Sakāve Kurskas kaujā un tas, ka 1943. gadā sabiedroto spēki atklāja otro fronti Sicīlijā, bija iemesls, kādēļ Ādolfs Hitlers (1889-1945) bija spiests sadalīt savus spēkus starp austrumiem un rietumiem, kas nozīmēja lūzumu kara gaitā, vēsta kanāls “National Geographic”.
Tā arī nespējot atgūties pēc Kurskas kaujas, 1944. gadā vācu armija cieta sakāvi gan Rietumu, gan Austrumu frontē. Bēgot vācu karavīri steigā mēģināja iznīcināt savu briesmīgo noziegumu pierādījumus. Taču viņiem neizdevās līdz galam paslēpt nāves nometņu drūmo realitāti.
Savukārt neilgi pirms izšķirošajiem Otrā pasaules kara notikumiem Hitlers un viņa tuvāko loks dzīvoja savā “burbulī” un bija nodarbināti ar fīrera dzīvesbiedres Evas Braunas jaunākās māsas Gretlas kāzu plānošanu.
Raidījums “Apokalipse: Hitlera sagrāve” stāsta gan par 1943. gada vasaras, kad fīrers vēl cerēja uz viņam veiksmīgu Otrā pasaules kara iznākumu, gan par 1944. gada notikumiem, kad visiem kļuva skaidrs, ka vācu armija šo karu zaudēs.
“National Geographic” aicina ieskatīties notikumos, kas ne tikai mainīja Otrā pasaules kara gaitu, bet arī pietuvināja pasauli fīrera valdīšanas beigām.
Kurskas kauja bija pēdējā reize Otrajā pasaules karā, kad vācu armijas spēki veica stratēģisku ofensīvu pret Sarkano armiju. Lai arī pēc sakāves Staļingradas kaujā Vērmahts bija novājināts, tā rīcībā Austrumu frontē vēl bija pietiekams spēku daudzums operācijas īstenošanai.
Proti, jau 1943. gada pavasarī padomju valdība saņēma informāciju par to, ka Hitlers pakāpeniski koncentrē spēkus pie Kurskas loka. Šo operāciju, kas norisinājās 1943. gada jūlijā, Vērmahts nosauca par “Citadeli”.
Tolaik pie Ukrainas robežas Kurskā beidzot bija atvestas pilnīgi jaunas bruņumašīnas “Panther” un “Tiger”, kuras fīrers bija gaidījis jau ilgu laiku, kā arī smagie tanku iznīcinātāji “Elefant”, kuriem šī kauja bija pirmās ugunskristības.
Kaujas mašīnas bija gatavas iznīcināt padomju spēkus. Vērmahts uzbrukumam koncentrēja trīs armijas, kurās kopumā bija 780 tūkstoši karavīru, no kuriem teju pusi bija plānots iesaistīt tiešā kaujas darbībā.
Sarkanā armija, gatavojoties kaujai, piesaistīja vairāk nekā 300 000 civilo strādnieku, kuri īsā laikā izbūvēja astoņas nocietinātas aizsardzības joslas, kuru kopējais aizsardzības dziļums bija vairāki simti metru. Sarkanās armijas trijās frontēs bija teju divi miljoni karavīru.
Tā sākās pasaulē līdz šim lielākā tanku kauja, kas iegāja vēsturē kā Kurskas kauja. Tomēr vācu mēģinājums mainīt kara gaitu cieta neveiksmi. Kopumā vāciešu sakāve Staļingradas un vēlāk Kurskas kaujā iezīmēja absolūtu iniciatīvas pāreju padomju armijas pusē, turpmāk vācieši Austrumu frontē vairs nerealizēja stratēģiska rakstura uzbrukumus, pārejot aizsardzībā. Tieši tobrīd sabiedroto spēki atklāja arī otro fronti Sicīlijā, liekot Hitleram sadalīt savus spēkus starp austrumiem un rietumiem.
1944. jūnijā fīrera tuvāko loks bija aizņemts ar Hitlera dzīvesbiedres Evas Braunas (1912-1945) māsas Gretlas (1915-1987) un SS grupenfīrera Hermana Fēgeleina (1906-1945) kāzu svinēšanu. Svinības norisinājās Zalcburgā, Mirabellas pilī, un par kāzu lieciniekiem kļuva gan pats fīrers, gan viņa līdzgaitnieki Heinrihs Himlers (1900-1945) un Martins Bormans (1900-1945).
Gretla Brauna, kas bija trīs gadus jaunāka par Hitlera dzīvesbiedri, iepazinās ar fīreru 1930. gadu sākumā, kopā ar vecāko māsu Evu strādājot pie slavena fotogrāfa Heinriha Hofmana. Jāatzīmē, ka viņš vēlāk kļuva par Hitlera personīgo fotogrāfu un publiskā tēla kalēju. Gretla pameta skolu, būdama 16 gadus veca, un drīz vien tika pieņemta darbā par vienu no Hofmana asistentēm.
1935. gada augustā fīrers iegādājās māsām Braunām trīsistabu dzīvokli, savukārt nākamajā gada Eva un Gretla tika arī pie greznas villas Bogenhausenē. Abas māsas aizrāvās ar fotogrāfiju, un Gretla 1943. gadā pat mācījās Bavārijas fotogrāfijas skolā.
Fīrers, kā zināms, bija apsēsts ar veselīgu dzīvesveidu, kam mēģināja pievērst gan savu dzīvesbiedri Evu, gan viņas trīs gadus jaunāko māsu. Ir zināms, ka par mēnesi bez cigaretēm fīrers solīja apdāvināt meitenes ar Šveices zelta pulksteņiem vai rotaslietām. Eva derībās uzvarēja un saņēma balvu, taču Gretlai tas neizdevās.
Lai jauno sievieti pamudinātu atmest smēķēšanu, fīrers Gretlai apsolīja uzdāvināt villu. Uz ko viņa atbildēja: “Mans fīrer, es ļoti priecātos par villu, bet tas man būtu tikai viens prieks, savukārt cigaretes man sniedz divdesmit mazus priekus dienā, tas gandarījums ir ilgstošs”.
Gretla daudz laika pavadīja kopā ar Evu Hitlera Berghofas rezidencē Bavārijas Alpos, kur viņa izklaidējās, smēķējot un flirtējot ar SS oficieriem. Viņa nopietni aizrāvās ar Hitlera SS adjutantu Frici Dargesu, taču pēc neuzmanīga komentāra kādā sanāksmē fīrers viņu atlaida un norīkoja komandēt Austrumu frontes vienību.
Taču Gretla neskuma pārāk ilgi un jau 1944. gada 3. jūnijā apprecējās ar SS-grupenfīreru Hermani Fēgeleinu, kurš bija Heinriha Himlera sakaru virsnieks Hitlera štābā. Fēgeleinam bija brunču mednieka slava un arī pēc kāzām viņam bija ārlaulības sakari. Ir zināms, ka Hitlers būtu gribējis, lai Gretla apprec Heinriha Hohmana dēlu Heincu, taču tam nebija lemts notikt.
Jāatzīmē, ka neilgi pirms Otrā pasaules kara beigām, 1945. gada 28. aprīlī Fēgelains tika arestēts kā dezertieris un neilgi pēc tam tika nošauts pēc Hitlera pavēles. Jāpiebilst, ka arī pašam fīreram bija atlicis dzīvot tikai divas dienas. Proti, nākamajā dienā, 1945. gadā viņš apprecēja Evu Braunu, savukārt 30. aprīlī abi izdarīja pašnāvību.
Atšķirībā no māsas, Gretla Brauna ne tikai pārdzīvoja Otro pasaules karu, bet nodzīvoja vēl vairāk nekā 40 gadus. 1954. gada 6. februārī Minhenē viņa apprecējās ar Kurtu Berlingofu. Viņa nomira 72 gadu vecumā 1987. gada 10. oktobrī Bavārijā.
Savukārt trīs dienas pēc Gretlas un Hermaņa kāzām 1944. gada jūnijā Normandijas krastā izsēdās sabiedroto spēki. Tā bija diena, kas iegāja vēsturē kā “D-diena” un ļāva uzsākt Francijas un visas Rietumeiropas atbrīvošanu no nacistiskās Vācijas karspēka.
Hitleram šī sabiedroto izsēšanās bija negaidīta, kas pierāda, ka visas vācu prognozes bijušas kļūdainas. Lai gan līdz 1945. gada maijam paies vēl teju gads, jau kļuva skaidrs, ka fīrera un Trešā Reiha liktenis ir nenovēršami nolemts sagrāvei.
1944. gada 20. jūlijā Hitleram bija izdevies paglābties no kārtējā atentāta mēģinājuma, kura organizatori bija Vērmahta augsta ranga oficieri ar Klausu fon Štaufenbergu priekšgalā. Viņš plānoja nogalināt fīreru, uzspridzinot portfelī paslēptu sprāgstvielu.
Jāpiebilst, ka plāns gāzt fīreru radās jau 1938. gadā, taču neizlēmīgums un tas, kādi notikumi risinājās pasaulē, kavēja sazvērestības dalībnieku rīcību. Tikai 1943. gadā, pēc tam, kad Vācija zaudēja Staļingradas kauju un padomju spēki sāka virzīties uz Vāciju, viņi beidzot saprata, ka ir pēdējais laiks rīkoties.
Plāns arī tika īstenots, taču galu galā Hitlers tika viegli ievainots. Tikmēr citi sazvērestības dalībnieki, domājot, ka fīrers ir miris, veica neveiksmīgu apvērsuma mēģinājumu. Jāatzīmē, ka fīrers, īpaši dzīves beigās, bija sevišķi māņticīgs un uzskatīja savu izglābšanos par veiksmes zīmi.