Viktors Avotiņš / Autori

Samērā cītīgi vēroju un klausījos visos iespējamajos Krievijas kanālos to, kas tur darījās pēc Borisa Ņemcova slepkavības un viņa bēru dienā. Sagribējās taisīt vismaz vienu (iespējams, aplamu) politisku vispārinājumu.

Radiobioloģijas doktors, emeritētais zinātnieks, biedrības Salaspils zinātniskais atomreaktors biedrs Arnolds MILLERS atbrauca uz interviju priecīgs. Jo deviņdesmit divu gadu vecumā un, «pabijis trīsdesmit gadus zem radiācijas», nupat bija atjaunojis autovadītāja tiesības. Neatkarīgajai zinātnieks pauž savas domas par apturētā Salaspils reaktora drošību un demontāžu.

Kultūras cilvēki grib iedvesmojošu Valsts prezidentu. Bet – kas tad liedz pašiem tādu izgatavot? Latvijas Radošo savienību padome ir pietiekami autoritatīva, svarīga organizācija, ar to saistīts liels skaits kultūras cilvēku. Kas liedz nākamo diskusiju rīkot ne vairs par to, kādam jābūt Valsts prezidentam, bet par to – kurš būs Valsts prezidents. Nolemt, kurš būs, un ar visu savu sabiedrisko, ar visu savu gara spēku uzturēt savu nominantu?

Deviņdesmito gadu sākumā, kad Boriss Ņemcovs bija Krievijas tautas deputāts, mūs iepazīstināja mans 2003. gadā noindētais draugs Jurijs Ščekočihins. Dažas reizes tikāmies Jura kompānijā. Man patika šis cilvēks, šī personība, patika Borisa organizētais prāts (radiofiziķis, izgudrotājs). Un es ticu Jurim, kurš teica apmēram tā: Boriss Ņemcovs ir izņēmums Krievijas politikas augstākajās aprindās. Cita tāda nav un, iespējams, nebūs vēl ilgi. Mūžīga piemiņa!

Valsts aizsardzība – tā patlaban ir dižākais pļāpu bestsellers. Vai katrs loka savas bailes visneiedomājamākajās variācijās. Tāpēc, ka neredz pretī mierīgu, draudiem pienācīgi sagatavotas valsts seju. Ko par to saka cilvēki, kuriem, tā teikt, amats neļauj bīties? Piemēram, Saeimas deputāts (Nacionālā apvienība), brigādes ģenerālis rezervē Kārlis KRĒSLIŅŠ.

Ja Latvijas politiķi nespēj ticami atbildēt uz jautājumu, būs karš vai nebūs, ja Latvijas politiķi nespēj pienācīgi definēt draudus savā telpā, nespēj saprātīgi mobilizēt resursus un sabiedrību to slāpēšanai, viņi varētu spēt vismaz tik daudz, kā atbildēt, vai paši ir par karu vai mieru.

Ar krievu dzejnieku Juriju Kublanovski esam viena gada, un viņš man teica, ka mūsu paaudze, salīdzinot ar iepriekšējām, vairs nav piedzīvojusi ne vērienīgas militāras, ne ideoloģiskas spīdzināšanas. Mums, tā teikt, tikusi haļava.

Devītajā un desmitajā februārī, starptautiskā mediju kluba FormatA3 aicināts, Rīgā viesojās krievu dzejnieks, publicists, mākslas zinātnieks un vēsturnieks Jurijs Kublanovskis. Intervijā Neatkarīgajai viņš pauž savu viedokli par norisēm Krievijā un Eiropā.

Ja Juris Vidiņš, darīdams publiski zināmas savas aizdomas par to, ka viņa partijas biedrs Dzintars Zaķis varētu būt iesaistīts balsu pirkšanā, aizskāra dažu Vienotības biedru prestižu, tad Vienotības runasvīru vēlme izslēgt Juri Vidiņu par to no partijas degradē jau visu partiju, iztaisa to par privātu bodīti, kur spice kārto rēķinus, nevis stiprina organizāciju. Neatkarīgā vēlējās uzzināt, ko par to saka pats Vienotības biedrs, Viļānu slimnīcas valdes loceklis, Viļānu novada domes deputāts Juris Vidiņš.

Ukrainas konfliktu es uzskatu par ģeopolitisku afēru, kurā tiek izmantota Ukrainas teritorija un iedzīvotāji. Lielvalstis atkal mērkaķojas. Tostarp arī uz mūsu stabilitātes rēķina. Manu attieksmi un simpātiju trūkumu pret jebkuru no galvenajiem šīs afēras īstenotājiem nosaka pamatā nevainīgu cilvēku nonāvēšana (tostarp vairāk nekā 200 bērnu), izdzīšana no mājām vai aizsegšanās ar tiem militāru darbību laikā. Man pilnīgi vienalga, ar kādiem «stratēģiskiem apsvērumiem» vai modernā kara pieļāvumiem tiek pamatota šādas rīcības lietderība. Jo vairāk, ja pagaidām starp visu konflikta aptecētāju (separātisti, Ukrainas valdība, Krievija, ASV, ES) manipulācijām nav manāma reāla (!) vēlme izslēgt civiliedzīvotājus no konflikta, kā arī viennozīmīgi pārslēgties no militāriem tā risinājumiem uz politiskiem.

Saeimas deputāti Jānis TUTINS (Saskaņa) un Juris VIĻUMS (Reģionu apvienība) sarunājas ar Neatkarīgo par Latgali.

Nupat uzzināju, ka balsošana saskaņā ar sirdsapziņu ir tiesības, nevis pienākums (S. Āboltiņa, radio Baltcom). Tas vēl vairāk nostiprināja manas domas, ka Saeimas ņemšanās ap atklātiem-aizklātiem balsojumiem nav nekas vairāk kā liekulīga demokrātijas vīģes lapiņas tirināšana.

Nupat pēc Ingas Bites došanās bērna kopšanas atvaļinājumā par 12. Saeimas deputātu (Reģionu apvienība) kļuva ekonomikas doktors, Banku augstskolas profesors Ivars BRĪVERS. Neatkarīgā sarunājas ar Brīvera kungu par cilvēku un ekonomiku.

Pagaidām man nav bijusi iespēja saskarties ar abortiem, tā teikt, ķermeniski. Taču abortu veikšanā esmu piedalījies un piedalos. Ne kā dakteris. Kā pilsonis. Jo ar abortiem Latvijā patlaban nodarbojas ne tik daudz ārsti, cik politiķi. Un pie politiķu klana veidošanas es pielieku roku regulāri. Kā pilsonis. Un kas gan ir lielākā daļa no valsts ķermeņa izgriezto cilvēku, ja ne politiskā aborta sekas? Pat savus lēmumus – emigrēt – šie ļaudis to vairākumā skaidro līdzīgi sievietēm, kas nolēmušas veikt vai veikušas abortu. Es domāju, ka arī šo «jūtīgo jautājumu» komplektā ar daudziem citiem jāsāk vērtēt tieši no šā – no valsts politikas līmeņa. No galvas. Kamēr galva nav nopuvusi līdz pakaļai.

Latvija atrunājās no Expo Milano 2015 ar «Mums nav ko vilkt mugurā» (neveiksmīgs projekts). Faktiski šoreiz iekšējais bardaks izlīda priekšā ārējai, glamūrai sakārtotībai. Ja ticēt lasītajam, daļa dalībvalstu uzskata par vajadzīgu šajās izstādēs eksponēt savu praktisko nākotnes potenciālu un spēju rīkoties atbilstoši modernizācijas loģikai. Protams, cerībā piesaistīt savai valstij uzmanību un resursus.

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Latvijas televīzijas (LTV) valdes priekšsēdētājs Ivars Belte un LTV informatīvi dokumentālo, ziņu un sporta raidījumu saturu redaktore Rita Ruduša.

Man nav ko iebilst Monteskjē, kurš teica, ka starptautiskās tiesības balstās principā: miera laikā valstīm jādara iespējami daudz laba, kara laikā – iespējami maz ļauna. Ar zināmu piespiešanos es piekrītu arī Žanam Žakam Ruso: «Karš nav attiecības starp cilvēkiem, karš ir attiecības starp valstīm, cilvēki kļūst par ienaidniekiem nejauši.» Imperatoram Vitēlijam gan nepiekrītu: «Ienaidnieka līķis allaž smaržo labi – sevišķi, ja tas ir tautieša līķis.»

Latvijas Aizsardzības ministrijas 23. un 24. janvārī rīkotā semināra par Latvijas aizsardzības un drošības jautājumiem dalībnieku sastāvs bija samērā kompakts, bet iespaidīgs (S. Āboltiņa, I. Mūrniece, R. Balodis, R. Graube, J. Kažociņš, A. Latkovskis, A. Panteļējevs, J. Sārts, R. Vējonis…). Seminārs ritēja formātā, kurš neparedz atsauces uz avotiem. Acīmredzot arī man šis formāts ir jārespektē. Bīriņu pilī pavadīju semināra pirmās dienas lietišķo daļu (otrajā notika izbraukums uz Kadagu, NBS militāro bāzi, lai apskatītu tehniku, ieročus un ēdnīcu). Komentārā faktiski atbildēšu uz dalībniekiem izplatītās anketas jautājumiem.

Pēdējā laikā politiķu skaitāmpantiņš ir: «Ak, mums nav pietiekama pretspara Krievijas propagandai!» Atvainojiet, es to neuzskatu ne par nopietnu, ne grūti risināmu problēmu.

No jaunā gada «dāvanām» man visnesaprotamākā ir mikrouzņēmumu nodokļa (MUN) likmes (9%– 2009. g.) paaugstināšana (12% – 2015., 13% – 2016., 15% – 2017.). Nav saprotams, kāpēc Valsts kases (nodokļu iekasēšanas) mērķi jāliek pretrunā ar tautsaimniecības mērķiem.

Amatpersonu vaimanas par to, ka Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurā nav savas mediju politikas, ir tulkojamas tā, ka Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kuras politiķiem nerūp sabiedrības kvalitāte. Tāpēc amatpersonām parocīgāk regulēt nepolitiku, nevis īstenot politiku, ko tās pašas likumos ir pietiekami skaidri noteikušas.

Apskatījis SKDS veiktajā aptaujā cilvēku attieksmi pret politiķiem un institūcijām, nospriedu, ka cilvēki Latvijā, no vienas puses, ir laimīgi, no otras – tā ir nezinīšu laime. Tā nospriedu, uzlūkojis ne tik daudz aili «pozitīvi», cik ailes «nav dzirdējis par tādu» un «negatīvi». Galvenais secinājums – cilvēki savu attieksmi veidojuši nevis paši vērtējot politiķu, ministru profesionālo darbību, nevis vērtējot savu saskari ar politikas praksi, bet nolūkojuši to mediju priekšstatos. Lauvas tiesu iespaida radījuši mediji. Var droši teikt, ka sabiedrība domā par politiķiem tāpat kā (masu) mediji. Ja salīdzināt šo pētījumu ar politiķu pieminēšanas biežumu medijos, tad lielu atšķirību abos sarakstos nebūs.