Friziere, ko izvēlas klienti

© Dmitrijs Suļžics/MN

2014.gada 25. oktobris. Liktenīgs datums, kas frizieres Maijas Kesminas dzīvi mainīja uz visiem laikiem. Maija secina, ka dzīve pati aizveda viņu līdz savam uzņēmumam - skaistumkopšanas salonam “Skaistuma bārs”.

Iespējams, taču man ir sajūta, ka dzīve nelutina kuru katru. Ceļš, kur durvis pašas atveras, ir jānopelna. Ar mežonīgu darbu, pacietību un ar sirds degsmi. Maija Kesmina ir friziere ar lielo burtu.

Kopš 2006. gada esi friziere, kad tu saprati, ka dosies skaistumkopšanas pasaulē?

Jau pamatskolā biju ļoti krāsaina, pamanāma, krāsoju zilus un sarkanus matus. Man mamma atļāva eksperimentēt ar saviem matiem. Arī skolas laikā man bija visinteresantākās frizūras. Un devītajā klasē nolēmu par labu šai profesijai un iestājos Rīgas 34. arodvidusskolā (šobrīd Rīgas Stila un modes tehnikums) frizieros.

Kad tu sāc to visu, tu jau nemaz nezini, uz ko tu aizej. Es vienkārši darīju, bet pats interesantākais pašos pirmsākumos bija mana omīte. Kad es jau biju iestājusies frizieru skolā, abas ar omīti staigājām pa Brīvības ielu un viņa saka: “Tev vajag praksi!”, taču es tik tikko biju tikai iestājusies skolā, viss tikai bija sācies.

Tev bija tikai 16 gadi.

Omīte man teica, ka jau tagad vajag praksi, bet es taču vēl neko nezināju, vēl tā īsti neko daudz nepratu. Taču todien, abas tā arī izstaigājāmies pa Brīvības ielu no Pērnavas ielas līdz Matīsa ielai. Tajā laikā tur bija dažādas frizētavas: “Kolonna”, “Brigita”, “Maija” un vēl citas, bet mazākas. Mēs abas visās frizētavās iegājām iekšā un tā arī prasījām: “Vai nevajag praktikantu?” Vienīgā vieta, kas man pēc tam atzvanīja bija skaistumkopšanas salons “Maija”.

Dmitrijs Suļžics/MN

Zīmīgi! Tavs vārds ir Maija!

Tā es “Maijā” pusotru gadu praksē arī pavadīju. Es darīju visus mazos darbiņus, mazgāju krāsu trauciņus, slaucīju pēc katra klienta matus, rūpējos par kārtību darba zonā, daudz palīdzēju, es biju tas, kas darīja melno darbu, visus pamatdarbus tur darīju. Kad jau bija uzticība no meistara, tiku pat līdz galvas mazgāšanai.

Citādāka, jā. Es sāku ar praksi. Pēc prakses tad arī es devos tālāk. Bija atvērusies pirmā “Double Sun” studija. Tā bija solārija studija kopā ar frizētavu. Tieši tur man sākās nopietnāks darbs, jo mani “iemeta” sieviešu zālē.

Sāki pelnīt jau naudu?

Man bija 17 gadi, darba līgums man bija, strādāju atļautās stundas. Pēc skolas braucu no Pļavniekiem uz Zolitūdi, strādāju. Tas bija interesants dzīves posms.

Pēc Zolitūdes, kur es nostrādāju gadu, jo katru dienu pavadītās stundas ceļā vien prasīja savu, mana tā laika prakses skolotāja Ludmila Fjodorova, tas arī jau bija 3. kurss, kad tā viņa arī pateica, ka man pietiek braukt uz Zolitūdi, pa traku tas esot. Tieši viņa pārcēla mani uz centru, kur es nostrādāju par frizieri četrus gadus. Šeit es ieguvu savu patstāvīgo klientu bāzi, savu darba pieredzi. Un pēc tam es izveidoju savu uzņēmumu “Skaistuma bārs”.

Vēl Latvijas Universitātē Ekonomikas un vadības fakultāti paspēju pabeigt. Atskatoties, man viss tā pakārtojās. Viss notika secīgi.

Privātais arhīvs

Dzīve piespēlēja!

Kad esi uz pareizā dzīves ceļa, tev piedāvā iespējas un reizēm viss pats saliekas pa plauktiņiem. Atskatoties tagad, es nonācu tur, kur man bija jānotiek.

Friziera darbs nav viegls, jo visu dienu stāvi kājās, nemaz nerunājot par klientu vajadzībām un gaidām.

Man visizaicinošākais, strādājot šajā jomā, ir atsauksmes. Es esmu izbaudījusi dzīves posmu, kad visu teica aci pret aci. Esmu izbaudījusi dzīves posmu, kad atsauksmes rakstīja un vēl aizvien raksta internetā.

Taču man visvairāk pietrūkst tas, ka cilvēki problēmas risina klātienē, jo neviens meistars tev negrib un nevēl neko sliktu. Frizieris ir ieinteresēts savā darbā.

Ja tev pēc tam uzbrūk ar vārdiem, ja uzraksta kādu atsauksmi, kas nav pozitīva, bet tieši tu esi teicis, ka viss ir labi, cilvēks nav iebildis, bet pēc tam atklājas pavisam pretējais, ir nepatīkami.

Tu vēl aizvien baidies no cilvēku reakcijas?

Jau mazāk, bet nevienam nepatīk, ja pēc tam aiz muguras tomēr nepatīk tas, ko esi izdarījis. Tā ir atbildība. Protams, atsauksmes ir arī tās, kas parāda, ko tev uzlabot, ko vajag pieslīpēt.

Privātais arhīvs

Dzen uz priekšu!

Tieši tā, jo varbūt tev vajag kaut ko pamainīt. Visiem jau gadās kaut kas, tas ir tikai cilvēcīgi, tāpēc es vienmēr esmu par otro iespēju. Ja pēc tam ir tiešām traki, nepatīk, tad neko, bet reizēm var vienkārši nepaveikties. Es pati arī cenšos dot otrās iespējas, jo apstākļi mēdz būt dažādi.

Runājot par otro iespēju, atceros Katrines Vasiļevskas stāsts, kura izmisumā SOS saucienā savā “Instagram” kontā rādīja zaļos matus, ko negaidīti bija ieguvusi krāsu festivālā, bet viņai jau nākamajā rītā bija ieplānoti darbi, viss saplānots. Un tu biji viņas glābējzvans. Turklāt tā vēl bija vēla vakara stunda. Cik reizes esi bijusi kādam “palīgā” sauciens?

Diezgan bieži. Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem ir ļoti grūti kādam atteikt. “Skaistuma bārā” parasti esmu meistars, kas aizvieto kādu kolēģi, ja tas, piemēram, ir pēkšņi apslimis.

Pēdējos gados es mācos piebremzēt, bet, ja es saprotu, ka šeit tiešām ir krīze un ir jāglābj, kā šajā stāstā, tad es nāku pretī.

Es tāda vienmēr esmu bijusi. Man patīk palīdzēt. Arī “Skaistuma bārā”, es jau smejos, bet visiem esmu mamma. Man patīk visus savus darbiniekus uzbužināt, paslavēt, vēlos dot atbalstu.

Piemēram, kad es sāku, man nebija neviens, kas mani atbalstītu vai vismaz iedvesmotu. Man tā pietrūka.

Kad es sāku veidot “Skaistuma bāru”, tad no daudzām lietām, kas man pašai nepatika citās salonu vidēs, es izvairījos. Tieši tāpēc arī mums ir draudzīgs, nemainīgs kolektīvs.

Tas ir ļoti svarīgi, jo klienti jūt. Auru jūt, arī problēmas, kas ir “gaisā”, tās cilvēki redz. Tu jau pats nevēlies strādāt tādā vidē. Es apzinos, ka ir cilvēki, kas iet uz darbu ar nepatiku, jo kaut kas viņiem nepatīk, bet es gribēju tā, lai nevar sagaidīt, kad satiksi savus kolēģus un aprunāsies, piemēram, kā pagāja brīvdienas.

Privātais arhīvs

Būt labam un meistarīgam frizierim - tā ir viena karjeras virsotne. Pavisam cita ir būt salona īpašniecei un vadītājai?

Savu salonu es gribēju jau tad, kad es sāku mācīties par frizieri. Tieši tad es nojautu, ka kaut kad man būs savs. Jau frizieru skolā par to daudz tika runāts, diskutēts, analizēts. Par uzņēmumu es sāku domāt augstskolā, kad es mācījos grāmatvedību, auditu un analīzes programmu. Bakalaura darbs man bija par skaistumkopšanas uzņēmumu, kas tolaik vēl neeksistēja.

Kad pabeidzu augstskolu, tad lielais stimuls bija mans dzīvesbiedrs Artūrs. Tas bija viena vakara lēmums.

Viņš atrada telpas un man bija jāpasaka - jā vai nē. Tā mēs abi nolēmām par labu “Skaistuma bāram”. Es padomāju, protams, bet mēs abi gribējām dzīvē ko mainīt. Ja viņš pats būtu beigās pateicis - nē tām telpām, tad es būtu viņu pavilkusi uz jā.

2014.gada septembrī tikām pie telpām un reģistrēts uzņēmums. Viss notika mēneša laikā. Grūtākais bija nosaukums, jo gribējām būt interesanti un atšķirīgi no citiem. “Skaistuma bārs” radās 2014. gada 25. oktobrī.

Dmitrijs Suļžics/MN

Šogad paliek 10 gadi! Kādi skolotāji ir bijuši šajā desmitgadē?

Pirmo es liktu ģimeni. Ģimenes atbalsts. Otrs ir draugi. Tieši viņi ir tie, kas tevi paceļ, atbalsta. Esmu tik daudz stāstus dzirdējusi, ka ģimenē netic tev, neatbalsta, netic taviem sapņiem, mērķiem, darbiem un tas ir skumji. Mums ar Artūru ir ļoti stipras ģimenes. Mums ir labi draugi. Tieši viņi ir tie, kas var pabakstīt mūs, mēs abi vienmēr varam vērsties pēc padoma, protams, ir bijis, ka šim padomam tu nepiekrīti, bet tu uzklausi, padomā un pēc tam pieņem izšķirošo soli.

Maija kopā ar meitiņu Adeli / Foto feja

Un tas ir svarīgi, jo citiem nav pat viena drauga, pie kā aiziet. Ģimene un draugi. Viņi ir tie, kurus es šajos 10 gados lieku pirmajā vietā. Pēc tam seko uzticēšanās. Man pašai tas ir svarīgi, ka es varu uzticēties saviem kolēģiem, otram cilvēkam, ka zinu, ka varu paļauties. Sākumā, protams, otram uzticēties bija grūti. Un vēl esmu sapratusi, jo tu vairāk uzticies, jo tev vairāk nāk atpakaļ.

Man ir tikai kolēģi. Visi man ir kolēģi. Savus kolēģus es arī nekad neuztveru kā konkurentus, arī sevi neuzskatu par konkurenti, lai gan esmu līdere, bet nekad neuzskatīšu sevi augstāk par pārējiem, jo visi esam vienādi. Tā ir mana dzīves uztvere. Katrs esam īpašs, katrs veidojam savu stāstu, un man patīk ar kolēģiem augt kopā, attīstīties un virzīties uz konkrētu mērķi.

Privātais arhīvs

Kad jūties tuvāk sev - kad esi friziere vai kad esi vadītāja?

Friziere. Tas ir man tuvāk. Esmu arī matu kopšanas līnijas “Four Reasons” produktu trenere. Man patīk apmācīt, patīk sniegt savas zināšanas, dalīties ar tām. Dalos ar savu pieredzi.

Es zinu, ka ir meistari, kas slēpj formulas, bet tāda nekad neesmu bijusi. Man tas liekas smieklīgi, jo otrs to pašu, ko tu, nekad nevarēs izdarīt.

To es šajos 10 gadus esmu arī pamanījusi. Man patīk arī vadīt, koordinēt, palīdzēt, iedvesmot, visus savākt kopā.

Es mēģinu būt pati, neko netēlot, kāda esmu - esmu. Tā ir arī vieglāk dzīvot. Turklāt, ja esi pats, tad arī īstie cilvēki tevi atrod un tas loks paliek pozitīvāks. Labāk arī pozitīvā vidē strādāt, jo apkārt pietiek angry birds (dusmīgo putnu).

Dmitrijs Suļžics/MN

Kas ir nepieciešams, lai būtu labs meistars?

Piemēram, mums ir tā, ka katrs skaistumkopšanas zīmols piedāvā kvalifikācijas paaugstināšanas kursus, ir arī produktu dažādas apmācības. Meistariem ir iespēja katru gadu mācīties, paskatīties kas jauns un aktuāls ir skaistumkopšanas nozarē.

Iespēju ir daudz. Vēl ir arī dažādi maksas kursi un online kursi. Tas viss ir atkarīgs no paša meistara, cik daudz viņš vēlas iemācīties, izaugt. Tad, kad es sāku, pirms vairāk nekā 16 gadiem, tad bija izteikti universāli meistari, kas darīja visu. Tagad vairāk ir tādi, kas tikai krāso matus, ir meistari, kas strādā vīriešu zālē un tad ir universālie meistari, kas dara visu - griež, krāso, taisa frizūras, bet tādu jau ir mazāk.

Mūsdienās cilvēks atrod savu īsto virzienu, savu īsto aicinājumu.

Un tagad tas ir ļoti populāri. Domāju, ka vēl interesanti arī būs tas, kā viss mainīsies vēl pēc gadiem, tad redzēsim.

Frizierim ir arī jābūt tam, kas redz, kas piestāv, kas nē, īpaši tiem klientiem, kas paši ir apjukuši. Frizieris savā veidā ietekmē dzīvi?

Izteiktas pārvērtības vairāk taisa stilisti. Frizieris ir tas, kurš realizē idejas. Arī mēs, kad atnāk klients, pa priekšu veicam analīzi, no sākuma iztaujājam visu, ko viņš dara ikdienā, kā kopj matus, ja grib īsus matus, jautājums, kā mati veidojas. Protams, ir piedāvājumi no mūsu puses. Tas, ko mēs redzam. Piemēram, ja redzu, ka klientam ir ļoti bojāti mati, nepiedāvāšu vēl vienu balināšanu. Redzot kāda ir situācija, meistars vienmēr ieteiks labāko. Tāpēc labāk ir uzticēties. Turklāt katram vajag atrast savu īsto, vienīgo meistaru.

Privātais arhīvs

Kā atrast?

Svarīgi, lai abi būtu uz viena viļņa. Kad tu aizej un jūti, ka vari uzticēties. To īstenībā uzreiz jūt, vai tas ir tavs meistars, vai nav un nebūs. Ja baidies, ja rausties, tad nebūs. Ir jāieklausās intuīcijā.

Kāds ir labs meistars?

Uzticams. Tāds, kurš uzklausa un ieklausās. Tas ir svarīgi.

Mums rūp savu klientu matu veselība. Ir daudzi meistari, kam friziera amats ir peļņas avots. Ir tādi meistari, kas noklausās kādu kursu un turpina strādāt, kā iepriekš, cilvēks nav ieinteresēts, lai pie viņa atgrieztos otro, trešo un ceturto reizi un ir ilgtermiņā. Tādu salonu Rīgā ir ļoti daudz.

Mana meistare stāsta par matu kopšanu, par līdzekļiem, viņa izglīto. Arī apkārt dzirdu padomus no citiem meistariem, kas tajā brīdī rūpējas par saviem klientiem. Jums ir svarīgi iedot vairāk?

Mēs nemitīgi cenšamies izglītot savus klientus. Arī sociālajos tīklos, piemēram, “TikTok” un “Instagram”, mēs dalāmies ar savām zināšanām, pieredzi. Kad atvērām “Skaistuma bāru”, nekad neesmu gribējusi kādu atdarināt, vienmēr esmu vēlējusies veidot savu vidi, būt pati. “Skaistuma bāram” sākumā ilgi domāju, ar kura zīmola skaistuma produktiem vēlos strādāt. Līdz tam brīdim manā pieredzē bija tāda, ka iepriekšējās darbavietas salonos bija labi zīmoli, bet no visa pa drusciņai jeb labākais. Un tad mana tā laika skolotāja Natālija Vinogradova ieteica Somijas brendu “KC professional”, par ko nebiju neko dzirdējusi. Taču man likās labi, ka es ar vienu zīmolu varu nodrošināt visa salona darbību. Un tā es sāku ar viņiem strādāt. 2015. gadā šis zīmols mani uzaicināja par produktu treneri.

Privātais arhīvs

Tolaik tas bija nepazīstams brends Latvijā, sākām popularizēt, līdz 2018. gadā kļuvām par izplatītājiem Latvijā, bet pa to laiku strādāju ar šiem produktiem. Tajā pašā gadā zīmola uzņēmumā notika rebrendings un zīmols pārtapa par “Four Reasons”. Tā mēs sākām visu no nulles un vairāk ir jāizglītojas. Man pašai patīk uzzināt ko jaunu.

Visus produktus esmu iztestējusi pirms klientiem. Ar šiem produktiem esmu kopā kopš 2014. gada, es tos zinu ar aizvērtām acīm. Es zinu, kā tie ir mainījušies.

Pamatu pamats ir ar kādiem produktiem ikdienā strādā. Man pašai bija svarīgi, lai zīmols domā par ilgtspējību, ka produkts nekaitē ne frizierim, ne klientiem, jo ļoti daudzi klienti un arī meistari ir alerģiski. Šis ir zīmols, kas pielāgojas. Tā ir somu kosmētika, šis reģions ir tuvāk mums. Tas man bija svarīgi. Otrs vēl ir tas, ka somi domā par to, lai frizieris savu darbu veiktu ātrāk. Šie produkti ir ātri, nav nekas sarežģīts, viss ir atvieglots. Tas man patīk, ka nav jāeksperimentē.

Intervijas turpinājums sekos.

Dzīvesstils

“Jo aukstāks laiks aiz loga, jo vairāk vakarus gribas pavadīt mājās, skatoties filmas un aicinot ciemos draugus. Kādi tusiņi bez uzkodām? Un kādas uzkodas bez mērcītēm? No tā visa izriet, ka garajos un tumšajos vakaros mērcītes ir pat obligātas,” atzīmē virtuves huligāns Pipars.