tik vien kā pusprivātas vai partijiskas pozas un iegribas.

Ģeogrāfs un politiķis, viens no Latvijas Tautas frontes aizsācējiem un LTF sākotnējo dokumentu autoriem, LR Augstākās Padomes deputāts, LR AP Administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas komisijas priekšsēdētājs, ģeogrāfijas doktors, docents Valdis Šteins intervijā Neatkarīgajai uzskata, ka «Latvija tiek pārvērsta par eksperimentālo lauku globālistu pasaules mēroga nelietībām». Neviens neliedz jums viņam iebilst. Valdis Šteins izsakās viņam raksturīgā tēlainā veidā, ko daži varbūt dēvēs par dīvainu un pārspīlētu, taču – atmetiet epitetus un iedziļinieties.

Man personiski pērnais gads bija visai smags. Taču šķiet, ka gan man, gan vēl jo daudziem cilvēkiem pērno gadu krietni smagāku darīja arī valsts varas nesavāktība.

Starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu gribas redzēt un cildināt tik vien kā Gaismu. Ko gan vēl vairāk vēlēt katram no Jums Jaunajā gadā visās Jūsu izpausmēs, ja ne Gaismu, ja ne prieku ik rītā un gandarījumu ik vakarā?

Neapšaubāmi, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Imants Paeglītis var paust savu viedokli (skat. nra.lv) par katra, tajā skaitā žurnālista, publiskām izpausmēm. Mani, ja esmu pieļāvis kādas aplamības, šajā ziņā saudzēt nevajag. Vien gribētos, lai pretī maniem pieņēmumiem ir konkrēta, profesionāli pamatota argumentācija.

Politisko partiju finansēšana no valsts budžeta man ir kategoriski nepieņemama. Es piekrītu uzskatam, ka valstij savas naudas nav, tai ir tikai nodokļu maksātāju nauda. Tad kāpēc man no savas (nodokļu) naudas būtu jāfinansē politiska organizācija, par kuru es neesmu balsojis un ar kuru mūsu uzskati varbūt pat nesaskan?

2. decembrī Eiropas mājā notika Latvijas Okupācijas izpētes biedrības rīkotā tikšanās ar Krievijas varas nemīlēto publicistu, kritiķi, profesoru, filoloģijas zinātņu doktoru, vēstures zinātņu kandidātu Borisu Sokolovu. Sokolovs šobrīd ir viens no pasaulē pazīstamākajiem krievu vēsturniekiem. Viņš atzinis Baltijas okupācijas faktu un aicinājis Krieviju kā PSRS mantinieci atvainoties Baltijas valstīm. Viņš strikti iestājies arī pret Krievijas iebrukumu Gruzijā, nosodījis Staļina noziegumu attaisnošanu un glorificēšanu mūsdienu Krievijā. Un norādījis arī uz arhīvu aizvērtības un cenzūras pastiprināšanos. Mēs aprunājāmies pirms viņa uzstāšanās, taču šajā tekstā es ar viņa atļauju citēšu arī to, ko viņš teica savā runā.

Vadims VERŅIKS ir Tallinā dzimis un Latvijā mītošs krievu mākslinieks, rakstnieks. Rīdzinieka pirmā grāmata Dūja (Горлица) Krievijā, arī Igaunijā un Latvijā kļuva par bestselleru. Kāds Pēterburgas kritiķis rakstīja, ka «šī grāmata par mīlestību uzspridzināja literatūras pasauli ar savu galējo atklātību». Apliecinu, ka Dūja šo statusu ir pelnījusi. Autoru Krievijā (un ne tikai) jau ir salīdzinājuši ar Umberto Eko un Horhi Luisu Borhesu. Tiek slavēta autora lieliskā literārā valoda. Bet es esmu vainīgs Vadima priekšā. Mēs ar viņu runājām jau labi sen, bet tad es sāku likties garšļaukus un knapi tiku galā ar tiešajiem redakcijas uzdevumiem. Beidzot kaut cik savācos. Mūsu sarunā piedalījās vēl pāris mākslas cilvēki, kuru jautājumus bezkaunīgi atļāvos uzdot par saviem. Turklāt intervijā neesmu uzsvēris viņa, varētu teikt, izcilo pietāti pret mūsu zemi. Lai gan viņa tēva uzvārds ir – Eglītis. Bet – lasiet paši, noskaidrosiet.

Latvijas drošības «jumts» ir dalība NATO. Bet man tomēr gribas jautāt – vai Latvija ar savu pašas drošības politiku spēcina NATO? Vai arī vājina aliansi vien kā tās drošības garantiju patērētāja?

Mana sievasmāte bija onkoloģe. Mirdza Rošonoka. Laiku pa laikam redzēju viņu mājās raudam, ja kaut ko kaut kādu iemeslu dēļ nebija izdevies darbā padarīt kā nākas.

Intervijā Neatkarīgajai ārkārtējais un pilnvarotais Krievijas Federācijas vēstnieks Latvijas Republikā Jevgeņijs LUKJANOVS pauž savu viedokli pamatā par sistēmiskām, kontekstuālām izmaiņām pasaulē un to, kā šīs izmaiņas ietekmēs Krieviju. Protams, viņš izsakās arī par Latvijas un Krievijas attiecību perspektīvām.

Uzskatu, ka tas, kas nupat notika Rīgas domē (RD), visa tās principā bezpriekšmetiskā vārīšanās, šīs galēji dekoratīvās pozas, kad nevienam pozētājam nav ko teikt Rīgai pēc būtības, manā uztverē nav nekas vairāk kā daļēji domes pozīcijas apzināti uzpūsts un daļēji Saskaņas iekšējo problēmu noteikts tukšs burbulis bez perspektīvas mums – rīdziniekiem.

Paši, cerams, redzat, ka vairākiem šīs valdības ministriem trūkst pienācīga valstiska vai vismaz profesionāla savas rīcības pamatojuma. Ir tikai lielā mērā egoistiski «niķi» vai iegribas, neargumentētas ambīcijas.

Atvainojos, bet atļaušos būt te mazliet personisks un sentimentāls. Šovakar pavadīšu savu sievu uz pasākumu, kura vēsturiskā cilme man bijusi ļoti nozīmīga. Mēs apmeklēsim korporācijas Fraternitas Arctica (FA, Ziemeļu brālība) saietu. Tā tagad ir vienīgā krievu studentu korporācija pasaulē, kas dibināta 1880. gadā pie Rīgas Politehnikuma (darbība atjaunota 1990. gada maijā). Bet – ir ticis teikts: «Bijušo studentu nav!» Korporācijā ir tikai puikas. Tajā ir dažādu tautību cilvēki (ne tikai krievi), kuriem tuva krievu kultūra, bet kuri visā FA pastāvēšanas gaitā tiekušies to samērot ar pasaules kultūru. FA filistri, burši bijuši krievi, latvieši, poļi... Tostarp slaveni literāti (Mihails Prišvins u.c.), aristokrāti... FA ir apolitiska organizācija, kuras principi paredz, ka Fraternitas Arctica tur cieņā Latvijas vēsturi un kultūru, uztur attiecības atsevišķu tautību saprašanās un savstarpējas cieņas garā.

Mākslas doktors, bijušais Latvijas kultūras ministrs (1995.–1996.), Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs SPĀRĪTIS intervijā Neatkarīgajai sniedz visai panorāmisku mūsdienu politiskās telpas raksturojumu, īpaši uzsverot zinātnes, kultūras un mūsu pilsoniskuma kontekstu šajā telpā.

Nesen jau rakstīju par to, ka arī mani neapmierina 13. Saeimas, tajā tikušo partiju kvalitāte, to lēmējvaras līmenis. Varbūt man ir pat dažas idejas, kā situāciju varētu labot. Taču – es diemžēl neredzu resursus (ne idejiskos, ne cilvēciskos), kuri šobrīd spētu situāciju valstī (!) vērst (apvērst) uz labu principiāli un kvalitatīvi. Tāpēc es neparakstījos par ārkārtas vēlēšanām un šīs Saeimas atlaišanu. Diemžēl par to, kas labāks nāks vietā, par savu kvalitatīvu piedāvājumu nav domājis un to konkrēti definējis, šķiet, neviens (!) no tiem trīsdesmit (jau vairāk) tūkstošiem cilvēku, kuri parakstījās par ārkārtas vēlēšanām.

Redz, raksta, ka skolu tīkla sakārtošanas ietvaros izglītības ministre Ilga Šuplinska grasās daļēji slēgt trīspadsmit no astoņpadsmit Daugavpils skolām. Es atbalstīšu šo ideju, līdzko redzēšu profesionāli pamatotu un katrā gadījumā konkrētu, izglītības būtībai, nevis kaut kādai «atbilstībai prasībām» pakārtotu viedokli. Es gribu zināt – kādu konkrētu labumu (zināšanu apjoma, sociālās atdeves, kultūras... aspektos) Daugavpils jaunieši gūs no šīs idejas. Vai šie bērni tiks labāk sagatavoti pasaulei, vai tie vairāk mīlēs savu dzimto pusi utt.

Atklāti sakot, trīspadsmitajā Saeimā man nav nevienas partijas, kuru es varētu cienīt tās politiskās un valstiskās stājas dēļ.