Agnese Vārpiņa: drīz atgriezīšos!

© TV3 publicitātes foto

Šodien ar Cabaret ballīti Zemgales Olimpiskajā centrā Jelgavā savu pilngadību atzīmēs TV3. Nav daudz to, kuri šo 18 gadu laikā teju bez pārtraukumiem bijuši šīs telekompānijas sejas (un arī rokas), taču Agnese Vārpiņa joprojām ir ierindā.

- Esi TV3 rindās palikusi viena no visilglaicīgākajām (vissenākajām - smejoties pārlabo Agnese), kuri vēl reizē ar tevi sāka darboties pirms daudzajiem gadiem?

- Latvijas Televīzijā tolaik bija prognožu spēle Mēbiusa ceļš, ko veidoja producentu grupa Beta fakts. Tajā bija Juris Grave, Ēriks Niedra, Andris Gauja un Anita Admine. Juris ar Ēriku pamanīja, ka Lietuvā ir ārkārtīgi populārs raidījums Bez tabu, kas bija absolūts reitingu līderis, un nolēma, ka kaut ko līdzīgu varētu un vajadzētu Latvijā. Devāmies uz Lietuvu paskatīties, kā veido šo raidījumu. Pēc atgriešanās sapratām, ka šāds formāts varētu derēt arī pie mums, jo nekā tāda pie mums iepriekš nebija - tolaik maz runāja par šāda veida tēmām. Tas bija problēmraidījums ar interesantiem stāstiem un par neparastiem cilvēkiem. Sākām meklēt darbiniekus. Lietuvā raidījuma formāts bija neparasts ar to, ka tā vadītāji bija spilgtas un savdabīgas personības. Kā pirmie mūsu Bez tabu vadītāji bija kolorītais Juris Šteinbergs un Aurēlija Anužīte, kas sasaucās ar Lietuvas raidījumu - viņai bija burvīgs lietuviešu akcents. Meklējām arī korespondentus, kas būtu gatavi jauniem izaicinājumiem. No tiem laikiem joprojām ir Agnese Drunka.

- Bet kā tu vispār nonāci līdz TV3?

- Savulaik strādāju Latvijas Radio par ziņu redaktori. Mani uzrunāja Ivars Svilāns un paaicināja uz producentu grupu Beta fakts palīdzēt veidot raidījumu Mēbiusa ceļš. Tur no administratores drīz vien kļuvu par producenti, bet pēc tam šī pati producentu grupa sāka veidot jau minēto Bez tabu projektu. Esmu ārkārtīgi pateicīga gan Jurim, gan Ērikam, kura diemžēl vairs nav starp mums, ka man uzticējās. Es biju pavisam jauna meitene, studente, bet šī uzticēšanās ir ļāvusi augt jebkurā profesionālajā jomā un sasniegt to, ko esmu sasniegusi šobrīd. Šis uzticības kredīts bija ļoti liels arī pārējiem korespondentiem, arī raidījuma vadītājiem - tas bija liels dzinulis. Tā tolaik bija lielāka motivācija nekā atalgojums. Domāju, ka tāpēc arī šis raidījums tik strauji izrāvās reitingos un to tik labi ievēroja, jo ikviens jutās nozīmīgs un strādāja ar pilnu atdevi, un, kā zināms, radošiem cilvēkiem bieži atzinība ir svarīgāka par cipariem. Arī šobrīd tie kolēģi, kas no pašiem pirmsākumiem ir strādājuši TV3 ziņās un Bez tabu, ir ļoti vienoti un ar lielu atbildību izturas pret savu darbu. Domāju, ka arī TV3 vadībai šī mūsu kopības sajūta ir liels ieguvums, jo esam ieinteresēti raidījuma attīstībā. Arī jaunie kolēģi, kas mums ir gadu gaitā pievienojušies, jūt šo atbildības sajūtu. Ja nemaldos, tad Latvijā nav neviena cita raidījuma, atskaitot ziņu izlaidumus, kas pastāvētu tik ilgi kā Bez tabu. Apbrīnojami ilgi. Šis darbs ir ja ne simtgades, tad daudzu dzīvēs astoņpadsmitgades projekts gan.

- Vai atceries savu pirmo dienu televīzijā? Kur tolaik atradās Beta fakts mītne?

- Mums bija studija Skolas ielā, pretī [advokāta Andra] Grūtupa birojam. Tā bija iekārtota mazā, taču ārkārtīgi mājīgā istabiņā. Mēs nācām uz darbu no agra rīta un gājām prom vēlā vakarā, dažs ofisā nakšņoja: dzima jauns projekts, visiem par to bija milzīga interese, pie raidījuma tapšanas un idejām strādājām ar lielu atdevi. Ēriks ar Juri bija pietiekami radoši un drosmīgi, un ļāva ar vistrakākajām idejām izpausties arī korespondentiem un žurnālistiem. Tā bija ļoti laba izaugsmes platforma jebkuram žurnālistam. Bez tabu tēmas bija starp ziņām un izklaidi, tie bija neparasti stāsti. Tam speciāli meklējām savdabīgus cilvēkus, netipiskus notikumus. Bet galvenais, ka visu tematu centrā bijis vienkāršais cilvēks.

- Uz sezonu tev bija neliels sānsolītis uz LNT.

- Jā, bet tas bija ar mūsu toreizējās vadības svētību. Mani pamanīja Edvīns Inkēns, paaicināja uz raidījumu Nedēļa - kolēģi teica, lai izmantoju šo iespēju. Paralēli vadīju arī raidījumu Krējums… saldais. Sezonu nostrādāju LNT, taču mainījās šo raidījumu formāts. Kādu dienu piezvanīja Juris ar Ēriku un teica, ka Bez tabu pievienojas arī ziņas un viņi meklē to vadītājus. Tolaik bijām četri - es, Ēriks Niedra, Juris Šteinbergs un Evelīna Strazdiņa, tolaik Kovaļevska. Viens lasīja ziņas, divi vadīja Bez tabu, un tā mēs rotējām.

- Kāds tolaik bija tehniskais nodrošinājums? Pirms 15-18 gadiem peidžeru ēra laikam jau bija beigusies, toties faksi gan vēl darbojās pilnā sparā...

- Mums vēl nebija špikermašīnas, lasījām ziņas no datora, lielu daļu arī no galvas. Nekas cits būtiski nav mainījies, tikai tehnika ir kļuvusi daudz, daudz modernāka. Šodien mums ir teicamas tiešraides iespējas, izmantojot tikai vienu mazu kabatas formāta ierīci. Protams, tehniskā ziņā viss ir ļoti attīstījies. Ja kādam stāstu, ka savulaik strādāju Latvijas Radio par ziņu redaktori uz lenšu magnetofona un ar šķērītēm griezu lenti, lai izdabūtu laukā kādu nevietā pateiktu vārdu, bet pēc tam ar skočiņu līmēju to kopā, sakrāvu visas lentes kaudzītē un stiepu lejā uz studiju, jo lifts varēja iesprūst, tad visiem šķiet, ka tā bijusi kaut kāda dinozauru ēra.

- Kā ir mainījies pats darbs žurnālistikā? Nu vairs nenākas tik bieži staigāt uz preses konferencēm, daudz vairāk tiek izmantoti sociālie tīkli.

- Pašlaik dzīves dinamika ir ārkārtīgi strauja. Sociālo tīklu bums ir paātrinājis ziņu apriti, ir jāmāk daudz ātrāk reaģēt. Man ļoti patīk tas adrenalīns, ko dod tiešraides, to laikam atzīst visi, kas strādājuši televīzijā. Šāda veida adrenalīns ir kaut kas īpašs, tas rada sava veida atkarību. Dienās, kad ir karstie notikumi vai vēlēšanas, vienmēr līdzās ir dators vai vismaz telefons zem galda, jo bieži vien jaunas vēstis ātrāk parādās nevis ziņu aģentūrās, bet tviterī, līdz ar to jāseko līdzi arī šāda veida saziņas formai. Un šodienas žurnālistikā ātri domāt un reaģēt ir divtik nozīmīgi nekā pirms gadiem.

- Starp citu, kā tu sadzīvo ar kadrā iešanu? Cik tevi zinu, tev nepatīk publiski atrādīties. Pieļauju, ka tu drīzāk gribētu veidot Bez tabu jokainos sižetus, nekā katru dienu labi izskatīties kadrā?

- Jā, es neesmu publiku ļoti mīlošs cilvēks: ja aizeju uz kādu publisku pasākumu un mani bildē, es vienmēr mulstu, tāpēc bildes sanāk diezgan ķēmīgas un man pašai tās lielākoties galīgi nepatīk (smejas). Arī pasākumus nevadu, jo man svešā vidē nepatīk būt uzmanības centrā, esmu diezgan kautrīga. Taču ziņu moderēšana kadrā - tā ir pavisam cita lieta, tur jūtos daudz pārliecinātāka. Jāteic gan, ka tiešais ēters ļoti labi trenē tikt galā ar stresa situācijām, kā es saku - ļoti ātri iemāca atdalīt būtisko no mazsvarīgā. Un šīs prasmes labi noder arī dzīvē ārpus televīzijas. Necepties par bacili kosmosā.

- Ja neciet publiskus pasākumus, tad jau droši vien ar sabiedrisko transportu arī nepārvietojies - tur taču vienmēr kāds kaut ko pavaicās…

- Nē, nav tik traki! Dažkārt gan kāds pienāk klāt, parāda ar pirkstu, pasaka savu viedokli par kādu norisi valstī. Pie tā pierod. Man dažkārt vaicā, vai tad es nemaz nepamanu, ka uz mani pastiprināti skatās, bet es tiešām to nepamanu! Es dzīvoju parastu dzīvi, parastā miestiņā, bērns mācās normālā skolā, un nemaz negribētu citādi. Man nav nekādu īpašu privilēģiju vai prasību. Vienīgais, kas liek domāt citādi, ir dzeltenās preses virsraksti, tur bieži tiek aprakstīti kaut kādi mistiski, dažreiz kāda izdomāti notikumi vai izdarīti dīvaini secinājumi, bet ar manu reālo dzīvi tiem visbiežāk ir maz saistības. Un vispār - es absolūti nedomāju, ka mēs esam slavenības. Mēs taču UgunsGrēkā nefilmējamies (smejas)!

- TV3 šobrīd Latvijā izvirzījusies televīziju reitinga līderos - nav viegli cilvēkus izsist no rutīnas skatīties ierasto TV kanālu un pierastās ziņas. Kā tu kā ziņu veidotāja ar stāžu vari komentēt šo panākumu iemeslus?

- Esmu dzirdējusi no skatītājiem, ka daudzi izvēlas skatīties TV3 ziņas, jo tur viss ir īsi un lakoniski, taču tajā pašā laikā ļoti saprotami. Manuprāt, tas šobrīd ir arī ļoti būtiski, jo, ja vēlamies uzzināt kaut ko padziļināti, tad tam ir pieejams internets un drukātie mediji, kuros vari lasīt un visu uzzināt detalizētāk, izpētīt katru tematu sīkāk.

- Vai skaties arī citas televīzijas, vērtē kolēģu darbu?

- Jā, skatos un vērtēju. Man ir ļoti interesanti pavērot, kā to pašu notikumu izklāsta citi. Mācos arī no savām kļūdām, paskatos arī ziņu raidījumu atkārtojumus. Nekad nav bijis tā, ka man šķistu - o, cik man labi gājis, viss bija perfekti! Tās ir tiešraides, un katrās ziņās ir kaut kas tāds, ko kā moderatore varētu izdarīt labāk. Cenšos sevi analizēt - kur vajadzēja kādus akcentus labāk salikt, kur vajadzēja dinamiskāk to pateikt utt. Aizkulisēs varbūt valda pilnīga panika, jo uzkāries dators vai top jauns sižets, bet mums austiņās producents saka - dariet, ko gribat, velciet laiku, nākamā sižeta vēl nav! Nevari pārprasīt, vai būs un kad būs, tā ir tiešraide, nevari arī taisīt Vijas Artmanes cienīgas pauzes, jāturpina runāt no galvas tikpat raiti kā līdz tam, skatītājs šādas ārkārtas kļūmes nedrīkst pamanīt. Tās jau negadās bieži, bet gatavam visu izstāstīt raiti un bez špikera jābūt vienmēr.

- Varbūt vari pastāstīt kādu podu, kas ar tevi ir atgadījies tiešā ētera laikā, ko skatītāji varbūt pat nav pamanījuši?

- Lielākoties tās ir pārteikšanās, kuras turklāt rodas nezināmu apstākļu dēļ: domā vienu, bet pasaki kaut ko pavisam citu. Vai arī visi esam izskatījuši tekstu, bet neviens nav pamanījis kļūdu, un pēc tam brīnies, vai tiešām esi tā pateicis. Esi savu tekstu sagatavojis korekti un precīzi, lasi to un - pēkšņi tas notiek. Tā gadās, bet, kāpēc gadās, nesaproti. Ļoti par šādām situācijām pārdzīvoju un pēc tam esmu kādu laiku gatava pārcelties uz dzīvi garāžā prom no cilvēku acīm (smejas).

- Kā vispār nokļuvi darbā žurnālistikā, kāpēc neaizgāji, piemēram, uz modeļu skolu vai mācīties par šuvēju?

- Savās dzimtajās Cēsīs skolas laikā es biju dīdžejs, spēlēju disenēs dejas. Strādāju arī radio: iesākumā biju tikai radiodīdžejs, bet pēc tam maniem pienākumiem pievienojās arī ziņu veidošana. Pamazām šīs ziņas mani sevī ievilka. Studiju laikā Latvijas Radio meklēja ziņu redaktoru un mani uzrunāja. Ja man šobrīd piedāvātu ar tik niecīgu pieredzi doties strādāt uz Latvijas Radio, es laikam atteiktos, bet tolaik man bija 20 gadu - jaunība ir jaunība. Šīs ugunskristības, kurām tolaik tika iziets cauri, bija pamatīga pieredze. Bet vispār radio ir īpašs - pat tad, kad jau strādāju Bez tabu, paralēli strādāju arī Radio SWH, kopā ar Egonu Reiteru. Mēs pat dabūjām balvu kā labākais rīta izklaidējošais raidījums! Arī Beta fakta laikā kopā ar Vairi Stašānu tikām pie balvas par raidījumu sēriju Latvijas miljonāri. Televīzijā ievelk tas, ka ir daudz iespēju, daudz interesantu projektu, daudz notikumu un ļoti daudz īpašu cilvēku, kurus ir iespēja sastapt. Turklāt mēs esam moderatori, ne diktori, tas nozīmē, ka paši arī ļoti daudz iesaistāmies ziņu tapšanā, un tas ir ļoti interesants darbs.

- Kā televīzija varētu izskatīties nākotnē? Piemēram, Rietumu televīzijās laika ziņas tagad lasa meitenes ar dziļiem dekoltē un slaidām kājām, parastās ziņas arī kļūst aizvien jancīgākas, kas šajā jomā sagaida mūs?

- Es ļoti ceru, ka ziņas televīzijās joprojām saglabāsies, bet mūsdienu tendences liecina par to, ka drīzumā visu skatīsimies telefonā, arī ziņas. Būs vairāk ziņu interneta versijās, ne tik daudz televīzijas formātā. Ja ziņas paliks televīzijā, tās būs vēl īsākas un kodolīgākas, bet pārējais materiāls būs saite uz interneta resursiem, kur varēsi noskatīties pilno, garo sižetu, dabūt tam klāt papildu materiālus un vēl kādus resursus. Šķiet, ka tas varētu būt tā. Patiesībā jau tagad tas ir līdzīgi iespējams TV3 mājaslapā.

- Vai mēs telefonā skatīsimies arī Agnesi Vārpiņu vai pagūsim tevi vēl redzēt arī parastajā televizorā (pašlaik Agnese ir atvaļinājumā un auklē vasaras vidū dzimušo meitiņu Aneti)? Kad domā atgriezties?

- Šis rudens ziņām atkal būs īpašs, TV3 ziņu dienests plaši atspoguļos ASV prezidenta vēlēšanas. Būs interesanti. Mani gaida atpakaļ jau diezgan drīz - darbā jābūt oktobrī. Par laimi, ir temati, par kuriem daļu informācijas varu savākt un notikumiem līdzi sekot, arī esot mājās, tāpēc varu doties uz darbu arī pēcpusdienā. Lielais ģimenes notikums tika ieplānots vasarā, iespējams, ka daudzi pat nemaz nepamanīja manu prombūtni. Tā ka - drīz būšu atpakaļ!