“Es esmu no tiem cilvēkiem, kuri nepārdzīvo par saviem gadiem, jo jauni mēs esam visi, bet vecumdienas sagaida tikai izredzētie. Pēc tādas filozofijas arī dzīvoju,” saka bērnu Tautas deju ansambļa “Dzintariņš” ilggadējā mākslinieciskā vadītāja, horeogrāfe, Triju zvaigžņu ordeņa kavaliere (2003) Olga Freiberga.
Šodien, 22. februārī, viņu sirsnīgi sveicam 78. dzimšanas dienā!
“Man ir tik ārkārtīgi daudz draugu, un tā ir manas dzīves lielākā bagātība. Viņi mani nekad neaizmirst, tāpēc, ja savu dzimšanas dienu pavadīšu kopā ar draugiem, būšu ļoti, ļoti laimīga,” saka šodienas jubilāre.
“Es pati esmu bišķiņ “traka”, un mani draugi ir “traki” - pirmie apsveic jau sešos no rīta, bet pēdējie - vēl vienos naktī.
Es pie tā jau esmu pieradusi,” smaidot saka Olga Freiberga, uzsverot, ka viņa nekad nav kautrējusies no saviem gadiem un nekad, nekad tos nav slēpusi.
“Man paliks septiņdesmit astoņi!” viņa priecīgi paziņo, sakot, ka tas ir daudz, un tas ir labi.
“Pasē ir tik, cik ir, arī ģīmī tas ir uzrakstīts - nu, kur tu liksies! Bet sirdī nē! Sirdī es esmu daudz jaunāka un frišāka!” viņa apgalvo, piekrītot, ka tieši sirds jau ir tā, kas notur pie dzīvības un dod dzīvotprieku.
“Esmu pieradusi, ka nekad neesmu mājās. Es vienmēr esmu daudz strādājusi, kaut kur gājusi, skrējusi, braukusi… Šis ir pirmais gads, kopš oficiāli vairs nekur nestrādāju. Nevis “Dzintariņā” - ar šo kolektīvu nestrādāju jau septiņus gadus, es mācēju laikus un ar godu aiziet -, bet vispār vairs nekur,” stāsta jubilāre, kura četrus gadus nostrādāja par dežuranti Rīgas 28. vidusskolā Sarkandaugavā, kolosālā Rīgas nomales skolā, kur viņai bija brīnišķīgi kolēģi un tika iegūts daudz jaunu draugu. Viņa pati šādu darbu izvēlējās, tās bija garas, garas stundas - astoņas stundas dienā, 160 stundas mēnesī par minimālo algu -, bet viņa jutās tur brīnišķīgi un priecājās, ka vēl var būt noderīga.
“Lai arī tagad esmu pilnīgi brīva, es tik un tā nekad neesmu mājās. Katru dienu daudz staigāju - vai pa Mežaparku, vai pa Jūrmalu. Eju uz teātri, uz koncertiem. Man ir ļoti daudz draugu, un viņi mani aicina uz vārda dienām, dzimšanas dienām, arī kāzām. Arī mani dejas draugi mani nekad neaizmirst, aicina uz koncertiem, kolektīvu jubilejām. Pati neuzbāžos, bet, ja mani aicina, priecājos aiziet. Dažkārt iznāk pat pa diviem, trim pasākumiem dienā. Jā, es esmu laimīgs cilvēks! Visu laiku esmu kaut kur, tikai ne mājās.
Un es arī neesmu no tām, kura katru dienu varētu mājās slaucīt putekļus…” saka Olga Freiberga.
“Es savā dzīvē jau pietiekami daudz esmu paveikusi. Sešdesmit gadu darba stāžs ir ne katram!” saka bērnu Tautas deju ansambļa “Dzintariņš” ilggadējā (1991-2018) mākslinieciskā vadītāja, kura par asistenti šajā deju kolektīvā strādāja jau no 1978. gada.
Viņa domā, ka savā dzīvē beidzot ir nopelnījusi mierīgu dzīvi, tomēr nemieri, kas notiek pasaulē, viņu neatstāj vienaldzīgu.
“Es esmu no tām, kas ļoti interesējas par visu, kas notiek Latvijā un pasaulē. Es daudz lasu un esmu lietas kursā par visu. Skaidrs, ka šajā pasaulē nekas vairs nebūs kā agrāk, un tas manī rada zināmu satraukumu.
Un tomēr es esmu optimiste - es ļoti ceru, ka tā lielā nelaime mūsu mazajai zemītei paies garām. Jā, es esmu optimiste, jo - savādāk tik ilgi nevarētu nodzīvot,” secina Olga Freiberga.
Dzimšanas dienā jubilārei novēliet stipru veselību. “Tikai veselību!” viņa saka, piebilstot, ka pārējo sarūpēs sev pati.
“Pagaidām mana veselība turas. Un es domāju, ka tas ir, pateicoties arī manai ģimenei - manam vīram, manam dēlam un viņa ģimenei, manam brālim. Viņi manī notur optimismu un dzīvot prieku,” saka jubilāre.
Un, lūkojoties jau pavasara un vasaras virzienā, Olga Freiberga saka: “Jau divdesmito gadu es vasaru atkal pavadīšu savā mīļajā Jūrmalā, Majoros. Katru dienu iešu staigāt gar jūru un - būšu laimīga!”
