Dvīnes, kas godīgi atzīst, ka ir dažādas un nebūt nav divas ūdens lāses, lai gan audzēkņi un viņu vecāki viņas abas jauc vēl šodien. Par to arī parunājām intervijas otrajā puse. Kā tas ir – būt divām un dzīvi vest roku rokā.
Sarunas sākums šeit.
Tagad parunāsim par mūziku. Esmu dzirdējusi, kā jūs dziedat. Visa Latvija ir dzirdējusi kā dziedat - gan šovā «Dvīņi dzied», gan arī uz dažādām skatuvēm. Mūzika jums abām ir tuva un jūs skaisti dziedat. Kāpēc mūzika?
K.G.: Tas notika dabiski. Jau no agras bērnības. No sešiem gadiem. Jau bērnudārzā ejot, dziedājām uzvedumos un citos bērnudārza pasākumos. Noteikti mūsu vecāki un skolotājas bija tās, kas mūs virzīja tālāk, jo redzēja, ka mums tas patīk un izdodas. Uzreiz sekoja mūzikas skola. Tur spēlējām klavieres, dziedājām korī. Vēlāk izveidojām pašas savu meiteņu kvartetu. Daudz koncertējām gan kā dvīnes, gan ar meiteņu kvartetu. Visādi konkursi un festivāli tika piedzīvoti.
Ja godīgi, mūsu ģimenē neviens tā īsti nav saistīts ar mūziku, bet, kad sākām vienu brīdi domāt, no kurienes mums radās interese par mūziku, tad sapratām, ka tas nāk no mūsu vecmammas. Viņa savulaik bija saistīta ar kultūras dzīvi, bija kultūras nama vadītāja un vadīja sieviešu vokālo ansambli.
Dzīvojoties laukos, mēs klausījāmies dziesmas kasetēs, norakstījām vārdus, ļoti ātri iegaumējām dziesmu melodijas. Un dziedājām tāpat vien mājās. Braucām arī līdzi vecmammai uz pasākumiem, kur arī dziedājām kā dvīnes. Tas bija laikā no 7 līdz 12 gadiem.
Pabeidzot 9.klasi, zinājām, ka tālāk arī mācības gribam saistīt ar mūziku. Mums bija 16 gadi, skaidri zinājām savas intereses - mūzika. Nebija jālauza galva kurā skolā, lai stājas. Iestājāmies Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā, jo šī pilsēta bija tuvāk mūsu mājām Alūksnē, specialitātē - solo dziedāšana. Tur papildus es apguvu saksofona spēli un Eva nedaudz bungas. Spēlējām arī orķestrī. Vispār Cēsu laiks ļoti spilgti ir palicis atmiņā. Apkārt bija draudzīgi jaunieši, mūziķu vide, koncerti, labi skolotāji, protams, arī ballītes, it sevišķi šajos gados, kad šķiet, ka esam gana pieauguši. Turklāt nepatīk, ka kontrolē. Dzīve tad sita augstu vilni!
Pabeidzot mūzikas vidusskolu, sapratām, ka vēlamies turpināt iesākto. Tātad jāstājas Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā. Atceros, ka noteicām, ja gadījumā nenoliksim pārbaudījumus un netiksim budžeta grupā, tad citur nekur nestāsimies, jo cits nekas mūs tik tuvu nesaistīja.
Mūsu dzimšanas dienas rītā atnāca e - pasts, ka esam uzņemtas. Arī šī skola ir palikusi atmiņā ar savu profesionalitāti, draudzīgo un laipno atmosfēru, jaukiem kursa biedriem un vispār - ar četriem skaistiem pavadītiem gadiem.
Pēc Mūzikas akadēmijas absolvēšanas, kādā dienā iezvanījās telefons, tikām uzaicinātas dziedāt bekvokālu muzikālajā apvienībā «Vintāža», grupas vadītājs - Rihards Bērziņš. Nodziedājām pirmo koncertu, sapratām, ka šis žanrs mums patīk. Pateicoties dalībai «Vintāžā», mums ir bijušas brīnišķīgas sadarbības ar daudz un dažādiem latviešu estrādes dziedātājiem 10 gadu garumā.
Noteikti lepojamies ar to, ka mums ir bijusi iespēja būt uz vienas skatuves arī ar Maestro Raimondu Paulu. Joprojām dziedam arī kā dvīnes. Un vienmēr esam priecīgas par aicinājumu uzstāties mazākos un lielākos pasākumos.
Te laikam arī ir atbilde - kāpēc mūzika, jo nemitīga kustība, radoša vide, spilgtas emocijas, saviļņojuma un saguruma brīži, enerģijas apmaiņa ar klausītāju. Arī katra mūzikas nodarbība izvēršas pilnīgi citādāka, katrs koncerts ir ar savu enerģiju. Laikam patīk tā dzīves dažādība.
E.L.: Šobrīd varam tikai lepoties, ka esam bijušas uz dažādām skatuvēm un kopā dziedājušas ar dažādiem māksliniekiem. Brīžiem, kad padomā, kad atminies, ko esi piedzīvojis, ar ko esi bijis kopā uz vienas skatuves, tad mūziķu draugu loks ir plašs, par ko priecājamies, jo tā ir liela vērtība. Arī kāpēc mūzika? Tāpēc, ka nekas cits tik dziļi mūs nav saistījis. Lai gan šobrīd mūs ar Kaivu saista sportiskas aktivitātes - hobija līmenī.
K.G.: Mūzika izkrāso katru dienu citās krāsās, un tas ir brīnišķīgi. Mūzika nozīmē arī emocijas. Bērni ļoti ātri reaģē uz katru dziesmu - viņi var sākt lēkāt, viņi var kļūt domīgi.
Ja cilvēks ir saistīts ar mūziku, tas nozīmē, ka būs koncerti. Un varbūt tā ir garoza, kad svētku reizēs vai brīvdienās man ir jābūt kādā koncertā ar bērniem vai pašai jāuzstājas - es nozogu laiku ģimenei.
Par sevi ļoti gan nevaru sūdzēties, šadas reizes nav daudz. Un, ja ir bijušas, man ir kolosāls, atbalstošs vīrs, kurš tikai priecāsies, ja šādi koncerti sagādās prieku arī man. Ja tie būtu katri svētki, katras brīvdienas, kad neesmu ar ģimeni - sāktu domāt. Jo jūtu, ka esmu kļuvusi par ģimenes cilvēku - labākā kompānija, ar ko būt kopā.
E.L.: Mūzika ir emocijas visplašākajā spektrā. Caur mūziku var izbaudīt visas emocijas. Tas ir tas, kas tevi bagātina - gan pašam izpildot, gan klausoties, esot koncertos emocionālo stāvokli vari tikai dažādot. Un tas ir kolosāli, ka ir tik dažādi mākslinieki, kas spēj dot atšķirīgas emocijas. Piemēram, aizej uz vienu koncertu un tu vari izdejoties, izlādēties, bet otrā tu vari pasmelt iedvesmu un laimi.
Un cits stāsts ir tad, kad tu pats muzicē. Es pati koncertos saku, ka mēs varam runāt un daudz novēlēt, bet īstie vārdi ir dziesmā. Mums, latviešiem, jāpriecājas, ka mums ir ģeniāli dzejnieki, kas ir sarakstījuši vārdus un ar tekstu mūzikā vari pateikt daudz spēcīgāk, daudz uzrunājošāk, patiesāk.
Cik svarīga ir skatuve?
K.G.: Vienmēr ir prieks uzstāties kādā koncertā, tas iedod tādu papildus «garšu» ikdienai, bet skatuve nekad nav bijusi mums pirmajā vietā. Lai cik jocīgi neizklausītos, nekad mūsu mērķis un aicinājums nav bijis kļūt par slavenām dziedātājām. Tās retās reizes, kad uzstājamies, iedod tādu īpašāku svētku sajūtu. Un ar to arī pietiek!
E.L.: Ja skatāmies procentuāli, tad skatuves dzīve ir neliela daļa.
Pēdējo reizi, kad pati uzstājos, tie bija Rīgas svētki, un tā laikam ir bijusi mana lielākā skatuve. Arī kā solo māksliniecei, tas bija liels pagodinājums. Tu uzkāp uz skatuves un sajūta, ka tev sirds gavilē no tā, ka vari savu balsi nodot klausītājiem, vari arī izteikt savas emocijas un būt.
Man patīk būt uz skatuves, jūtos ļoti labi. Rudenī 4.oktobrī sāksies tūre bērnu muzikālajām izrādēm «Ķepu patruļas jaunā misija», kur esmu kā dziedātāja, jo viens no darbiem ir «Jogitas pasākumi». Tur arī es skatuvi izbaudu uz visiem 200%. Prieks, ka ar šīm izrādēm, man ir iespēja pabūt uz visām Latvijas kultūras namu skatuvēm, un tā arī ir bauda. Būt uz skatuves un dot klausītājiem prieku, emocijas, pašam saņemot atpakaļ. Jā, skatuve ir mana, neslēpšu, ka man ļoti patīk uz tās būt.
Ko skatuve ir devusi un iemācījusi?
K.G.: Pieredzi un drosmi! Katra uzstāšanās nāk ar jaunu pieredzi un uzdrīkstēšanos. Pirms vairākiem gadiem piedalījāmies mūziklā «Tā nav dzīve, tas ir kino», tur, piemēram, bija jākāpj pa stalažām, jādzied un jātēlo spoki - atveidojām mūzikas fragmentu no multfilmas «Spoku mednieki».
Ja mazas bijām biklas, kautrīgas dziedošās dvīnītes, tad tagad noteikti esam kļuvušas pašpārliecinātas un mums ir ko teikt.
Kādas esat pēc rakstura? Vizuāli esat kā divas ūdens lāses.
K.G.: Kā divas ūdens lāses? Te varētu padiskutēt. Cilvēki redz ļoti dažādi. Bieži vien kāds var teikt, ka jūrā redz zilu ūdeni, cits pateiks - zaļu. Mums ir bijuši tik daudz gadījumi, kad cilvēki pajautā vai esam pazīstamas, kāds pajautā - vai jūs māsas? Cits atkal apjūk un saka «Vai man rēgojas, dubultojas?» Pēc raksturiem esam dažādas. Eva var būt spontāna, ašāka uz jaunām idejām, runātīgāka. Es būšu tā, kas apkopos visu Evas teikto un saliks punktus uz «i». Vienmēr esmu bijusi nosvērtāka. Patīk apdomāties un tad rīkoties.
E.L.: Mēs esam dažādas. Es teiktu, ka pat ļoti dažādas. Kaiva vienmēr ir bijusi vairāk piezemēta, atceros to arī no skolas laikiem - vidusskolas, augstskolas. Kaiva arī tagad visu analizē, viņa izdomā, izplāno, turas pie zemes, ar savu stingro mugurkaulu. Taču es esmu dvēsele, kas lidinās un ļaujas emocijām. Esmu arī bezbēdnīgāka, man patīk arī spontānākas lietas. Nebaidīšos teikt, ka esmu arī atvērta, nekad neesmu šķirojusi cilvēkus, pieņemu visus. Mazliet vairāk no zemes atrāvusies, patīk vairāk «palidināties». Protams, ir brīži, kad varu būt stingrāka un nopietnāka, lai gan, ja draugi raksturo, tad viņi vienmēr saka, ka Eva ir tā smieklu deva un Kaiva ir nopietnāka.
Arī vizuāli mēs esam nedaudz atšķirīgas. Pašas uzskatām, ka neesam ļoti līdzīgas, lai gan pēdējos gados saprotam, ka tad, ja mēs apzināti cenšamies veidot izskatu līdzīgu, tad mēs varam būt ļoti līdzīgas. Esam atšķirīgas, bet, ja gribam, tad varam būt arī vienādas.
Kad esat kopā, vai bērni nav jūs sajaukuši? Lai gan pēc pieredzes zinu, ka tieši bērni labāk par pieaugušajiem atšķir dvīņus.
E.L.: Mūsu bērni nekad nav mūs sajaukuši. Neesam vēl pārbaudījušas, kā būtu, ja zvanītu pa telefonu, jo tur gan varam piekrist, ka balsis mums ir ļoti līdzīgas. Audzēkņi un viņu vecāki gan ir sajaukuši un daudz. Ir ļoti daudz stāstu.
K.G.: Mūsu pašu bērni mūs nav sajaukuši nekad! Pat bebīšu vecumā viņi ļoti jūt - kura ir mamma.
Kādi mērķi šim mācību gadam?
E.L.: Runājot par mērķiem, jā, tādi ir izvirzīti, jo tad tu uz kaut ko tiecies. Varu pateikt tikai to, ka man ir savi mērķi un es uz tiem virzīšos un ar lielāko labpatiku un prieku centīšos tos arī sasniegt.
K.G.: Es vēl šobrīd nedaudz vasaras režīmā. Prāts vēl tāds liderīgs.
Esat labākās draudzenes no dzimšanas?
K.G.: Tieši tā! Labākās draudzenes! Par mums jau vienmēr vīri iesmej: «Esam satikušās, visu vakaru nopļāpājušas, aizejam mājās un vēl turpinām sazvanīties, sarakstīties.» Mēs tiešām sazināmies katru dienu un vairākas reizes dienā, jo visu laiku ir ko teikt. Pajautāt padomu, padalīties ar kaut ko priecīgu, vai pretēji - izstāstīt sāpi. Nu gluži kā tajā teicienā: «Dalīts prieks - dubults prieks, dalīta bēda - pusbēda».
E.L.: Taisnība, jo mēs esam sirdsdraudzenes no bērnības. Vienmēr esam pašas savā starpā pārrunājušas to, cik labi, ka mēs esam māsas, dvīnes un arī draudzenes. Mums abām nekad nebeidzas sarunas, par to mūsu vīri ir izbrīnīti, arī tuvākie cilvēki jautā: «Jums abām nebeigsies runājamais?» Mēs esam ļoti tuvas. Tas ir labi, ka tu vari savam cilvēkam izstāstīt to, ko nevēlies pateikt citiem, jo zini, ka tas paliks pie māsas. Dvīņu saikne mums ir cieša, un tas man patīk.
Kā tas ir - būt divām?
E.L.: Manuprāt, tas ir ekskluzīvi. Sākot ar to, ka dzimšanas dienu svinam divatā. Dzimām gandrīz reizē, tāpēc arī ir tā saikne. Būt divām ir kolosāli. To, kā ir būt divām, to nevar arī līdz galam izskaidrot, jo tas nav tāpat, kā satikt draudzeni. Starp mums ir vibrācija, kas nav starp citiem diviem cilvēkiem.
K.G.: Kā ir būt divām? Tas ir tā, ka tu nezini, kā ir būt vienam! Es pat nesaprotu, kā ir svinēt dzimšanas dienu vienam - tā ir tik pierasta sajūta, ka tev vienmēr svētkos stāv blakus otrs. Tas strāvojums starp mums, ko jūtam tikai mēs, nav izstāstāms. Mēs tik bieži «nolasām» otras sajūtu, tikai saskatoties vien. Mēs varam dziedāt un sajaukt vārdus reizē, vai, ja sajaucam - tālāk turpinām vienādi. Tā ir laime būt dvīnēm.
Kas ir tas, ko esat, gadu gaitā viena no otras iemācījušās?
E.L.: Mēs viena no otras ļoti daudz mācamies, jo mūsu profesijas ir vienādas, arī intereses ir vienādas. Mācamies - nemitīgi, bet tas, kas man nāk pirmais prātā, no Kaivas mācos un varbūt būšu jau iemācījusies, pateikt - nē. Pateikt - nē, kas daudziem ir grūti, kad iemācies pateikt - nē, tev ir tik viegli, dzīvē daudz kas atrisinās, jo ir brīži, kad tu vēlies pateikt - nē. Es pati vienmēr visiem esmu gribējusi labu, visiem vienmēr esmu vēlējusies izpalīdzēt, bet izrādās, ka ne vienmēr vajag. Kaivai tas labi sanāk.
K.G.: No Evas esmu iemācījusies nebaidīties uzsākt kaut ko jaunu. Jebkurā dzīves nozarē. Ir labi, ka jūties stabili, tur, kur esi, bet vienmēr var pamēģināt, ko citu, ja nu dzīve aiziet augstākos līmeņos?
Kā mūsdienās stiprināt saikni ģimenē?
K.G.: Ir svarīgs laiks sev un tikpat daudz laiks kopā. Mums tie ir kopīgi pikniki - reizēm liekas tik vienkārša lieta, kā pikniks pie dabas, bet tas ir tik vērtīgi. Sarunas, jaunu ideju apspriešana, garšīgs ēdiens, aktivitātes. Vienmēr svinam svētkus pie skaisti saklāta galda, arī pēc latviešu tradīcijām.
Man ir tik ļoti paveicies ar vīru, kurš ir mans personīgais šefpavārs, ka par gardu maltīti svētkos un arī ikdienā man nav it nemaz jāsatraucas. Lai gan kūku meistars tomēr esmu es.
Mūsu saikni notur arī humors. Varam pasmieties kopā, varam traki izdejoties kopā, nemitīgi esam uz viena viļņa. Esam priecīgi, ka savu prieku un mīlestību varam nodot savai meitiņai Kamillai, un viņa to tikpat daudz dod mums arī pretī. Mīlu abus ļoti, ļoti.
E.L.: Ģimene mums ir svarīga. Manuprāt, mēs abas esam kārtīgi ģimenes cilvēki, un es savā ģimenē esmu tā, kas cenšas uzturēt ģimenes svētku tradīcijas, jo manā ģimenē tā ir bijis. Visos svētkos būt kopā, uzklāt svētku galdu, to es arī cenšos saviem bērniem mācīt un arī vīrs to no manis mācās. Jāpiemin arī tas, ka ir tik daudz darbu, tik daudz pasākumu, darīšanu, mēs darbojamies radošajā jomā un kā to visu savienot ar ģimenes dzīvi, tad šeit ir jābūt šīm lietām savstarpēji izrunātām.
Jāsaka paldies manam vīram, ka viņš vienmēr uzņemsies rūpi par bērniem, aizbrauks pakaļ uz skolu, aizvedīs uz pulciņiem, brīvdienās pavadīs laiku kopā ar viņiem, kamēr es esmu kādā koncertā vai izbraukusi ar savu ansambli vai citā ar dziedāšanu saistītā pasākumā.
Te strādā savstarpēja sapratne, lietu izrunāšana un piekrišana, jo arī tajā laikā, kad braukāšu pa izrādēm, būšu mazāk mājās, bet pirms tam, kad es piekrītu koncerttūrēm, vienmēr izrunāju, vai tas mūsu ģimenei nenodarīs pāri.
Un visbeidzot, ko novēlat viena otrai šajā mācību gadā?
K.G.: Kas daudz strādā, tas labi atpūšas! Lai tevi pārsteidz kāds ceļojums! Uz tālākām zemēm, vai tuvākam, to dzīve pati ierādīs.
E.L.: Tā kā Kaiva atgriežas no dekrēta atvaļinājuma, tad es viņai novēlu rast enerģiju, lai daudz jaunu ideju, lai viņai būtu tikpat radoša, kā vienmēr, lai mācību gads tādā atspērienā, raitā deju solī. Ar mazliet trakām idejām, kas viņai piestāv, lai veiksmīgi, smaidīgi, priecīgi un mācēt savienot darbu ar ģimeni.