Mūziķis Jānis Ķirsis: «Tautas tērpu Jāņos vēl neesmu uzģērbis»

Grieķu vainags Rodas salā. Foto: brālis Mārtiņš © Foto no privātā arhīva

Viņi visi ir stalti vīri, kuri dara lielas lietas. Tajā pašā laikā ir tik dažādi, taču viņus vieno vārds - Jānis. Kāds pārmantojis paaudzēs, bet kādam iedots skanējuma dēļ. Līdz pat Jāņu dienai iepazīstināsim ar dažiem Latvijas Jāņiem. Uzzināsim to, kā tas ir svinēt vārda dienu tradīciju, ugunskura un dziesmu pavadībā.

Mūziķis, komponists un producents Jānis Ķirsis par savām Jāņu atmiņām stāsta tik garšīgi un sulīgi, ka grūti nesmieties. Atmiņas, kas dzīvo vēl šodien un dzīvos arī pēc gadiem. Tā ir tik dāsna bagātība.

Svētku diena, kas bagāta ar mīļiem cilvēkiem

Foto no privātā arhīva

Viena no likumsakarīgām saistībām ar manu vārdu ir tā, ka mana vectēva vārds bija Jānis. Man pašam nekad dzīvē nav ienākusi doma: patīk vai nepatīk mans vārds. Tas ir gluži tāpat, kad tevi iesvēta. Tu neko nevari vairs mainīt un, paldies Dievam, ka tā. Turklāt tā jau ir cieņa pret savu ģimeni, pret savu mammu, tēti, kas ir devuši vārdu.

Atmiņas par 24. jūniju man ir dažādas. Sākot ar to, ka no agras bērnības, esmu saņēmis vainagu, kas man ir par lielu, kā jau mazam bērnam. Kad +30 grādos esmu vilkts ārā no telts, kad mani modināja Jāņu rītā, lai man uzdāvinātu maizes doniņu, māla alus kausu un ko citu, turpinot ar svētku zupu uz ugunskura. Turklāt nākamās dienas vienmēr ir bijušas brīnišķīgas, jo ne tik daudz mēs svinam manu vārda dienu, cik to, ka tajā dienā ierasti nevienam nekur nav jāsteidzas. Tas nozīmē, ka arī šī svētku diena ir bijusi bagāta ar tuviem un mīļiem cilvēkiem.

Līgo krāsas žigulis

Foto no privātā arhīva

Varu pastāstīt par vienu tradīciju, kas manā ģimenē ir iegājusies visa gada garumā, citreiz tā sākas jau ap Ziemassvētkiem. Tā ir apzināta kasetes klausīšanās vai youtube satura meklēšana, kas saucās «Ufo un Fredis. Nežēlīgās tautasdziesmas». Tai kasetei, kas ir pārmantota, man liekas, ir vismaz 26 gadi.

To es atceros no savas bērnības, kad mēs, bērni un pieaugušie, sēdējām šķūnī un klausījāmies to kaseti. Mēs patiesi smējāmies, kā par saviem jokiem. Visādi citādi jauka tradīcija 23. jūnijā pēc pusnakts ir doties pie jūras - iekurt ugunskuru, baudīt cilvēku un dabas saskaņu, latvisko. Groziņā līdzi paņemam to, ko vēlamies uzkost un uzdzert, arī dziesmas, kas vācelītē sakrājušās, un tā arī svinam. Līdz tautas tērpa uzģērbšanai vēl neesmu nonācis. Tas visticamāk būs priekšdienām, taču man ir īpašs stāsts, kas ir saistīts ar manu pirmo automašīnu.

Tas bija zaļš Līgo krāsas žigulis, ko man - gan ar paša līdzekļiem, gan ar vecāku un draugu atbalstu - izdevās iegādāties par 80 latiem. Tad devāmies ceļā uz laukiem, lai svinētu Jāņus. Ar pilnām baterijām pielādētu magnetofonu un ar vaļējiem logiem, bet bez tehniskās apskates. Man bija 16 gadi, bet mašīnu stūrēja tētis. Vēl tagad atceros!

Kupls Jāņu pulciņš

Foto no privātā arhīva

Kad es telefonā ierakstu - Jānis, tad es atrodu - Apeinis, Bērziņš, Buķelis, Šipkēvics, Ozols, Erenštreits, pie kura mēs droši varam tagad apstāties, jo viņš Rīgas Doma kora skolā ir izaudzinājis vairākus mūziķus. Skaisti, ka esam tik kupls Jāņu pulciņš Latvijā.

Runājot vēl par mīļākajām Jāņu dziesmām, varu minēt Latvijas Radio 2 un visu plašo Jāņu dziesmu repertuāru. Novēlu visiem līgotājiem, lai cik arī daudz viņi būtu sarūpējuši dzērienus un ēdienus, vajadzētu to visu arī beigās apēst, bet tā, ka nepārēdoties.

Interviju ar producentu Jāni Kļaviņu lasiet šeit

Dzīvesstils

“Jo aukstāks laiks aiz loga, jo vairāk vakarus gribas pavadīt mājās, skatoties filmas un aicinot ciemos draugus. Kādi tusiņi bez uzkodām? Un kādas uzkodas bez mērcītēm? No tā visa izriet, ka garajos un tumšajos vakaros mērcītes ir pat obligātas,” atzīmē virtuves huligāns Pipars.