“Būt lepniem, būt laimīgiem un būt labiem citam pret citu,” novēl rakstniece Agnese Vanaga, atzīmējot gan 11. novembri, gan 18. novembri, kas tūlīt jau būs klāt.
Turklāt, domājot par valsts svētkiem, rakstniece kopā ar cienījamu komandu ir radījusi interaktīvu audiostāsta pastaigu “Iepazīsti Latvijas neatkarības stāstu”, ļaujot tautiešiem uzzināt un atklāt Tēvzemi no jauna.
“Manuprāt, lai varētu no sirds lepoties ar Latviju, mums ir jāzina svarīgākie notikumi un cilvēki, pateicoties kuriem, mēs varam dzīvot brīvā un stiprā valstī. Ceru, ka šis stāsts palīdzēs gan bērniem, gan pieaugušajiem sajust lepnumu un prieku par mūsu zemi Latviju,” stāsta bērnu grāmatu autore, rakstniece Agnese Vanaga, kura kopā ar vēstures lietpratēju, pieredzējušo skolotāju Vitu Jaunozolu ir radījušas interaktīvu pastaigu-stāstu maršrutu, lai aizraujošā un izglītojošā veidā iepazīstinātu bērnus un pieaugušos ar svarīgākajiem Latvijas neatkarības iegūšanas un tās atjaunošanas notikumiem.
Skolēniem un ģimenēm ar bērniem ir iespēja uzzināt, kas un kā notika, kādi apstākļi palīdzēja, kādi šķēršļi bija jāpārvar, kādi cilvēki bija klāt toreiz un ko viņi darīja ne tikai 18. novembrī, lai ik gadu varētu svinēt Latvijas dzimšanas dienu.
Komponists Kārlis Auzāns stāstu paspilgtinājis ar orģinālmūziku un skaņas efektiem, radot sajūtu, ka stāsta klausītājs atrodas stāsta epicentrā un notikumi notiek visapkārt. Neatkarības stāstu ierunājusi TV personība un pasākumu vadītājs Renārs Zeltiņš, kurš iejuties kareivja Viļa lomā un kurš gan sasmīdinās, gan saraudinās stāsta klausītājus.
Audiostāsta pastaiga ir aptuveni stundu gara un ir pieejama bez maksas aplikācijā Qwixi (pieejama gan App Store, gan Google Play). Pastaiga plānota tā, lai klausītāju izvestu pa nozīmīgākajām vietām, kas ir bijušas svarīgas Latvijas vēsturē un saistītas ar neatkarības iegūšanu. Audiopastaigā var doties jebkurā sev ērtā laikā.
Pastaigas sākums ir pie skulptūras “Lielais Kristaps”, tālāk turpinās gar Rīgas pili, Latvijas banku, Neatkarības laukumu, Latvijas Nacionālo teātri, Kārļa Ulmaņa pieminekli, Rūdolfa Blaumaņa pieminekli un caur Bastejkalnu pastaiga noslēdzas pie Brīvības pieminekļa.
Projekta autore ir Agnese Vanaga, kura ir bērnu grāmatu autore, kas ikdienā vada arī nodarbības bērniem skolās un bibliotēkās, kā arī raksta stāstus, komiksus, scenārijus un lauza galvu par lasītprasmes veicināšanu. “Patiesībā ideja ienāca prātā, kad mana vidusskolas vēstures skolotāja Vita Jaunozola ieminējās, ka katru gadu ap Latvijas svētku laiku saņem jautājumus no kolēģiem un draugiem - kā vienkāršāk izskaidrot bērniem šo sarežģīto Latvijas neatkarības iegūšanas un nosargāšanas stāstu?
Šī tēma bija aktuāla arī man, jo katru gadu novembrī ģimenē šos jautājumus pārcilājam, spēlējam dažādas jautājumu, atbilžu spēles un jāsaka, ka Latvijas stāsts nemaz nav vienkāršs.
Mēs esam locīti un liekti tik daudzos vēstures līkločos.” Rakstniece stāsta, ka viņai ir svarīgi savos darbos runāt tā, lai ideja ir skaidra un interesanta - gan bērnam, gan pieaugušajam. “Ticu, ka ikvienu stāstu var izstāstīt ar aizrautību un tā, lai paliek atmiņā. Un kurš tad ir mūsu vēstures svarīgākais stāsts, ja ne stāsts par mūsu valsti?”
Idejas autore atklāj, ka atbildība bija liela. “Profesionālā komanda, padomdevēji, tajā skaitā brīnišķīgā, uzcītīgā redaktore Guna Pitkevica ļāva bez bažām strādāt un cerēt, ka stāsts nonāks pie klausītājiem vislabākajā versijā. Vislielākā atzinība patiesībā ir tiem nemanāmākajiem komandas dalībniekiem. Kamēr ideju vēl tikai apcerēju savā galvā, projekta vadītāja Santa Vanaga idejai atrada finansējumu, enerģiju, lai šo projektu realizētu. Es teiktu, ka viņa bija galvenais virzītājspēks, lai šis audiostāsts nonāktu pie klausītājiem.
Vita Jaunozola bija mans pirmais atspēriena punkts, kad prātoju, kas varētu palīdzēt salikt galvenos mūsu vēstures pieturvietu punktus.
Savukārt to, ka vislabāk stāstu ierunās pasākumu un TV raidījumu vadītājs Renārs Zeltiņš nebija šaubu nemirkli, jo viņa personībā un balsī ir tāds īpašs sirsnības un humora līdzsvars. Un pats svarīgākais - Kārļa Auzāna oriģinālmūzika ir kā ķirsītis uz Latvijas dzimšanas dienas kūkas.”
Jautājot par izaicinājumiem projekta laikā, autore atklāj, ka tādu netrūka. “To bija daudz. Nesarežģīt, nekļūdīties, negarlaikot. Atrast maršrutā īstos pieturvietas punktus un atrast īstos vārdus par tēmām, par kurām joprojām vēsturnieki lauž šķēpus.”
Interesējoties par Latvijas pagātni, jautāju Agnesei, ko viņai pašai tā nozīmē. “Mani vecāki, vecvecāki un vecvecvecāki ir daļa Latvijas vēstures. Manu senču ceļi - izsūtījums uz Sibīriju, emigrācija uz Vāciju, ASV, nebija viņu lēmums vai iegriba. Mana ģimenes pagātne tāpat kā ikviena latvieša pagātne ir cieši saistīta ar notikumiem te, mūsu zemē Latvijā. Man pagātne ir svarīga.
Latvija ir mana zeme, mana tauta, svarīga daļa no manas identitātes un svarīga daļa no manas un manu bērnu nākotnes.
Kāpēc ir vērts doties pastaigā? Kaut vai tāpēc, lai nesauktu Brīvības pieminekli par Mildu. Lai uzzinātu, ko nozīmē akmenī cirstie tēli Brīvības figūras pakājē un sajustu pateicību par to, ka varam dzīvot brīvā Latvijā un celt to.
Projektā savu artavu deva bijusī vēstures skolotāja ar 20 gadu stāžu - Vita Jaunozola. “Piedalīties šajā projektā mani uzaicināja mana skolniece, idejas autore Agnese Vanaga. Tas man bija liels prieks un pagodinājums. Man ir milzīgs gandarījums, kad šādos piemēros saņemu sava darba atgriezenisko saiti pat pēc tik daudz gadiem. Sākotnēji kopā ar Agnesi runājām par Brīvības cīņu, Neatkarības kara vietām, bet Rīgā, tās ir plašā areālā un to būtu grūti ietilpināt vienā nelielā pastaigā. Tāpēc piedāvāju uz sākotnējo ideju paskatīties plašāk, domājot par jēdzieniem “brīvība”, “Latvijas valsts”.
Piemēram, rakstnieku Rūdolfu Blaumani mēs labi zinām kā lugu, īpaši “Skroderdienas Silmačos” autoru, bet Blaumanim ir arī dzejolis “Tālavas taurētājs”, no kura rindas “Mans zelts ir mana tauta” iekaltas viņa piemineklī. Tur ir tik spēcīga doma. Būtu burvīgi, ja šie vārdi būtu katra “tautas kalpa” vadmotīvs. Šiem vārdiem vajadzētu būt uz Saeimas ieejas durvīm!
Izvēlējāmies objektus, kuriem dažādos laika periodos ir bijusi nozīme Latvijas brīvības stāstā.
Agnese fantastiski salika dažādos objektus kopā vienā stāstā.
Man gribētos, lai cilvēki pieminekļus, ielu nosaukumus uztvertu kā vēstures liecības, kas aicina atcerēties mūsu valstij būtiskus notikumus, cilvēkus, kas aicina izzināt vairāk.
Ceru, ka tie, kuri izies šo pastaigu, aizdomāsies arī par citu pieminekļu stāstiem. Sapratu, ka projekts mums ir izdevies tad, kad uzaicināju doties audiopastaigā savu ģimeni. Un viscītīgāk šo audiostāstu noklausījās mans desmitgadīgais mazdēls, kurš mūs rosināja doties tālāk un tālāk pie nākamajiem objektiem, jo tajā brīdī bija aizmirstas telefona spēlītes un viedierīce kalpoja kā interesants citādas izklaides līdzeklis.
“Neliels izaicinājums bija, piemēram, izvēlēties konkrētos pastaigas objektus. Darba procesā biju sazīmējusi savā kartē iespējamos objektus, maršrutu, Agnesei bija sava karte, mums abām bija vilinājums parādīt vēl daudz, bet tad pastaiga pagarinātos. Darba procesā izgājām visu maršrutu, no kaut kā atteicāmies, kaut ko mainījām, lai maršruts būtu ne tikai interesants, bet arī skolēniem drošs.
Es novērtēju, kā Agnese spēja izveidot stāstu, sasaistot objektus, jo man, kā vēstures skolotājai, bija sagatavoti daudz faktu, no kuriem Agnese atlasīja būtiskāko informāciju un izveidoja stāstu, kas būtu saistošs, lai rastos interese vēlāk meklēt, uzzināt vairāk, bet tiem, kuriem jau ir zināšanas par Latvijas vēsturi, būtu iespēja paskatīties uz notikumiem nedaudz citādāk. Mēs izveidojām arī krustvārdu mīklas un uzdevumus saistītus ar apskates objektiem, lai pēc tam jaunieši skolās darbotos tālāk, lai interese nepazustu. Mēs domājam ilgtermiņā.
Manā skatījumā vēstures priekšmeta nozīme nav vēstures faktu apgūšanā, bet izpratnes par procesiem veidošanā, cēloņsakarību saskatīšanā, kritiskās domāšanas veidošanā. Būtiski iemācīties saprast, kāpēc kāds notikums ir noticis un kādas pēc tam ir sekas.
Protams ir nepieciešams arī faktoloģiskais materiāls, bet, ja mēs uz vēstures notikumiem skatāmies cēloņsakarībās, atsijājas arī zināšanas bez kā neiztikt.
Vēsture parāda, kā cilvēki spēj rīkoties vai nerīkoties dažādās kritiskās situācijās. Tas var kalpot, kā pozitīvais piemērs vai arī bieds. Vēsture sniedz daudz pašaizliedzības un dzimtenes mīlestības piemēru, kas var iedvesmot, arī neizprotamas nežēlības un necilvēcības piemērus. Diemžēl vēstures zināšanas nepasargā no kļūdu un traģēdiju atkārtošanās, kaut paskatoties vien kas tagad notiek kaimiņos.”
