Valdis Zatlers ārzemju tautiešiem (PBLA) atzinis, ka Latvijas valsts ilgstoši nav tikusi saprātīgi pārvaldīta. Nu laikam Latvijai beidzot klāt prieka dienas. Valsts augstākās amatpersonas atziņai taču jāved pie tā, ka pārvalde beidzot pārstāj grauzt nagus un top pārstartēta atbilstoši veselajam saprātam.
Reiz dzīvoja Naudiņa. Naudiņa bija ļoti pievilcīga, bet nevar teikt, ka tikla. Tomēr ikviens, kam Naudiņa piekļāvās, nezināja bēdu. Taču tad notika nelaime. Naudiņa iemīlējās.
Skaņu treks ap Andra Šķēles iznākšanu no politiskās pagrīdes liecina par dziļajām folkloras saknēm mūsu tautā. Vieniem Šķēli negribas kā nešķīstu garu. Citiem viņu vajag kā Laimes lāci, kā lietus dieviņu vai ļaunās acs noņēmēju no Tautas partijas. Pagaidām nekas konkrētāks par rituālām gaidām un virtuālām lamām nav redzams. Arī pats Laimes lācis pagaidām demonstrē tikai figūru.
"Daudzu tautību bērni, tomēr sapnis par Dienu mums viens. Šajos bargajos gados Dienu izcīnīt dodas ikviens...." – tā nu jau trīs mēnešus var dziedāt ēnu koris, ko Nedela S.A. valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Tralmaks saucis uz publiskās skatuves kā šķietamos laikraksta Diena īpašniekus.
Valsts kontroles revīzijas ziņojumā (15. 09. 2009.) pats svarīgākais man šķita nevis ar Parex banku un valsts iepirkumu saistītās tiešās konstatācijas, bet daudz garlaicīgākas atziņas.
Interesanti, kam ienāca prātā noteikt 25 metru aizsargjoslu ap Saeimu? Iespējams, tiem cilvēkiem, kuri nodarbojas ar stihisku regulējamu protesta akciju plānošanu. To savā ziņā atklāj pat aizsargjoslas tapšanas nolūks – "lai laikus identificētu riska faktorus un novērstu iespējamos apdraudējumus".
Ivars Godmanis teicis, ka uzņemas pilnu atbildību par Parex bankas pārņemšanas procesu. Tiktāl viss labi, taču džentlmeņu gājieni dabū adekvātu reakciju tikai džentlmeņu sabiedrībā.
Vājas cerības, ka partiju un to formālo vai neformālo līderu vēstījumi kļūs jo tuvāk Saeimas vēlēšanām, jo kvalitatīvāki. Protams, tie kļūs krāšņāki, efektīgāki, optimistiskāki, literārāki, pievilcīgāki...
Ja vecāki uzskata, ka viņu bērns četru, piecu vai sešu gadu vecumā ir psiholoģiski un visādi citādi gatavs iet skolā, lai sūta. Tā ir viņu atbildība. Bet, ja ideja – iet skolā no sešiem gadiem – top direktīvi noteikta un vispārināta, tā ir ministrijas atbildība.
Nez vai Tiesībsarga birojam (TB) un arī Satversmes tiesai (ST) Latvijā dots tik daudz, lai tie spētu audzināt varu iespaidīgi un neatgriezeniski. Ja vara Latvijā tiecas iziet no tai noteiktajiem rāmjiem, faktiski nav kam to savlaicīgi ielikt atpakaļ rāmjos bez dumpja un revolūcijas.
Beidzot lietas Latvijā nostājas īstajās vietās. Skolas tagad ir "no–līdz". Līdzko beidzas priekšmetu pasniegšana, skola top par komercbodīti, un, ja sīkais grib būt gaismas pilī vēl kādu strēķi pēc stundām, tad šim jāmaksā. Citādi – skolas durvis ciet.
Ne valdībai, ne ar ļaudīm nav iemesla satraukties par to, ka nodokļu iekasēšanas iemesli varētu iet mazumā. Senajā Romā bija ap 200 nodokļiem, bet Tibetā – 1892! Ja vien ir fiskālā fantāzija, tad nodokļu sistēma darbosies veselīgi. Toties, ja fantāzijas vietu ieņem fiskālais stulbums, tad gan ir bēdīgāk.
Kāpēc jums šķiet, ka piepūstais tēls pie valdības mājas bija Ļeņina rēgs? Varbūt tas ir Šķēle? Varbūt tas ir Šlesers? Varbūt tas ir Repše? Varbūt Ēlerte? Varbūt tas, ka viņš tur tā plaka un atkal cēlās, tik vien kā ilustrēja mūsu daudzpartiju politisko orgasmu? Bet tas, ka šī vieta mums joprojām šķiet no Voldiņa aizņemta, diemžēl nozīmē, ka priekš mums politiskais laiks ir maz mainījies.
Jo tālāk no 15. septembra, jo vairāk redzams valdības ārkārtas sēdes godaprāts un caurspīdīgums. Ne katra valdība saņemtu dūšu paziņot, ka tās galvenā prioritāte būs liekulība.
Tāpat kā nav precīzu datu par faktiskā bezdarba apjomu, nav arī precīzi definēts, kuri tad ir bezdarbnieki un kuri nav. Katrā ziņā šķirtne starp bezdarbniekiem un tiem, kas nestrādā, nav skaidri iezīmēta. Tāpēc viegli pieņemt, ka Latvijā ir divas bezdarbnieku grupas.
Šoziem, kad nogāzās Ivara Godmaņa valdība, uzvirmoja runas par bezpartejisku premjeru. Tagad atkal uzvirmo. Kandidatūras tās pašas – Mārtiņš Bondars, Ingūna Sudraba...
Otrdien notikusī valdības ārkārtas sēde bija nomierinošs funkcionāru, nevis aktīvs valstsvīru pasākums. Iespējams, šī sēde deva "lielāku priekšstatu par valdības darbu", "atbildēja uz vairākiem jautājumiem", kas cilvēkiem līdz tam bija neskaidri.
Ja premjerministri nerīkojas, rīkojas viņu preses sekretāres. Neviena valdība un neviena Saeima atjaunotajā Latvijā līdz šim nav vēlējusies ne radīt, ne uzturēt sabiedriskos medijus, kuru ietekme sabiedrības un nācijas pilsoniskās apziņas, valsts uztveres, tikumiskās stājas veidošanā vietējā telpā būtu ārpus konkurences starp pašmāju komercmedijiem un citvalstu sabiedriskajiem ruporiem.
Lasīju, ka nāve daždien nestaigā vis ar izkapti, bet ar karoti. Atnāk nāve pie cilvēka, izsmeļ no acīm gaismu, un – cauri. Un ir, kas taisa tādai nāvei pakaļ. Kam šķiet labāk gaismu mērdēt nekā dot. Rīgas domē arī tādi ir.