«Es ceļoju starp Latviju un Itāliju, un šis mainīgais dzīves stils man ir piemērots – katrs pārbrauciens dod iespēju jaunam sākumam un ļauj no jauna ieraudzīt skaisto attiecīgajā vietā. Ir arī otrādi – var aizbēgt, ja kaut kas sadusmo vai nomāc,» saka arfiste Dārta Tisenkopfa-Muselli.
Poēma par mīlestību un jūru
Klasiskās mūzikas cienītāji Dārtas Tisenkopfas-Muselli sniegumu nupat varēja baudīt Klasiskās mūzikas ģildes «Euterpe» rīkotajā smalku un retrospektīvu skaņu ceļojumu koncertu ciklā «Poēma par mīlestību un jūru», kas, aicinot ļauties muzikālam piedzīvojumam, sākot no 20. gadsimta franču un beļģu kamermūzikas līdz postromantismam, izskanēja Ēdoles un Rundāles pilīs.
Programmā tika atskaņotas franču komponistu Marka Bertomjē «Piecas nianses» («Cinq Nuances») flautai un arfai, Anrī Diparka «Skumjā dziesma» («Chanson triste») Op. 2 Nr. 4 soprānam un arfai un beļģu komponista Jozefa Jongena «Divi skaņdarbi trio» («Deux pièces en trio»), Op. 80, flautai, čellam un arfai. Tāpat nosacītu Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvoja franču impresionista Ernesta Šosona vokālais cikls «Poēma par mīlestību un jūru» («Poème de l’amour et de la mer»), Op. 19, īpaši šim atskaņotājsastāvam veidotā Marinas Vidmontes aranžijā.
Vai spēlēt arfu bija mazās Dārtas bērnības sapnis?
«Es nesauktu to par bērnības sapni, drīzāk par intuitīvu izvēli vai vajadzību. Jau agri zināju, ka man nepieciešama mūzika - kā glābiņš no ikdienišķā, kā iespēja noslēgties, taču savā veidā arī nonākt pie cilvēkiem. Nebiju dzīvespriecīgs bērns, drīzāk nopietns, ar paškritiku,» saka Dārta.
Klavieru klasē viņa sāka mācības piecu gadu vecumā, taču arfu pēc pašas iniciatīvas izvēlējās jau apzinīgā, 12 gadu, vecumā.
Viņa mācījās pie skolotājas Jekaterinas Suvorovas, kura ar savu saudzīgumu un atbalstu, un vienlaikus ar ambīcijām un ticību bija Dārtai perfekti piemērots pedagogs.
«Mani laikam nevajadzēja strostēt, mācījos pati un tā ir jābūt. Manuprāt, mūzikai mēs tuvojamies paši, ja to vēlamies, savukārt pedagogs palīdz ātrāk nonākt pie meklētā. Pat bez svešvalodu prasmes skolotāja Jekaterina mani iedrošināja, pavadīja uz pirmo konkursu Itālijā, kur pirmo reizi ieraudzīju pasaules standarta arfas un satiku augsta līmeņa arfistus.
Man arī izdevās tikt pie godalgas, un tas, šķiet, deva ticību tam, ka varu šo lietu darīt.
Gan profesionāli, gan personiski tieši tur aizsākās mana saikne ar Itāliju. Vai šodien gribu būt mūzikas pasaulē? Dažbrīd jā, dažbrīd arī nē. Domāju, ka ne visi mani rakstura aspekti ir piemēroti šai profesijai,» nosaka talantīgā mūziķe.
Jau vidusskolas laikā Dārta iestājās Parmas Konservatorijā Itālijā.
«Lēmums universitātes līmenī mācīties par arfistu var šķist ne visai pragmatisks. Kur par arfistu var strādāt, vai būs darbs, ar ko nopelnīt, un kā atļauties tādu instrumentu? Tomēr toreiz izlēmu, ka man jāstudē arfas spēle un, vēl jo vairāk, ka tas jādara vietā, kur attiecībā uz šo jomu ir tradīcija un konkurence. Instrumenta man vēl nebija, taču bija vecāku atbalsts. Izvēle krita uz Parmu - vienu no trim pirmajām mūzikas augstskolām Eiropā, kur dibināta arfas klase. Tai pat laikā tā ir pilsēta ar vēsturi, kur pabijuši Verdi, Paganini, Toskanini…» stāsta Dārta.
Savas karjeras laikā viņa daudz startējusi dažādos starptautiskos konkursos. Pēdējo konkursu nospēlēja šā gada pavasarī Val Tidone, Itālijā.
«Tā teikt - joka pēc, jau ar grūtnieces nelabumu, un ieguvu 3. vietu,» viņa pasmaida un atzīst, ka to vairs neuzskata par nepieciešamību - iespēja iegūt prēmiju žūrijas priekšā viņai nav svarīgāka par iespēju nospēlēt koncertu klausītājiem.
«Ja izslēdzam tehniskus brāķus, māksla, manuprāt, ir pārāk subjektīva un mainīga, lai to varētu absolūti novērtēt pēc fiksētiem kritērijiem. Jā, veiksmīgi nospēlēti konkursi manā pieredzē ir, taču laikam secinu, ka prēmijām un nosacītiem sasniegumiem pildīts CV ne vienmēr ir rādītājs tam, vai koncerts būs labs un izdevies.»
Kopš 2019. gada janvāra Dārtas radošā ikdiena paiet, muzicējot LSO sastāvā.
«Arfista loma orķestrī ir atbildīga un dvēseliska, jo tas ir solo instruments. Ir liela dažādība, tāpēc arfistei divas vienādas darba dienas laikam ir reti. Gadās pa atbildīgai solo kadencei, citreiz savukārt ir brīvi «klausāmbrīži», kad skaitu taktis un baudu kolēģu spēli, jo, lielākoties, arfa skaņdarbos piedalās fragmentāri. Gadās arī brīvākas nedēļas, kad tiek atskaņots baroks vai klasicisms, vai autori, kuru repertuārā arfas nav. Tajās nododos kamermūzikai. Tas ir pilna laika darbs no koncerta līdz koncertam, no pirmā lasījuma līdz nianšu slīpēšanai ģenerālmēģinājumos,» savu ikdienu raksturo arfiste.
Savulaik viņa pasniegusi arī itāļu valodu. «Esmu beigusi Rīgas Franču liceju, ar valodām vienmēr esmu bijusi uz «tu». Laikā, kad vīram bija itāļu kafejnīca Liepājā, radās ideja izveidot brīvā laika kursiņu pusgada garumā, kuram pati gatavoju itāļu valodas apguves materiālu. Tur satiku patiešām burvīgus, entuziastiskus cilvēkus, kas novērtēja manu darbu. Lieliski izvēdināju galvu no ierastās lomas. Labprāt darītu to vēl, taču tad jau pieteicās meitiņa...» stāsta pusotru gadu mazās Merčedi Mirdzas mamma.
«Tas ir paradoksāli, ka pēc piecu gadu dzīves Itālijā savu itāļu dzīvesbiedru satiku Latvijā,» saka Dārta.
«Viņš dzīvoja un darbojās Liepājā jau pirms manis. Es savukārt nupat biju uzsākusi darbu štata vietā LSO. Viņš bija atvēris jauku kafejnīcu ar lielisku itāļu kafiju tieši Pasta ielā, pa kuru rītos devos uz «Lielo Dzintaru». Runāja, ka tur strādā itāļi, un es pati aizgāju un iepazinos. Jā, zināmā mērā nostrādāja pirmais iespaids - jau pirmajā mirklī mani uzrunāja Karlo dzīvesstāsts un nestandarta personība. Tas bija laiks tieši pirms pandēmijas, tāpēc pārlēcām pāri «randiņu periodam», proti, nebija iespējas nodoties ārišķīgām izklaidēm un, ja vēlējāmies pavadīt laiku kopā, bija uzreiz jāiepazīst vienam otra mājas un ikdienas realitāte. Apprecējāmies jau nākamā gada rudenī un kāzas svinējām gan Itālijā, gan Liepājā.»
Dārta stāsta, ka viņas vīrs Karlo gadu desmitus pavadījis ārpus dzimtenes, pat ārpus kontinenta, un šī pieredze esot jūtama viņa personībā - viņš nekad nebeidz mācīties, un nepieiet savai profesionālajai identitātei ar tādu fatalitāti, kāda raksturīga viņai pašai.
«Arī viņam ir saistība ar mūziku, taču no cita rakursa, kas ir savstarpēji papildinoši - viņš ir mūzikas producents un izdevējs, autortiesību eksperts,» Dārta piebilst.
Mūziķe secina, ka šī vasara nav bijusi viegla, taču ir nesusi gandarījumu. Laiks tiek godīgi sadalīts starp meitiņas audzināšanu un aktīviem centieniem atgriezties koncertdzīvē. Turklāt Dārta šobrīd ir krietni pāri pusei otrā bērniņa gaidībās, tādēļ, zinot, ko māksliniekam nozīmē dekrēta perioda klusums radošajā dzīvē, viņai jo īpaši ir motivācija šo laiku izmantot maksimāli piepildīti.
«Mātes loma un karjera - tas var būt sāpīgs jautājums.
Taču cenšos novērtēt to, ko šī pieredze ir devusi manai radošā procesa uztverei, un jāsaka, ka jūtos pat spēcīgāka nekā iepriekš. Mana spēles maniere, šķiet, kļuvusi apzinātāka un kontrolētāka,» domā arfiste.
«Pēc pārsvarā Itālijā pavadīta ziemas un pavasara perioda, ar fragmentāru viesošanos Rīgā vai Liepājā uz koncertiem, īsi pirms Jāņiem kopīgi ar meitiņu atbraucu uz Latviju. Priecājos, ka viņa var apgūt pirmos vārdiņus latviski, iekodēt sevī Latvijas sajūtu.
Lai paskraida ar basām kājām pa rīta rasu, paēd dārza zemenītes, ābolus, kefīru un rupjmaizi. Manu vecāku mājās Pierīgā varam visu šo baudīt.
Viņi mazo paauklē, kamēr katru dienu veltu dažas stundas mūzikai,» stāsta Merčedi Mirdzas mamma. Rudenī ģimene atgriezīsies Itālijā, ierastajā bērnudārza un mājas vidē. «Esmu priecīga, ka manam bērnam ir iespēja iepazīt divas dažādas kultūras un paņemt no tām, cerams, labāko.»
Dārta atklāj, ka tuvākās nākotnes radošie plāni viņai ir radoši izzinoši.
«2022. gada rudenī, kad aizgāju dekrētā ar meitiņu, Pjačencā, Itālijā nejauši iepazinos ar profesori Ester Gattoni, kura bijusi pirmā arfa Venēcijas «La Fenice» teātrī, Lisabonas Nacionālajā Teātrī, Milānas RAI Simfoniskajā orķestrī un Lugano Šveices Itāļu orķestrī, pasniegusi arfas spēli vairākās Itālijas konservatorijās, pēdējos 12 gadus - Komo. Tagad viņa ir pensijā, taču turpina konsultēt un rakstīt literatūru jaunajiem arfistiem. Kopš iepazīšanās brīža viņa man nekad nav liegusi padomu.
Mūsu saruna apstiprināja to, ko intuīcija man laiku pa laikam jau bija ausī čukstējusi, proti, ka pat ar maģistra diplomu kabatā mana kompetence attiecībā uz arfas spēli un repertuāru ir nepilnīga.
Mūzika vai māksla nav mistisks no realitātes atrauts «radošais process» vai «lidojums». Mani pat sākuši mulsināt šie termini, jo mūzika ir arī darbs, zinātne, vēsture. Jā, skaņdarba interpretāciju var uztvert kā radošu procesu, taču arī tajā ir daudzi «kāpēc», un atbildes uz tiem balstās zināšanās. Otrā dekrēta laikā vēlos risināt vēl vairākus «kāpēc», klausoties, lasot,» stāsta talantīgā skatuves māksliniece.
«Jau vismaz divus gadus laika trūkuma dēļ mājās neklausos teju neko, un mūzika man nevar kalpot kā fons,» saka Dārta. Viņas gadījumā klausoties uzmanībai jābūt nedalītai, un Itālijā viņa laiku pa laikam izraujas uz sev interesējošiem klasiskās mūzikas koncertiem klātienē.
Taujāta, kurā brīdī viņai mūzikā ir vislielākais gandarījums, arfiste atteic, ka mūziķa darbam raksturīgs paradoksāls kontrasts starp divām situācijām, kurām abām raksturīga zināma norobežotība. Pirmais ir gatavošanās process, kas ir ilgstošs un norit «četrās sienās», un tad pēkšņi seko «prožektoru gaismas» jeb publiska koncertsituācija, kurā iepriekš ieguldītais ir jāattaisno.
«Ja ieguldītais attaisnojas, var runāt par gandarījumu. Neteiktu, ka koncertus izbaudu. Labsajūtu drīzāk varu noķert labas saspēles brīdī kamermūzikā. Kas gan var būt labāks par sajūtu, ka kāds jūt līdzīgi? Protams, aplausi iepriecina ego, taču katrs koncerts beidzas un, tiklīdz mūzika pārtrauc skanēt, tu atkal esi tukšām rokām, tava māksla ir izgaisusi, instruments stāv klusēdams. Nāk apziņa, ka tie bija tikai mirkļi, skaisti vai bezjēdzīgi.
Jā, mūzika ir mirklīgs un gaistošs process, kam ir daudz kopīga ar dzīvi. Mūzikā tu pieaudz, to izstrādā, izlolo un - palaid.»
