Mēdz teikt, ka vīrieši savu īsto dabu atklāj mazliet nekaunīgā vienkāršībā. Tad nu, NRA Dzīvesstils, dosies šajā ekspedīcijā, lai atklātu, kas slēpjas aiz Latvijas talantīgajiem, šarmantajiem un spēcīgajiem vīriešiem. Jautājumi, kas mazliet atgādina vecās, labās, bet jau aizmirstās dienasgrāmatas, kurās ikviens varēja būt viņš pats. Līdz pašām sirds dzīlēm!
Lai šodien čellista Mareka Radzēviča mūzika ceļ spārnos! Noklausies un sajūti pats mūzikas fenomenu, bet pirms tam, kas ir pats jaunākais viņa dzīves nogrieznī:
“Mūžīgās virsotnes ir stāsts par katru no mums. Kāpumi, kritumi, neparedzami pagriezieni un bieži vien arī ilgstoši un ļoti garlaicīgi līdzenumi - tāds ir ceļš uz mērķi, kas gandrīz vienmēr paliek citu acīm apslēpts. Un, kad vieni mērķi sasniegti, skatam aizvien paveras jaunas virsotnes, kuras aizsniegt. Tās ir mūžīgas virsotnes un nebeidzams ceļš, bet skats no augšas, eh, tas vienmēr ir tā visa vērts.”
Kāds ir 21. gadsimta čellists?
Es domāju, ka noteikti ar garām rokām un kuplu bārdu.
Tu esi komponists un mūziķis, tāpēc, kas vairāk iet pie sirds: mažors vai minors?
Dzīvē jau ir prieki un bēdas, un katra tonalitāte, vai tas ir mažors vai minors, vienmēr atrod īsto vietu un laiku. Personīgi es dzīvē esmu priecīgs un ļoti pozitīvs cilvēks. Cenšos vienmēr saskatīt skaisto un labo katrā situācijā, tāpēc noteikti mažors, ja konkrēti - re mažors. Ja gribas kārtīgi pabēdāties un izraudāt visas iekšas, tad noteikti do minors.
Ko tev nozīmē mūzika?
Mūzika man nozīmē visu. Tai ir ļoti liela loma manā dzīvē. Laikam varu droši teikt, ka bez tās es vienkārši nespētu būt. Mūzika ir valoda, caur kuru varu sarunāties ar citiem, savā ziņā tā ir pavisam cita pasaule, jo, kad aizver acis, tu vari būt jebkur. Viss atkarīgs no iztēles.
Ko cieni uz skatuves?
Esot uz skatuves, visvairāk cienu to, cik ļoti publika koncentrējas un dara visu maksimāli iespējamo, lai iedvesmotu mākslinieku darīt pašu labāko. Tāpēc mana galvenā prioritāte ir būt uz viena viļņa ar klausītājiem, sniegt viņiem atpakaļ to pašu enerģiju, iedvesmot un pozitīvi uzlādēt.
Par ko sapņoji bērnībā?
Uz šo ir viegli atbildēt, jo vēl nesen savās bērnības kladēs atradu zīmīti, ko esmu rakstījis 3. klasē. Uz jautājumu “par ko vēlies kļūt, kad izaugsi liels” daudzi atbildēja - par policistu, ugunsdzēsēju, frizieri, bet es atbildēju, ka vēlos kļūt par pasaulē slavenu čellistu. Visvairāk es sapņoju par to, lai visi manas dzīves svarīgākie cilvēki varētu ar mani lepoties.
Kādi bija pusaudža gadi? Biji rāmais puisis vai dumpinieks?
Es domāju, ka katram ir tāds laiks, kad viņš sāk dumpoties un vairs nedarīt to, ko liek. Tomēr es biju vairāk rāmais. Centos lieki nemeklēt problēmas. Biju samērā paklausīgs.
Mācību priekšmets, kas skolas gados sagādāja zobu sāpes? Pašā sākumā viss šķita viegli, bet ap 6. klasi grūtības sāka sagādāt matemātika un latviešu valoda. Visticamāk tāpēc, ka stundās iemigu un nogulēju visu jauno vielu, bet tas nebija skolotāju dēļ. Man toreiz interesantākas šķita notis, nekā skaitļi un komati. Laikam tā ir vēl šodien.
Trīs rakstura īpašības, kuras novērtē cilvēkos?
Patiesums, neatlaidība un draudzīgums.
Skaistākie vārdi, ko esi kādam veltījis?
Vai ir vēl skaistāki vārdi par “es tevi mīlu”?
Tava miera osta?
Es dzīvē esmu samērā mierīgs un necenšos stresot par sīkumiem, it īpaši tādiem, kurus nevaru ietekmēt vai mainīt, tāpēc mana miera osta ir visur, kur esmu, bet, ja jāizvēlas konkrēta vieta, tas noteikti ir kalnos un dabas klusumā.
Tava sliktākā rakstura īpašība?
Esmu diezgan liels perfekcionists un tas dažreiz ļoti nobremzē daudzas lietas un projektus, bet man pats svarīgākais ir rezultāts. Lai tas ir tā vērts. Esmu arī ietiepīgs, ja kaut ko ieņemu galvā, tad pie tā turos, pat ja man nav taisnība.
Foršākais piedzīvojums rudenī?
Ar lielisku komandu aizbraukt uz Norvēģiju, lai kādā grandiozā virsotnē uzfilmētu mūzikas videoklipu savai kompozīcijai.
Vismīļākais plecs pasaulē?
Tā ir mana Lauriņa.
Lielākā motivācija, kad rokas nolaižas?
Pēc dabas esmu cīnītājs un vienmēr cenšos atrast iemeslus, lai turpinātu virzību uz priekšu, bet, ja kādreiz rokas sāk nolaisties, tad lielākā motivācija ir labi vārdi no citiem, klausītāju atbalsts un iedrošinājums, vīzija par to, cik skaists būs gala rezultāts.
Kāds ir tavs pirmdienas rīts?
Mans pirmdienas rīts katru reizi ir citādāks, bet gandrīz vienmēr tas ir mazliet lēnāks un mierīgāks nekā citās dienās, jo ir vajadzīgs laiks, lai pilnībā pārslēgtos uz darba režīmu. Pirmdienās es dodos uz Vecumnieku Mūzikas un mākslas skolu, kur strādāju ar jauniem un talantīgiem čellistiem, bet pirms tam bieži notiek ieraksti, mūzikas miksēšana un nereti arī kāda jaundarba radīšana.
Tavas personības stiprā puse?
Manas personības stiprākā puse varētu būt tas, ka esmu ļoti pacietīgs un mērķtiecīgs, cenšos vienmēr lietas izdarīt līdz galam un nepamest novārtā. Esmu arī diezgan draudzīgs, dažreiz pat pilnīgi svešiem cilvēkiem nekautrējos izteikt komplimentus, apjautāties, kā viņiem iet un vienkārši novēlēt skaistu dienu.
Sapņu galamērķis, kur kādu dienu nonāksi?
Es noteikti gribētu apceļot visu pasauli, iepazīt pēc iespējas dažādākas kultūras un vietas, bet šobrīd aktuālākie galamērķi man ir Īslande un Japāna. Neesmu gan drošs, kā cilvēki mani uzņemtu Japānā, bet pie Īslandes vikingiem gan jau es justos kā mājās.
Man ir svarīgi savām acīm redzēt un uz savas ādas pārbaudīt visu iepriekš dzirdēto.
Piemēram, runā, ka Īslandē mēdz būt tādi laikapstākļi, ka nepieturoties lielākās brāzmās var aizlidot ar vējiem. Vēl stāsta, ka Japāna ir sakoptākā valsts pasaulē un Āfrikā esot laimīgākie cilvēki, jo viņiem daudz nevajag, lai būtu laimīgi. Bet, vai tas viss tā tiešām ir, jābrauc noskaidrot pašam.
Cik pasaules valstīs esi bijis līdz šim?
Uz pirkstiem neskaitu, bet nu jau varu teikt, ka esmu bijis tiešām daudzās fantastiski skaistās vietās - gan Eiropā, gan ārpus tās. Valstis, kuras vēlētos īpaši izcelt, ir Norvēģija (tai skaitā arī Svalbarda - maza saliņa pie Ziemeļpola, kurā ļoti gribu nākamgad vēlreiz atgriezties), Malta un Itālija, Kanāda un ASV. Ceļot man patīk, jo tas iedvesmo, palīdz radīt mūziku, kas man patīk, redzēt ko jaunu, atpūsties no ierastā, paskatīties, kā dzīvo citi. Mācīties no dažādām kultūrām.
Ja būtu jāizvēlas viena diena, ko izdzīvot vēlreiz, kura tā būtu?
Šis ir grūts jautājums, jo katra pieredze mūs veido kā cilvēkus. Es cenšos dzīvot tagadnē un domāt par nākotni, pagātnē īsti nevēlos atgriezties. Lai tas viss paliek mūsu skaistajās atmiņās.
Kas ir tas, kas acīm liek mirdzēt?
Tā noteikti ir daba un gaiši cilvēki.
No kā baidies?
No tā milzīgā naida, kas šobrīd valda pasaulē, un notikumiem, ko tas rada.
Persona, ar kuru dotos pat uz vientuļu salu?
Jau atkal - mana Lauriņa. Cilvēks, kuram varu uzticēt pilnīgi visu un paļauties par miljons, nē, miljards procentiem.
Mīļākais teiciens?
Iztēle ir svarīgāka par zināšanām.
Kādi ēdieni garšo labāk? Saldi vai sāļi?
Cepelīni, kāposti un marinēti gurķi ir saldi vai sāļi? Tā arī būs atbilde uz jautājumu.
Cilvēks, kurš tevi iedvesmo jebkurā diennakts stundā?
Mans čella profesors Māris Villerušs. Vienmēr un visur.
Tradīcija, kas tev patīk?
Tie varētu būt Dziesmu un deju svētki, jo, kad visi sadodas rokās, apvieno spēkus un rada ko tik skaistu un neaizmirstamu, tas ir pāri visam. Ja runa ir par godiem, tad vasarā Jāņi un ziemā Ziemassvētki, jo tas ir laiks, kad ģimene sanāk kopā.
Mīļākais gadalaiks?
Vasaras beigas un rudens sākums.
Kur sevi redzi pēc 5 gadiem?
Pēdējā laikā esmu atklājis diezgan daudz lietu, kas man sagādā prieku un gandarījumu, un vienas no tām ir komponēšana un mūzikas miksēšana. Pēc 5 gadiem es būšu uzkomponējis ļoti daudz skaņdarbu.
Man ļoti patīk tas, ko daru, es to ļoti izbaudu. Redzu sevi tur, kur šobrīd, tikai vēl daudz labāk un grandiozāk.
Novēlējums rudens cienītājiem?
Nebēdāt par to, ka vasara ir galā, un negaidīt, lai ātrāk pienāktu ziema un tad atkal pavasaris. Izbaudīt mirkli. Atrast krāsainību pelēcībā. Cilvēka dvēselei ir vajadzīgs rudens.
