Šonedēļ “apritēja” jubileja pasaulē līdz šim lielākās ekonomikas krīzes sākumam, ko izraisīja straujš cenu kritums Ņujorkas fondu biržā 1929. gada 24. oktobrī, bet ekonomikas nedienas ilgstoši turpinājās pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, ievelkoties uz desmitgadi. Šī krīze saukta par Lielo depresiju.
Rudens tiek uzskatīts par atskaites periodu vēl kādai krīzei. Šā gada 15. septembrī apritēja 14 gadu, kopš sabruka investīciju banka “Lehman Brothers” un notika visaptveroši ekonomikas satricinājumi, kuri teju noveda pie visas pasaules finanšu sistēmas kraha. Jautājumus par finanšu krīzes varbūtēju atnākšanu varam uzdot arī šobrīd, kad parādu kalns ir ievērojami lielāks nekā tā dēvētajos treknajos gados, taču potenciālās iespējas tikt galā ar dažādiem finanšu satricinājumiem lielā mērā ir jau izsmeltas.
Ja mēs paraudzītos vēsturē, rastos secinājums, ka visas liela mēroga krīzes izraisījušas pārmērības un alkatība un šo īpašību izraisītie cenu sabrukumi biržās. Tā bijis 17. gadsimta Nīderlandē, kad pirms finanšu krīzes ar vienu tulpju sīpolu varēja pietikt, lai iegādātos māju Amsterdamā ar skaistu skatu uz kanālu, 18. gadsimta Lielbritānijas Dienvidjūru kompānijas akciju tirgus sabrukums, jau pieminētā 1929. gada un 2008. gada krīzēs. Un tās ir tikai dažas, kuru loģiskais nobeigums ir vienāds - zaudēti ietaupījumi un nabadzības pieaugums pēc kārtīgas dzīves ballītes iepriekš.
Ja runājam par šodienas 93 gadu jubilāri, tad viss bija salīdzinoši līdzīgi tam, kā notika tā dēvētajos šī gadsimta sākuma treknajos gados. Sākotnēji ekonomika strauji auga, radās aizvien jaunas ekonomiskās iespējas, nesot līdzi arī ienākumu pieaugumu. Tas, protams, strauji kāpināja arī akciju kursus biržās, tiem sasniedzot aizvien jaunus tā laika maksimumus. Taču līdzīgi kā ar jau pieminētajiem Holandes tulpju sīpoliem pēc nesamērīgi strauja cenu kāpuma investori apstājās, jo acīmredzami zuda finansiālais pamats jaunu spekulāciju veikšanai. 1929. gada oktobrī pircēju aktivitāte biržās sāka pieklust un akciju cenas sāka slīdēt lejup. Likumsakarīgi, ja uz spēles ir likts aizvien vairāk līdzekļu, turklāt nereti pat tos aizņemoties, tad, tirgus dalībnieku nervozitātei pieaugot, 1929. gada 24. oktobrī tirgū izcēlās panika un akciju tirgus vērtība kritās par 11%. Tai sekoja vēl vairākas nebaltas dienas - “melnā pirmdiena” 28. oktobrī un “melnā otrdiena” 29. oktobrī, kad akciju cenas kritās vēl attiecīgi caurmērā par 13% un 12%.
Galvenais iemesls tirgus sabrukumam bija pārāk lielas cerības par uzņēmumu vērtības pieaugumu, kas sāka nesaskanēt ar tā brīža ekonomisko realitāti. Ekonomiskas augšupejas cikls bija beidzies, un tas attiecās ne tikai uz ASV, bet arī Eiropu. Cita starpā togad esot strauji kritušās lauksaimniecības produktu cenas, kas skaidrojams ar labo ražu Eiropā. Turklāt vēl krīzes parasti seko kādam bumam, un pagājušā gadsimta divdesmitajos bija strauji attīstījusies automobiļu nozare, taču agri vai vēlu jebkurai straujai izaugsmei seko loģiska negatīva korekcija. Turklāt situāciju sarežģīja fakts, ka auto iegāde notika līdzīgi kā bieži vien šodien - izmantojot aizdevumus.
Runājot par krīzēm, šajā ziņā pieminēšanas vērts ir tehnoloģiskā sektora burbuļa plīsums šī un pagājušā gadsimta mijā. Ieguldījumi interneta kompānijās bija kļuvuši tik populāri un nākotnes izredzes šķita tik spožas, ka ieguldītāji aizmirsa par ekonomisko realitāti, kura cita starpā vēstīja, ka liela daļa no tehnoloģiskā sektora segmenta nav spējīga ģenerēt tādu peļņu, kas attaisnotu kompāniju strauji pieaugušās akciju cenas.
Runājot par krīzēm, attiecībā uz oktobri ir vēl kāds pieminēšanas vērts aspekts. Nesen tika piedzīvota 35 gadu jubileja vēl kādiem finanšu satricinājumiem - 1987. gada “melnajai pirmdienai”, kad ASV akciju tirgus indekss “Dow Jones” vienas dienas laikā zaudēja vairāk nekā 22%. Turklāt, ja paraugāmies uz finanšu tirgus statistiku, ir redzams, ka, laikam ejot, “melno tirgus dienu” laikā piedzīvoti kritumi procentuālā izteiksmē kļūst aizvien lielāki. Jo nokaitētāks tirgus, jo nervozāks tas ir, un 2008. gada krīzes laikā vairs nebija nekas neparasts, ka vienas dienas laikā akciju tirgus vērtība varēja kristies par 7-8%. Būtībā varam teikt, ka līdz ar naudas masas palielināšanos finanšu tirgū alkatība kļūst aizvien vairāk izteiktāka, kā arī lielāka, rēķinot pret esošajiem ekonomikas un finanšu tirgus apjomiem, līdz ar to sekas ir aizvien smagākas.
Ja runājam tieši par alkatību kā finanšu tirgus procesu virzītājspēku, tad īpašas pieminēšanas vērtā ir tā dēvētā 2008. gada finanšu krīze. Patiesībā tās aizmetņi sākās jau 2007. gada vasarā, sabrūkot tā dēvētajam zemstandarta jeb “sub-prime” kredītu tirgum ASV. Cilvēki allaž ir vēlējušies dzīvot labāk un bankas pelnīt vairāk. Tāpēc gan ASV, gan šaipus Atlantijas okeānam, arī tepat Latvijā pie aizdevumiem tikt bija viegli, bet banku akcionāri skaitīja peļņu un priecājās par savu un citu kredītiestāžu akciju cenas kāpumu. Nosacīti varētu teikt, ka ātras un samērā vieglas peļņas laiks, taču ar to bija par maz, un no banku aizdevumiem un to potenciāli gūstamās peļņas atvasināja dažādus vērtspapīrus, lai pelnītu vēl vairāk. Peļņa auga vēl straujāk, un biržas indeksi sasniedza aizvien jaunus maksimumus līdz brīdim, kad izrādījās, ka ar vieglu roku izsniegtie kredīti pašiem aizdevuma ņēmējiem bieži nav pa kabatai. Turklāt process izrādījās masveida, jo arī aizdevumu devēji pārāk nepūlējās noskaidrot savu klientu maksātspēju. Tā kā aiz kredītiem stāvēja dažādi aizvien jauni finanšu atvasinājumi, aizvien nestabilākais kāršu namiņš sāka brukt, raujot līdzi ne tikai pašu zemstandarta kredītu tirgu, bet arī pašus kredītu devējus, izraisot domino efektu arī pasaules ekonomikā kopumā.
2008. gada krīzes radītie postījumi bija tik ievērojami, ka, lai izvairītos no pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu scenārija, gan valdībām, gan centrālajām bankām nācās kļūt par donoriem ekonomikas glābšanai, turklāt valdību gadījumā tās kļuva arī par aizvien lielākām parādniecēm. Lai saglābtu bankas un izvairītos no ekonomikas sabrukuma, valdības nonāca līdz tam vēl nebijušos parādos. Turklāt ekonomikas depresīvā situācija lika aizņemties vēl un vēl, līdz ekonomiskais sagurums un deflācijas ēna atkāpās. Ekonomika sāka augt, taču šo procesu negatīvi ietekmēja Covid-19 atnākšana. Gala rezultāts ir vēl nebijis parādu kalns. Tiek lēsts, ka globālais parāds pērn sasniedzis 303 triljonus ASV dolāru, kas būtu apmēram divtik nekā tā dēvēto trekno gadu periodā. Lieki teikt, ka pēdējo padsmit gadu laikā pasaules ekonomikas apjoms ne tuvu nav audzis tik strauji. Līdz ar to globālo tautsaimniecību apdraud vēl lielāka parādu krīze nekā pirms 15 gadiem, turklāt aizdevumu procentu likmes strauji aug, un tas parādu padara grūtāk panesamu ne tikai atsevišķu mājsaimniecību vai uzņēmumu, bet pat veselu valstu līmenī.
Oktobris tūlīt beigsies, un šķiet, ka šogad to būsim aizvadījuši bez melnajām dienām, lai gan investīciju ziņā riskantāko finanšu aktīvu tirgus patlaban atrodas krituma fāzē. Vai pašreizējie notikumi pasaules vērtspapīru tirgū izvērtīsies lielākā krīzē, paliek atklāts jautājums. Kā redzams, krīzes izraisošie ekonomikas sektori var atšķirties, taču visa pamatā ir finanšu pārmērības, un šoreiz krīzes ierosinātājs varētu būt jau gadu vērojamais obligāciju cenu kritums, kas šo parādu vērtspapīru emitentiem - valstīm un uzņēmumiem - nozīmē katru nākamo obligāciju laidienu veikt ar finansiālā ziņā neizdevīgākiem noteikumiem un lielākām grūtībām savu saistību pārfinansēšanā.
