Pēdējā laikā ministri un ministriju (veselības, kultūras, izglītības, labklājības...) amatpersonas uzstājīgi pasākuši raksturot sabiedrības reakciju uz reformām kā emocijas.
Kārlis Leiškalns (Tautas partija) paudis provokatīvu priekšlikumu – viens partijas saraksts visiem vēlēšanu apgabaliem. Oponenti (SCP, Vēlēšanu reformas biedrība...) teic, ka Leiškalna priekšlikums antikonstitucionāls, ka tas apdraud demokrātiju, ka atkal sāksies "lokomotīvju" laiki un oligarhi līdīs politikā....
Slavenais kinorežisors Arvīds Krievs savulaik izteicās "Kamēr valstī kultūra nebūs prioritāte, tikmēr būs grūti jebkurā jomā, ieskaitot ekonomiku." (Diena, 28.08.2004.) Latvijas kino sakarā viņš turpat piemin Staļinu, kurš jautājis, cik tad šedevru gadā sanākot.
Arvien vairāk jūtams, ka krīze kalpo kungiem par attaisnojumu nevis situācijas vadībai, bet tās "savākšanai". "Savākšana" rit vairākos virzienos. Viens no tiem saistīts ar lielāku izredžu nodrošinājumu nākamajās Saeimas vēlēšanās.
Lai arī Latvijas politiķi un Izglītības ministrija ļoti centušies sacūkot šo pirmo septembri, tomēr Otrais pasaules karš, kas sākās šajā dienā pirms septiņdesmit gadiem, bija vēl cūcīgāks notikums.
Latvijas Pašvaldību savienības kongresā Edgars Zalāns iesniedza Valdim Zatleram visnotaļ kritizējamu valdības struktūras piedāvājumu. Pareizāk sakot – kārtējo valdības struktūras melnraksta variantu, kurš būtu publiski ne tikai jāieskicē, bet pienācīgi jāpamato.
Pirmkārt. Jau sen kopš Imants Ziedonis kādā savā runā Rakstnieku savienībā teica, ka kultūra un izglītība ir tās jomas, kur kvalifikāciju un lietu stāvokli pamatā nosaka praktiskā pieredze.
Kamēr visi te lasījuši par rudens protesta vētrām un oktobra revolūcijām, es lasīju par sunīti. Sunītis eksperimentālā ceļā radināts pie tā, ka no viņa nekas nav atkarīgs.
Tautasdziesmas mēģina man iestāstīt, ka reiz darba tirgū vispieprasītākie bijuši arājiņš un malējiņa. Nevar būt! Jaunākas dziesmas borē, ka pirms kāda laika mums visvajadzīgākie bijuši kalējiņš un vērpējiņa. Ko niekus!
Vienpadsmitajā jūlijā Rīgā, Maskavas namā, notika Krievijas tautiešu organizāciju Latvijā otrā konference Latvijas krieviskā pasaule XXI gadsimta pirmajā simtgadē: attīstības tendences un stāvoklis. Konferencē 196 delegāti pārstāvēja 96 krievvalodīgo organizācijas. Ko latviešiem par to būtu vērts zināt?
Reiz Latvijas kungi nosolījās, ka "līdz 2010. gadam Latvijā jaundzimušo vidējam paredzamajam mūža ilgumam jātuvinās vismaz 95% no Eiropas Savienības dalībvalstu vidējiem rādītājiem" (Sabiedrības veselības stratēģija, 2000). Vēl Latvijas kungi apņēmās "palielināt dzīves ilgumu Latvijas iedzīvotājiem, uzlabojot vides stāvokli un sociālos apstākļus" (Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes, 2002).
Faktiski tas, ko grasās darīt arodbiedrības, jau būtu jādara kādai politiskai partijai. Proti – jāsauc ļaudis uz laukuma un jāzina, ko tiem teikt. Kurš politisks spēks to pirmais izdarīs, tas tiks nākamajā Saeimā. Tā domāja gudrinieki, pie kuriem pirmdien biju aizgājis pārspriest vēlēšanu iznākumu un gaišo nākotni.
Kolēģis Juris Paiders raksta (NRA, 27.05.2009.), ka taloni būtu liecība centrālās bankas nespējai nodrošināt cenu stabilitāti un nozīmētu monetārās politikas fiasko.
9. maijs apliecināja gan Latvijas krievvalodīgo organizāciju panākumus vietējās krievu kopienas dažādu paaudžu solidarizācijā, gan oficiālās Latvijas panākumus divkopienu valsts veidošanā.
"Fašisms paredz to, ka bendi slavē pats bende. Komunisms ir dramatiskāks: tā būtība – bendi slavē upuri. (..) Politisko cinismu tie abi smēlušies no viena avota – morāla nihilisma." (A. Kamī). Bet ko lai saka par fašismu un komunismu, kuri tiek pilnā sparā izmantoti Latvijas mūsdienu politiskā cinisma aizplīvurošanai vai attaisnošanai? Tiek izmantota vēsture tīrā veidā. Bet "vēsture tīrā veidā vērtības nerada". (A. Kamī.)
Tāpat kā neviena valdība pēc neatkarības atjaunošanas nav (ja nemaldos) atskaitījusies Saeimai par gada budžeta izlietojuma efektivitāti, neviena ministrija nav vīžojusi šobrīd sniegt sabiedrībai saturīgu, vispusīgu nozares tēriņu lietderības pamatojumu.
Kad balodītis lidoja pie bandikuta, lai nozagtu tam uguni, bandikuts, lai nepraša neiztaisītu kādu nelaimi, mēģināja iemest uguni upē. Taču balodītis uguni pārtvēra un izmeta krastā. Aizdegās vecā zāle. Proti – kūla.
Ir feinšmekeri, kuriem lasītais liekas īsts meistardarbs tikai tad, ja notikumu jēga atklājas pēdējā rindiņā un īstais slepkavnieks tiek nosaukts pēdējā vārdā. Šādu meistardarbu šķietas radījuši prezidents, Saeima un valdība. Sauksim to Ultimāts.
Vainīgie maina ādu – pagaidām Latvijas antikrīzes pasākumu kopumu sauc tā. Jo vainīgo vēlme mainīt dabu, respektīvi – rosīties produktīvu valsts pārmaiņu dēļ, pagaidām ir sekundāra.
Rīgas domes sākto reorganizācijas pasākumu summārā lietderība un efektivitāte ir tikpat maz nolasāma kā bijušās koalīcijas partiju projektos paredzētās valsts pārvaldes reorganizācijas lietderība un ekonomiskā efektivitāte.