80 gadi kopš Vācijas diktatora Hitlera publiskā atvadu sveiciena - viņa pēdējās radiorunas - sakrīt ar pāreju no bubināšanas pa kaktiem uz priekšvēlēšanu lozungiem un šur tur arī vēlēšanu rezultātiem, ka kārtības ieviešanai jālaiž pie varas Hitleram līdzīgie, protams, pret viņu godavārdu palikt tikai maziem hitlerīšiem uz ierobežotu laiku.
Tā nu esam nonākuši 1945. gada pirmā mēneša janvāra pašās beigās. Otrā pasaules kara frontes bija sākušas šķērsot Vācijas teritoriju. Tepat Latvijā, no kuras daļa vēl palikusi vācu okupācijas zonā, “atvairīti pārraušanas mēģinājumi uz Liepāju", kā rakstīts šīs zonas pārvaldes latviešu izdevumā “Tēvija” 1945. gada 1. februāra numurā.
Pirms 80 gadiem “Tēvijas” aprakstītajā vācu Austrumu frontē pašas Vācijas teritorijā “arī sektoros starp Drīzenu, Sneidermīli un Kulmu risinājās smagas cīņas. Pret Graudences cietoksni sāktie uzbrukumi palika bez panākumiem, kamēr Marienburgas garnizons izdarīja sekmīgu izlaušanos". No kauju apskata te paņemtas dažas rindiņas ar toreiz vāciskiem vietvārdiem, kuri šo kauju rezultātā tagad ieguvuši poliskus apzīmējumus. Tajā pašā avīzes numurā aprakstītas kaujas arī Vācijas rietumos, kur “Mozeles un Zāras frontē, kā arī Lejaselzasā diena pagāja mierīgi. Augšelzasā ienaidnieks no jauna mēģināja no abiem flangiem nogriezt mūsu Vasgenas mežā izvirzīto pozīciju loku. No tankiem, kurus tas no Grusenheimas sektora raidīja uz austrumiem, puse iznīcināta. Pie Kolmaras kanāla ienaidnieks nedaudz paplašināja savus vietējos priekštilta nocietinājumus. Ziemeļos no Milhauzenas un Zenheimas apgabalā mūsu vienību varonīgā pretestībā, ciešot smagus zaudējumus, sabruka ienaidnieka pārraušanas mēģinājumi uz ziemeļiem.”
Visi šie kauju apraksti “Tevijas” 1. februāra numura bija izvietoti ap galveno publikāciju - Vācijas diktatora Hitlera 30. janvāra radiorunas latvisko tulkojumu zem virsraksta “Vācija cīnīsies līdz uzvarai".
Rakstītais patiešām sakrīt ar Hitlera runā daudzkārt atkārtoto un variēto, bet to pašu var attiecināt arī uz mazliet pieticīgāko jeb kvazireālistiskāko apgalvojumu, zem kāda Hitlera runu oriģinālvalodā 1. februārī sniedza turpat Liepājā izdotā “Deutsche Zeitung im Ostland”. Tā iztika, nesludinot uzvaru, bet to, ka “mēs arī šīs grūtības pārcietīsim".
Nekādi stilistiskie vingrinājumi ar vārdiem nespēja kaut tikai pietuvināt realitātei Hitlera apgalvojumus, no kuriem šeit pietiek parādīt kaut vai viņa runas pēdējo rindkopu: "[lai] Cik smaga acumirklī būtu krīze, ar mūsu nelokāmo gribu, mūsu uzupurēšanās gatavību un mūsu spējām mēs beigās to tomēr pārvarēsim. Arī šīs bēdas mēs pārcietīsim. Arī šai cīņā neuzvarēs Iekšāzija, bet gan Eiropa, un tās priekšgalā tā nācija, kas kopš pusotriem tūkstošiem gadu kā galvenā vara pārstāvējusi un visā nākotnē pārstāvēs Eiropu pret austrumiem: mūsu Lielvācijas valsts, vācu nācija!"
Hitlera pēdējā radioruna netika teikta tāpēc, ka beidzās pirmais mēnesis kara un Hitlera dzīves (1889-1945) pēdējā gadā, kā mēs to tagad zinām. Hitlers to nezināja un zināt negribēja, bet mēģināja pārliecināt sevi un citus, ka 1945. gada sākumā viss ir palicis tāpat kā iepriekš, kad “vēl iekams karš vispār bija sācies, jau bija atrodami pirmie angļu paskaidrojumi, kā kopējs Anglijas un Francijas kara pieteikums vēlākais pēc septiņām vai astoņām dienām radīšot Vācijā iekšēju revolūciju un līdz ar to Vācijas valsts sabrukumu.” Šādās Hitleram patīkamās atmiņās par 1939. gadu viņš kavējās ne 30. janvārī, bet mazliet iepriekš savā Jaunā gada radiouzrunā, kas “Tēvijā” nodrukāta 1945. gada 2. janvārī: “Tam tad nu ar gandrīz astronomisku noteiktību sekoja jauni apgalvojumi ziemā, pavasarī un rudenī, un dažreiz arī pa starpām, ka nu gan beznoteikumu sabrukums. (...) Ar mēnessērdzīgā pārliecību par Vācijas galīgās padošanās termiņu tika nolikts 1944. gada augusts un pat panākta vienošanas par vadošo vīru kopīgu sastapšanos Ziemsvētkos Berlīnē. Nesen par jauno termiņu minēja 1945. gada janvāri, tad martu. Tā kā abi šie mēneši tuvojas pārāk ātri, tad tagad uzmanīgi paskaidro, ka tas būs augustā. Jūlijā, droši vien, atkal runās par 1946. gada ziemu, izņemot gadījumu, ja karš šajā laikā tiešām beidzas, tikai ne vācu kapitulācijas dēļ, jo tāda nekad nenāks, bet ar vācu uzvaru!”
Hitlera pēdējā radioruna bija pieskaņota gadadienai, ko vērts atgādināt tieši tāpat, kā 80 gadus kopš laika sprīža starp 1944. gada jūliju un 1945. gada maiju. Pa to laiku pāri Latvijai pārvēlās Otra pasaules kara fronte, galu galā iekļaujot visu Latviju padomju okupācijas zonā. Savukārt 92 gadi līdz mūsu dienām un 12 gadi līdz 1945. gada 30. janvārim bija pagājuši kopš tās dienas, kad, Hitlera vārdiem runājot, "priekš 12 gadiem nelaiķis valsts prezidents f. [fon] Hindenburgs man kā stiprākās partijas vadonim uzticēja kanclera amatu".
Patiešām, Hitlers bija ticis pie varas 1933. gadā ne valsts apvērsumā, bet godīgās vēlēšanās, ja tās salīdzina kaut vai ar tām vēlēšanu imitācijām, kādās Latvijā labi zināmas divu iemeslu dēļ. Vecāku gadagājumu cilvēkiem Latvijā tās jāatceras no pašu piedzīvotā padomju laikā, bet mēs visi, vecie un jaunie, dzīvojam pietiekami tuvu Krievijai un Baltkrievijai, lai ar minimālām pūlēm turienes vēlēšanu komēdijas saredzētu nepārprotami. Runa šeit tikai par Eiropu un tās kloniem pārējā pasaulē, nevis par citām kultūrām, kurās vēlēšanas ir apmēram tas pats, kas atrādīšanās eiropeiskā apģērbā.
Tagad izrādās, ka Hitlers ir bijis nelietis ne vien ar tiem briesmu darbiem, kādus pastrādāja viņa sagrābtā Vācijas valsts. Viņu ērti vainot arī par to, ka viņš iedzinis visu Rietumu, demokrātisko, attīstīto utt. pasauli strupceļā, no kura varbūt patiešām vairs nevar atgriezties atpakaļ, jo šī pasaule pa Hitlera nosprausto ceļu gājusi pārāk ilgi un aizgājusi pārāk tālu. Kā - vai tad šī pasaule pēc Otrā pasaules kara beigām, kad Vācijas sakāve atklāja tās pastrādāto noziegumu apjomu, nav darījusi visu iespējamo, lai nekādi Hitleri pie varas netiktu? Jā, ir darījusi, bet tieši tādā veidā radījusi situāciju, kurā nākamo Hitleru nonākšana pie varas kļūst neizbēgama.
Hitlers ir atriebies viņu pieveikušajām valstīm un tautām tādējādi, ka viņa dēļ tika radīta sistēma, kādā politiķi uzskata atgādinājumu par Hitlera nākšanu pie varas īstu vēlēšanu rezultātā par burvju vārdiem. Tiklīdz politiķi tos pasaka, tā saņem vēlētāju piedošanu par visstulbāko rīcību vai bezdarbību. Vēlētāji tieši tāpēc turpinās par viņiem balsot, jo droši, ka no tādiem ņergām jauni hitleri neizkūņosies.
"Demokrātiskās tradīcijas" nozīmē to, ka pietiek jaunam censonim iekļūt to cilvēku bariņā, kura dalībnieki viens otru atzinuši par atbildīgiem, nopietniem vai īstiem politiķiem, lai šis censonis tiktu pie varas un naudas rindas kārtībā. Vēlētāju masa pilda savu pienākumu balsot pēc kārtas un pa apli par visiem atbildīgajiem un neuzdrošinās balsot par tiem, kurus atbildīgo bars nav atzinis par savējiem.
Vēlētāji līdz šim ir balsojuši tikai par cerībām nesaņemt tādu sodu, kādu vācieši saņēma par viņu bezatbildīgajiem 1932.-1933. gada balsojumiem. Hitlera pēdējā radioruna tika teikta laikā, kad tie vācieši, kuriem nācās sadegt amerikāņu un angļu veiktajos uzlidojumos vācu pilsētu dzīvojamiem rajoniem, varēja vēlēties, lai labāk krievi būtu viņus tikai izvarojuši; un tie, kurus izvaroja, varēja vēlēties ātrāk sadegt, nosmakt vai noasiņot.
Latvijas Republikas politiskā sistēma 35 gados kopš tās atjaunošanas ir nonākusi turpat, kur rietumeiropieši komplektā ar viņu kolonijām Amerikā un visur citur ir nonākuši 80 gados. Ak, cik daudzās priekšvēlēšanu kampaņās jau sacīts un sacītajam ticēts, ka tagad nu gan tautas pacietības mērs ir pilns un tauta balsošot par tiem, kuri darīs galu valdošās politiķu kliķes nekrietnībām. Šādi saucieni ir kļuvuši par tādu pašu rutīnu kā šiem saucieniem pretējie vēlēšanu rezultāti. Pirmkārt, vēlētāji kopumā balso par valdošo kliķi pat tad, ja par tās locekļu grēkiem nav ne mazāko šaubu. Otrkārt, ar vislielāko brēkšanu pret valdošo kliķi ievērojamu balsu skaitu tomēr savākušie deputātu kandidāti un/vai partijas iekļaujas šajā kliķē tik zibenīgi, ka nākas minēt, vai tik viņu uznāciens nebija šīs kliķes inscenēts pasākums kopš paša sākuma.
Ar Hitlera vārdu apzīmētās pieredzes dēļ politiķi šī vārda plašākajā nozīmē kā visi valsts varas un naudas iesaistītie nostiprināja sistēmu, lai tā vairs nekļūdītos kā gadījumā ar Hitleru. Vācijas kanclera amats viņam tika piešķirts ar diviem nosacījumiem.
Pirmkārt, pilnā pārliecībā, ka notiks tieši tā, kā gandrīz vienmēr notiek, ka vēlētājiem dotie solījumi jeb paši vēlētāji tiek pārdoti par varu un lielu naudu, ko dod vara. Hitlers tomēr izrādījās godīgs, ko viņa vēlētāji viņam atlīdzināja ar savu uzticību visvairāk tad, kad viņus jau dedzināja un izvaroja. Savās pirmsnāves mokās vācieši guva vislabāko apstiprinājumu Hitlera godīgumam viņa grāmatā “Mana cīņa” (Mein Kampf), kas pārbāzta ar brīdinājumiem, ka grāmata taču sastāv no vieniem vienīgiem meliem. Citējot grāmatas latviešu 1995. gada izdevumu, kas veikts nebūt ne Hitlera diskreditācijas nolūkā, viņš pats par savu mācību izpaudis, ka tā veidota atbilstoši masu pieprasījumam pēc baudas, “sastopoties ar mācību, kura sev blakus necieš nevienu citu”, un ka tādā gadījumā “masas ne mazākā mērā iekšēji nenojauš visas mācības ārprātu”. Jo tuvāk nāca kara beigas ar Vācijas sagrāvi, jo labāk vācieši izprata vēlēšanu cīņas uzvarētāja Hitlera atziņu, ka “drīzāk kamielis izlīdīs caur adatas aci, nekā vēlēšanas “atklās” patiesi lielu cilvēku”, nevis tādu draņķi kā Hitlers.
Otrkārt, kanclera amats Hitleram tika iedots pārliecībā, ka tas ir tikai kanclera amats, ko atņemt vēl vieglāk nekā iedot. Citiem vārdiem sakot, amatu dalītāji bija tā aizrāvušies ar šo procesu, ka varas dalīšanu nepamanīja. 1933. gada 2. februārī “Jaunākās Ziņas" citēja vācu sociāldemokrātu partijas galvenā izdevuma “Vorwärts" vēstījumu, kas stilistiski adresēts Hitleram, ka “izšķirošo vārdu teiks “virskapitālists” Hugenbergs, kurš jūsu kabinetā ir saimnieciskais diktators”. Veselais saprāts šeit sakļāvās ar marksisma mācību par ekonomisko bāzi un tās politisko virsbūvi pārliecībā, ka mītiņu bļauris Hitlers valdībā būs niecība pret superoligarhu Alfrēdu Hugenbergu (1865-1951) - lieluzņēmēju mediju un militārās rūpniecības nozarēs un vadoni (jau pirms Hitlera pieteikušos par “fīreru”) Vācu nacionālajai tautas partijai (Deutschnationale Volkspartei), kas dažbrīd nopietni konkurēja ar Hitlera Nacionālsociālistisko vācu strādnieku partiju. “Jaunākās Ziņas” jau 1. februāra numura bija šo iedomāto attiecību starp Hitleru un Hugenbergu vizualizējušas ar attēlu, kurā Hugenbergs priekšplānā.
Realitātē Hitleram bija vajadzīgs tikai pusgads, lai Hugenbergu no valdības patriektu, viņa partiju likvidētu un viņa preses koncernā koncentrētās avīzes viņam atņemtu. Hugenbergs izrādījās tik bezpalīdzīgs, ka Hitlers viņu nelika nogalināt 1934. gada 30. jūnijā sarīkotajā “garo nažu naktī”, kad Hitlers tika vaļā no pāris simtiem vairs nevajadzīgo, bet par bīstamiem uzskatītu līdzskrējēju. Atlikušo Hitlera laiku Hugenbergs nosēdēja Reihstāgā un pēc tam gandrīz līdz nāvei - cietumā, no kura viņu izlaida nomirt.
To mēs tikai savu pēcteču personās uzzināsim, cik ilgi vēl noturēsies ar relatīvi godīgām vēlēšanām sevi pamatojoša vara, kas ar Hitlera bubuli iedresējusi vēlētājus balsot par pašas varas jau iepriekš izvēlētiem politiķiem. Daļu no viņiem esošie politiķi atklāti pasludina par saviem mantiniekiem, bet citiem ļauj pārņemt varu caur konfliktiem, kādus tomēr iespējams kontrolēt un vadīt tā, lai valdošo personu nomaiņa nemainītu valstu politiku. Attaisnot tādu konstrukcijai var tādējādi, ka vēlētāju pakļaušanās šādai sistēmai apliecina vēlētāju mazspēju, kas prasīt prasa pēc kompetentāku cilvēku vadošās lomas vēlēšanu rezultātu sasniegšanā. Tā šī sistēma funkcionē, bet ar risku nonākt tikpat tālu no izpratnes par pasauli, cik tālu no tās bija Hitlers 1945. gadā. Ar visu spēku izlietošanu tam, lai neļautu hitlerveidīgajiem nonākt pie varas, valsts var ieslīdēt haosā, kādā tikai hitlerveidīgie tiek pie varas.
Ja valdošajai šķirai būtu jānodrošina tikai vēlēšanu rezultāti, tad tā tos nodrošinātu mūžību un trīs dienas. Tomēr tagad par obligātu valsts pastāvēšanas priekšnoteikumu izvirzītās vēlēšanas vēsturiski ir jaunievedums, kas pats par sevi nedod sabiedrības pastāvēšanai nepieciešamos risinājumus saimnieciskām, militārām un morālām (ideoloģiskām, reliģiskām utt.) problēmām. Šo risinājumu meklēšanā var nākties atzīt, ka tie, kas valda, dara to tāpēc, ka ir spējīgi darīt to, ko citi nav spējīgi pat saprast. Jau pieminētajās Krievijā un Baltkrievijā tas jau izdarīts un pie varas tikuši mazie hitlerīši, kas pagaidām darbojas pietiekami sekmīgi, lai mudinātu citus sekot viņu paraugam.
