Viktors Avotiņš / Autori

Valsts kancelejas direktores Elitas Dreimanes saskarsme ar SAB, iespējams, vēsta, ka valsts pārvaldē beidzot publiski iezīmējas šķirtne starp ierēdņiem, kas vēlas būt eiropeiski, perfekti, profesionāli pat birokrātijas iekšējās attiecībās, un ierēdņiem, kuri uzskata, ka vara kā tāda tiem devusi tiesības rīkoties bez kvalificēta publiska pamatojuma, kuriem birokrātija ir korporatīvs klans, kurš tiecas savām izpausmēm piešķirt neapstrīdamu bezierunu spēku.

Baltijas valstu dzelzceļa iekļaušana Eiropas dzelzceļu tīklā, reģionālā integrācija varētu būt respektējami megaprojekta Rail Baltica īstenošanas ģeopolitiskie mērķi. It kā supernopietns projekts. Kāpēc tad sabiedrībai tas jāpieņem fatāli? Jo kvalificēts, konkrēts tā labuma pamatojums, ko no Rail Baltica ilgā laikā gūs Latvija, arvien nav pieejams. Par projekta pamatotību un lietderību intervijā Neatkarīgajai savu viedokli pauž ekonomists, 12. Saeimas deputāts (sociāldemokrātiskā partija Saskaņa) Ivars Zariņš.

1990. gada pavasaris Latvijā un tad vēl spēkā esošajā PSRS bija pārpilns svarīgiem notikumiem. Pagājuši divdesmit pieci gadi, taču vienots šo notikumu vērtējums arvien nepastāv. Savu viedokli par tiem Neatkarīgajai pauž viens no Latvijas Tautas frontes (LTF) dibinātājiem, Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts Valdis Šteins.

1990. gada pavasaris Latvijā un tad vēl spēkā esošajā PSRS bija pārpilns svarīgiem notikumiem. Pagājuši divdesmit pieci gadi, taču vienots šo notikumu vērtējums arvien nepastāv. Savu viedokli par tiem Neatkarīgajai pauž viens no Latvijas Tautas frontes (LTF) dibinātājiem, Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts Valdis ŠTEINS.

Divpadsmitās Saeimas deputāts (Vienotība), Saeimas Korupcijas novēršanas apakškomisijas vadītājs Aleksejs LOSKUTOVS sarunājas ar Neatkarīgo par institucionālo korupciju un to, kā tikt galā ar ilgspēlējošo kašķi KNAB.

Andris Bērziņš pateica, ka viņam diezgan ar vienu termiņu Valsts prezidenta amatā. Tāpēc tagad viņu var pieņemt par nākamā prezidenta izraudzīšanai veltītā skaistumkonkursa kritēriju. Vārdu «skaistums» lietoju apzināti. Jo galvenais Andra Bērziņa vērtēšanas kritērijs viņa prezidentūras laikā bija tas, ka Andris Bērziņš neiztaisījās pietiekami skaists.

Ja kopdzīves likumprojekta autori nebūtu traktējuši kopdzīvi tikai kā «divu fizisku personu» līgumu, bet pievērsušies kopdzīvei visplašākajā tās definīciju spektrā – no «vairāku cilvēku kopdzīves vienā telpā» līdz visdažādākajām simbiozes formām, tad, iespējams, varētu diskutēt par šāda likumprojekta tiesisko pamatojumu un tā nepieciešamību. Taču likumprojekts ir vien primitīvs mēģinājums atrast apvedceļus tādai attiecību leģitimācijai, kas, izslēdzot jēdzienu «laulība», tomēr «dotu iespēju nelaulātiem pāriem reģistrēt savu kopdzīvi un kļūt par juridiski atzītu ģimeni». Proti – uzskatītu kopdzīves institūtu par līdzvērtīgu laulību institūtam ne tikai Satversmes (110. p.) izpratnē.

Katrā valstī ir no brīvas aprites izslēgta, valsts īpaši aizsargāta informācija. Par to nav ko brīnīties, un ne jau pielaides valsts noslēpumam tiesisko reglamentāciju te grasos iztirzāt. Lai arī atsevišķu lietu iekļaušana valsts noslēpuma kategorijā likusi domāt, ka par valsts noslēpumu te var kļūt arī to vai citu ļaužu grupu korporatīvās intereses. Savukārt regulējums, kas saistīts ar dienesta vai komercnoslēpumu, manuprāt, pieļauj pārlieku traktējuma patvaļu, kādēļ par noslēpumu var tikt iztaisītas gan inovatīvas lietas, gan brāķis. Taču ne par to būs stāsts. Šo viedokli radīja ar pielaidi valsts noslēpumam saistītās publiskās izpausmes. Tās vedināja domāt, ka pielaide valsts noslēpumam tiek izmantota kā manipulēšanas rīks un ka ne tik svarīgs ir pats valsts noslēpums kā tāds, cik neredzamās varas (specdienestu) iespēja caur to izrādīties.

Literatūrzinātniece, folkloriste, 12. Saeimas deputāte (Nacionālā apvienība) Janīna KursītePakule intervijā Neatkarīgajai teic, ka politiskā kultūra valstī būs augsta tad, kad tautsaimniecības kungs un kultūras kungs nevis izrādīs tam otram pārākumu, bet sapratīs, ka abi nevar viens bez otra iztikt.

Turpmāk par nācijas kvalitāti spriedīšu pēc anonīmās interneta publikas kopējo izpausmju satura un formas. Jo tie, manuprāt, pilnīgāk ataino šā brīža realitāti. Tostarp nācijas faktisko attieksmi pret savām vērtībām, pret mantojumu, pret līdzcilvēkiem un senčiem, pret reālo (nevis virtuālo) gribu atklāti rīkoties savas kā kopuma patības, stājas dēļ. Turklāt tāda attieksme ļauj man būt optimistam, skatīties no zemākā punkta uz augšu un skaidrāk redzēt, cik soļus esam atkāpušies no atdzimšanas, no augšāmcelšanās.

Kas Latvijā šobrīd ir izpildvaras vadītājs? Laimdota Straujuma. Ja tā tiešām ir, tad kāpēc viņa sūkstās par birokrātiju kā par pastarpinātu, nevis kā par sev (izpildvarai) pakļautu institūtu? Kāda bijusi reālā, teiksim, iesaistīto ministriju galveno ierēdņu – valsts sekretāru – reālā atbildība par sačakarēto Expo 2015, kāda būs reālā gan to «20 parakstītāju», gan viņu priekšnieku atbildība par dēlī salaisto skolas.lv? Sūkstīšanās publikai par neizdarīgo birokrātiju ir dekoratīva un liekulīga arī tāpēc, ka tā nav nekāds jaunatklājums. Tas ir birokrātijas ikdienas stils. Sekas tam, kā politiķi izturējušies pret valsts aparāta komplektēšanu, sekas civildienesta veidošanas kvalitātei, sekas tam, ka «politiķus komandē ierēdņu armija» (R. Vējonis, NRA, 9.08.2013.).

Neatkarīgo satrauca Saeimas deputāta Kārļa Krēsliņa sacītais (NRA, 26.02.2015.): «Starptautiskie normatīvie akti, kas tagad atrodas apritē, bija labi pagājušajā gadsimtā, bet šajā ir jau diezgan paslikti.» Neatkarīgā lūdza Eiropas Savienības tiesas tiesnesi, vienu no visvairāk pieminētajiem Valsts prezidenta amata kandidātiem Egilu Levitu atbildēt uz jautājumiem par tiesību autoritāti un to, ciktāl ļaudis, no kuriem atkarīga mūsu ārējā un iekšējā drošība, var pakārtot tiesības saviem priekšstatiem.

Ja kāda valsts sociālās aprūpes centra (VSAC), vai tie Kauguri vai Rauna, vai vēl kāds cits, reorganizācijas radītie cilvēktiesību pārkāpumi jānovērš nevis tiešās pakļautības kārtībā, bet ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas palīdzību (sk. LETA, 18.03,), tad taisnība vien būs, ka šo aprūpes modeli sauc par segregējošu. Turklāt – šajā gadījumā Saeima kā sociālās politikas, tajā pastāvošo aprūpes modeļu akceptētāja, manuprāt, izskata situāciju, ko pati savā ziņā uztur.

Igaunijas Mātes valodas dienā (14. marts) Latvijas igauņu biedrībā atvēra Igaunijas Valsts prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa interviju grāmatu (autore intervētāja Īvi Anna Masso) Savā balsī. Latviski (tulkotājs – Juris Putriņš). Grāmatas ievadā Ilvesa kungs piemin Ipiķos mītošo igauņu tulkotāju Reinu Seppu, kurš teicis: «Kad ceļā sastopam igauni, tas savu skatienu papriekš savieno ar zemi un tikai tad pievērš mums; savukārt latvietis, pirms pievērst skatienu mums, palūkojas debesīs.» Varbūt Reinam taisnība, bet, ja runāt par latviešu politiķu grāmatām, tad tie skatienu pamatā pievērš apkārtnei (kādi tie citi ap mani bija u. tml.), bet paši uz sevi kā amatpersonu analītiski gandrīz neskatās.

Man šķiet, ka Brīvības pieminekļa priekšā neviens nav, nevar tikt ne privileģēts, ne atstumts. Katrs, kurš Latvijā, vai tas likteņa pabērns vai Saeimas debesu mītnieks, vai tas zaudētājs vai vinnētājs, var nākt pie Brīvības pieminekļa, kad vien tam liekas svarīgi pie tā nākt un būt. Tā it kā viņš nāktu pie pašas Latvijas. Vai ar savu laimi, vai ar savu nelaimi.

Līdz manīm nonāca Rail Baltica (RB) apspriešanas ieraksti vairākos novados. Ne ierakstos, ne meklējot projektam nopakaļ pieejamos avotos, pienācīgu, profesionālu pamatojumu tam, kāpēc privātajiem, reģionālajiem apsvērumiem šajā gadījumā jāpiekāpjas ES un Latvijas varā akceptētas mega idejas priekšā, es neatradu.

Putins nav kādu laiku redzēts. Ak, šausmas! Pazudis galvenais Krievijas režīma simbols. Varbūt paņēmis māmiņu brīvdienas, varbūt nolēmis piepūst vaigus ar plastmasu, varbūt slims, varbūt miris, varbūt ieslodzīts Kremlī, varbūt jau atradies... Bet neatkarīgi no tā, kādi ir (bija?) šīs Krievijas prezidenta «pauzes» iemesli (ieskaitot gāšanu), reakcija uz to gan Krievijā, gan Rietumos ir visai zīmīga.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, mākslas doktors, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Spārītis sarunājas ar Neatkarīgo par to, cik tālu plikas ekonomikas iztaisīšana par galveno vērtību var novest politiku.

Dzirdēju televīzijā – garnējums satrakojies. Nodomāju – tas derēs, lai raksturotu ar Valsts prezidenta vēlēšanām saistīto tērgu un attieksmju kopainu. Šajā kopainā politiskā krējuma (garnējuma) pārstāvji savā sīkumainībā un virspusējībā neko daudz neatpaliek no anonīmās interneta varzas. Atšķirība vien tā, ka varza pielāgo potenciālo prezidentu sev, bet garnējums teicas pielāgojam to valstij. Varētu iztikt bez ironijas, ja tiktu piedāvāts «produkts» vērtēšanai, nevis prece, kas tiek reklamēta līdzīgi ziepēm un matračiem.

Ja Latvijā nevajag obligāto karadienestu, tad nevajag. Tomēr ir ļoti labi, ka šī tēma parādījās un tika kaut cik diskutēta.

Latvijas politiķi domā, ka mediji jāsaista ar valsti nevis profesionāli, bet direktīvi un birokrātiski. Neatkarīgās jautājumi Rīgas Stradiņa universitātes profesoram, mediju ekspertam Sergejam KRUKAM pamatā izriet no medijos un Kultūras ministrijas (KM) mājaslapā atrodamajām mediju politikai, mediju uzraudzībai (?) veltītajām amatpersonu un to uzaicināto ekspertu frāzēm.

Sandru Kalnieti neielaida Krievijā. Cūcība. Taču nez vai tādēļ jādzied skaļāk par Kobzonu. Ja iebāzi pirkstu mēslu mucā, nav ko pēc tam brīnīties, ka pirkstiņš smird. Taču smirdēšana šobrīd ir politikas stils tiklab Krievijā, kā Eiropā. Kurš kuru pārsmirdinās – tā atkal ir politiku un budžetu prioritāte. Kura puse spēcīgāk iegriezīs otrai ekonomiski, kura izmetīs vairāk otra spiegu no savas zemes, kurai būs spilgtāks un varenāks to ļaužu saraksts, kam durvis aizveras…