Valters Sīlis: Kā lai pārkāpjam pieradumam izlikties?

Valters Sīlis – jauns režisors, kurš pagājušosezon licis sevi pamanīt kā cilvēku, kurš runā par to, kas notiek Latvijā – gan, raugoties caur Sibīrijas pieredzi, gan -politisko teātri. Turklāt dara viņš to gudri un smalki.

– Ar katru no pagājušās sezonas izrādēm tu lauz kādu stereotipu vai priekšstatu. Ar Visi mani prezidenti – ka jaunieši ir apolitiski un viņus neinteresē Latvijas tagadne un nākotne, tāpat kā smagā Sibīrijas tēma, par ko runā tava izrāde Veļupes krastā. Turklāt turpini iestudēt izrādes bērniem, kaut ļoti pieredzējuši režisori pie šī grūtā žanra klāt neķeras. Tu jūties kā autsaiders vai revolucionārs?

– Nē, tā sanāca. Turklāt Palle viens pats pasaulē jau ir tikpat sociāli aktīva izrāde kā Prezidenti. Bērns pamostas un viņam Rīgā vairs neviena nav. Tāpat vienā rītā pamodīsies un te neviena vairs nebūs. To pašu apspēlējam Prezidentos – divi pēdējie latvieši aizbrauc un Valdis Zatlers mēģina kaut ko izdarīt. Kādi ir tie latvieši, kas aizbrauc, tas ir cits jautājums. Sākoties krīzei, teātris kļuva politiski aktīvs. Tikai man bija sajūta, ka ne īsti pareizi. Tā arī būtu vesela tēma – dažreiz neuzņemies atbildību par to, ko esi izdarījis, kur esi bijis kolaboracionists un pieņēmis spēles noteikumus. Par to ir daudz grūtāk runāt. Tai pat laikā – naudas nav, naudas nav – zaudēja aktualitāti. Man gribējās kaut ko sociāli aktīvu runāt un tolaik es lasīju daudzus materiālus par genocīdu, bet ne tikai Latvijā, arī Izraēlā, Čīlē. Bija vēlme par to iestudēt un caur savu pieredzi to var atklāt vislabāk. Man iedeva Melānijas Vanagas grāmatu Veļupes krastā un uzreiz bija skaidrs – jā, tas ir pareizais ceļš. Runāt ļoti tieši par to, ko tas nozīmē. Un bija tas jautājums – par ko mēs bļaujam, ja tajā laikā mazs maizes gabaliņš bija Ziemassvētkos piparkūkas vietā. Visu laiku dzīvot šaušalīgā badā un saglabāt cilvēcību. Iepriecināja, ka izrāde nav tikai cilvēku ar Sibīrijas pieredzi sanākšana. Daudzi to uzver šaušalīgi sāpīgi, bērni – kā dzīvu informāciju. Man pat tas bija svarīgāk – iedot informāciju, kas man tika nodota 90. gadu sākumā.

Tāpat bija ar Prezidentiem. Sākotnējā ideja bija stāstīt par Vairu Vīķi-Freibergu, par dažādām Latvijas personībām, bet viņa kā atslēgas figūra. Saruna turpinājās ar Nacionālo teātri. Mēs sākām strādāt, tad pienāca šis gads un man jautāja – vai negribu to tagad darīt kā Nacionālā teātra un Dirty Deal sadarbības projektu. Tas ļoti iepriecināja, ka sadarbība nostrādāja, iedodot kaut kādu bezatbildību labajā nozīmē gan vieniem, gan otriem. Ja tev ir labi cilvēki apkārt, tas ir skaists un varens kopdarbs. Katram bija savs impulss, savs vēstījums, ko gribējās ielikt, Jānis Balodis salika visu kopā. Dažas ainas tapa no etīdēm, bet ātri sapratu, ka visu no etīdēm nevar taisīt, jo vajag kādu, kurš atradīs faktu bāzi un saliks labā struktūrā. Mums ir uzdevums, bet līdz tam jātiek un Jānis uzrakstīja brīnišķīgu lugu. Jā, ko tad mēs no prezidenta gribam. Mēs sagaidām tik daudz, bet brīdī, kad ko izdara, tā kā pretojamies – tu par daudz iejaucies. Prezidenta dīvainais statuss bija ļoti interesants pētīšanas darbs. Viņi ir reprezentatīvas figūras, bet reprezentē ne tikai valsti pasaulē. Mēs varam būt ļoti neapmierināti par to, ko redzam, bet viņš ir tieši tas, ka mēs tajā brīdī esam. Vaira iedeva mums to, pēc kā alkām un diezgan lielā mērā noteica garīgo stāvokli. Tas ir interesantais – ļoti satuvinies ar cilvēkiem, kurus neesi saticis. Bet mēs nevarējām savādāk. Vari cienīt, bet nevar slēpt sāpīgās lietas, ko tas cilvēks, uzņemdamies šo atbildību, arī izdara.

– Cik brīvi jutāties, veidojot šo izrādi? Es, iedomājos, piemēram, kaimiņvalsti Krieviju – ja tur taptu šāda izrāde...

– par Putinu... (smejas). Jā, mums ir šis jautājums. Izrādē Zatlers nogalina oligarhu. Bija Krievijas televīzijas spēlē gadījums – nejauši salikās vienā teikumā – Putins slepkava. Un viss apstājās.

– Lai gan demokrātijas izpratne mums laikam tomēr ir atšķirīga.

– Tā interesantā lieta ir, ka mums daži ir teikuši – nu gan jūs atrausieties!... Bet par ko? Mēs paši esam pieraduši būt nebrīvāki, nekā varētu būt. Varbūt šis ir tikai pirmais solis brīvības izpratnē un vari iet tālāk un tas nebūt nebūs slikti. Jo tev ir tiesības uz savām domām un tu drīksti tās izpaust. Tas nav nekas nosodāms.

– Pretējā gadījumā tā jau ir cenzūra.

– Tā jau ir Latvijas problēma – cilvēki dzīvo bezcenzūras apstākļos, tomēr ir principi, kā mūs var cenzēt. Labi, es tā izdarīšu, mani neieliks cietumā, bet vairs nedabūšu Kultūrkapitāla fondā naudu. Tad ir jautājums – vai pats sevi tajā brīdī neapzodz. Dažbrīd paši sevi nostādām nebrīvākā situācijā nekā padomju laikos. Varbūt, ka ir jāpaslīd, lai pēc tam varētu normāli sarunāties un nebaidīties no slidenības, no tā, ka tik kaut kas nenotiek. Lai notiek – izdarām sāpīgo procesu un ejam tālāk. Runājām par to ar zviedriem. Viņi nevar iedomāties, ko varētu izdarīt tādu, lai būtu nepatikšanas, lai radītu cilvēkos šoku. Tajā sabiedrībā tādu lietu nav. Man liekas, ka arī mūsu sabiedrībā nav, tomēr ir gadījumi... Bija izrādē epizodes, kad jūti – o, šitas jau ir par traku... Un tad domā – bet lai ir. Maza bailīte iedegās, ka esi pārkāpis pareizās pieklājības normai. Bet tas ir ļoti būtiski, ja stāsti stāstu par prezidentiem, jo citādi jau var skatīties tikai ziņas.

– Vai mūsu prezidenti – Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe-Freiberga un Valdis Zatlers – ir redzējuši izrādi?

– Nē. Vaira Vīķe-Freiberga teica, ka ļoti gribētu atnākt, bet viņai vienmēr sapulces, ārzemes tajā laikā. Man ir grūti pateikt, kā viņiem būtu, to skatīties, bet daļēji tie ir viņi, bet daļēji – piemēram, Madara Botmane Vairas Vīķes-Freibergas tēlā. Tā ir mūsu fantāzija. Bet kaut kāda sasaiste ir, kādēļ tas strādā. Ja būtu pilnīgi ne par viņiem, tad jau nestrādātu. Es ceru, ka viņi atnāks. Bija aicināti visi trīs. Tas arī uzlika atbildību – ko par viņiem saki un ka vari atbildēt par saviem vārdiem.

– Tviterī pamanīju, ka pievērs uzmanību 1991. gada televīzijas ierakstam, kurā Pēteris Pētersons runā par kompetences spēlēšanu. Tas lika secināt, ka nekur tālu neesam tikuši – eksperti mums ir tādi, kas zinoši itin visos jautājumos. Sākot jau no ministriem – var ceļot no vienas ministrijas uz citu.

– Jā, tos Labvakar gabaliņus pēc divdesmit gadiem skatoties, secini, ka situācija ir ļoti līdzīga. Kompetences spēlēšana ir briesmīga lieta, bet, iespējams, arī ļoti kārdinoša. Kad Šķēle atsakās no intervijas Lato Lapsam, tas ir par to – ja kāds tiešām uzdos jautājumu par tavu kompetenci, šausmīgi sabīsties. Ja esi speciālists teātra jomā, būsi godīgs un pateiksi – nē, šajā jomā diemžēl neorientējos, bet es zinu to, to un to. Bet izlikties par speciālistu... Tas mani interesē, kā tas izpaužas. Mums visiem jau tas ir. Ja man piedāvā tādu iespēju. Ja partijas grib dabūt balsis ar populāra cilvēka piesaistīšanu – kas nostrādā tajā brīdī, kā notiek psiholoģiskā iedarbība, kad svarcēlājs atzīst, ka varēs to izdarīt. Tā ir visu mūsu liela problēma. Kā lai pārkāpjam pieradumam izlikties. Varbūt tā ir viena no traumām, kas tik ātri neizies un savus bērnus arī pieradinām spēlēt šo teātri. Kā Ojārs Rubenis jautāja Zatleram – vai jūs kļūtu par veselības ministru, viņš atbild – nē, esmu ārsts. Bet kaut kas mainās. Pagāja divdesmit gadi un sapratu – nē, varu būt kas vairāk.

Tāpēc Latvijā var ļoti ātri kļūt par miljonāru. Paņem kredītu, nopērc aviokompāniju un esi miljonārs. Šeit vari būt jebkas. Tā ir liela iespēja, bet, ja tiek darīts no tukša gaisa... Tas ir baisi. Ir ļoti lielas iespējas taisīt burbuli bez pamata un tas izveidojās visur pasaulē, ne tikai Latvijā. Saistībā ar krīzi – ir angļu luga Enron par vienu no trakākajām krāpniecībām, kas notika Amerikā. Tur ir dažas brīnišķīgas lietas. Var uztaisīt uzņēmuma vērtību no plānotajiem ienākumiem, nevis reālajiem. Viņi izgudroja to sistēmu, bija ļoti veiksmīga kompānija. Pēc tam priekšnieki nonāca cietumā uz divdesmit gadiem, bet kļūdainā sistēma, ka varam rēķināt ienākumus no kaut kā neesoša, saglabājas. Tā ir iespēja radīt burbuļus uz viltus cerībām. Viss jau top uz viltus cerībām. Gaismas pils arī. Franču pilis top tādēļ, ka – gribu šitādu milzīgu pili. Pēc tam mums ir ar ko lepoties, esam uztaisījuši burbuli, varam vest tūristus. Bet tas kaut ko maksā – melošanu par savām spējām. Mūsu prezidenti arī nonāca situācijā – es taču varu būt prezidents! Tad atklājās – tu gribi iet uz Rietumiem, bet nezini angļu valodu. Tad mēs priecājamies – o, beidzot mums ir prezidents, kas zina gan angļu, gan franču valodu. Tā ir problēma, ka mēs cilvēku nepieradinām pie šī amata pirms tā ieņemšanas. Ka ir šī pēkšņi situācija. Tādā ziņā amata kandidātu izvērtēšanas komisijas veidošana ir prātīgs risinājums. Ingrīda Sudraba uztaisa frizūru, viss liecina, ka viņa varētu būt prezidente. Īstenībā – varētu būt caur trim matemātiskām darbībām kā Vairas Vīķes-Freibergas gadījumā. Bet pēkšņi tās darbības nenostrādā un gatavošanās ir beigusies ar neko.

– Grimētavā bija, uz skatuves neuzkāpa.

– Jā, un tad ir – ui un vai – kas nu?!? Kad Šlesers Zatleram pasaka – nekādas homoseksuālu cilvēku partnerattiecības, tā viņš uzreiz – nē, nē, nē. Viņš nepamanīja, ko Šlesers ar viņu dara, vēl nedēļu pirms tam. Tādēļ, ka vairums Latvijas ir homofobi, viņš pieņem citu, ne savējos principus. Zatlers ar to vienu gājienu izdarīja varoņdarbu tādā ziņā, ka godīgi atzina – esmu kļūdījies un visu šo laiku uzticējies cilvēkiem, kuri mūs ir apkrāpuši. Tāpēc mēs pirmie aizgājām, iedevām kancelejā maijpuķītes, teicām paldies, jo viņš tajā brīdī bija godīgs. Ar to gan nenodzēsa visu līdzšinējo darbību. Tā ir mūsu sabiedrības problēma – nepamanām, kā ar mums manipulē.

– Tu strādā gan valsts, gan neatkarīgajā teātrī. Kādi ir plusi un mīnusi abās sistēmās?

– Abās situācijās ir citādi noteikumi, līdz ar to atšķirīgi principi, kā strādā. Neatkarīgā teātrī, sākot darbu, parasti nav gatavs eksemplārs. Lai arī Veļupes krastā man šķita ļoti eksperimentāla lieta – ko tur darīju, lai divarpus stundas cilvēki sēdētu un to skatītos, bet tik un tā bija eksemplārs un jau pirms tam izdomāts, kā izskatīsies telpa. Liels mehānisms – tam ir savi plusi. Cilvēkiem ir jāzina, ko viņiem darīt. Man liekas tikai saprātīgi, ka šos noteikumus pieņemu. Kad strādāju neatkarīgajā teātrī, es zinu mērķi, bet ar scenogrāfu nezinām, kā izskatīsies telpa. Somu aktieris, kas strādājis ar krievu režisoru Andreju Mogučiju, stāstīja: režisors sacījis – šis Čehova teksts ir zālājs. Kā labos parkos, pirms cilvēki nav ieminuši takas, celiņus nebruģē, tā es skatīšos, kā jūs minat taciņas, tur mēs bruģēsim. Tas ir princips, kā strādā neatkarīgā procesā. Nacionālajā teātrī man ir bijis ļoti svarīgi, ka ir emocionāls pamats. Tas, ko esmu darījis Dirty Deal – tas ir prāta uzdevums un dažkārt arī emocionālas lietas. Esmu nodalījis, ko gribu darīt Nacionālajā, un ko – neatkarīgajā teātrī. Valsts teātris – tā ir sistēma, kur viss ir sagatavots. Neatkarīgajā teātrī sistēma veidojas, tā ir savādāka un balstās uz finansiālām iespējām. Brīvības sajūta ir iekšēja lieta. Dažreiz neatkarīgā projektā samazini brīvības pakāpi, un valsts teātrī – uh, darīšu, kā gribēšu.

- Kā tevī sadzīvo aktieris un režisors? Aktiera ambīcijas netiecas ņemt virsroku?

- Tur jau tā labā lieta, ka man nav aktiera ambīciju! (Smejas.) Ir interese, un ambīcijas rodas tad, kad uzkāpju uz skatuves – man ir svarīgi būt skatāmam, lai skatītājam būtu interesanti. Tas ir tas interesantais – pat ja pēc lomas vajag būt nepatīkamam vai stulbam, tomēr gribi patikt skatītājam. Kad mācījos, man pilnīgi nesanāca aktiera būšana. Tad sāka sanākt, bet vēl nevarēju saprast aktiera prieku. Vienā mirklī to sajutu – kad cilvēki iet līdzi. Man nav ambīciju būt izcilākajam un visticamāk nav arī iespējas (smejas). Nupat ar Kārli Krūmiņu uztaisījām Policiju un esam sarunājuši, ka viņš izdomās, kur es atkal varētu strādāt ar viņu kopā kā aktieris. Aktiera darbs – tas nenāk viegli, bet tā ir svarīga manas dzīves daļa.

- Tu filmējies Lielbritānijas, Kanādas un Latvijas kopražojumā Titānikā, ko uzņēma Rīgas kinostudijā. Pastāsti, kā tas notika.

- (Smejas). Man tas darbiņš bija īss. Tas arī ir kaut kas jocīgs. Esi uz klāja, kas ierakts kinostudijas pagrabā – tā situācija piespiež padomāt. Es spēlēju telegrāfistu Heroldu Braidu. Viņam ir teksts: mums pienācis signāls – sūtam! Tad palasi, ko tas nozīmē, kur bija aizkavējušies, cik bija iestrēguši citās ziņās, visu laiku sūtot mīlestības vēstules, nevis darot tiešos darba pienākumus. Īsā mirklī dabon mazu daļiņu no tās pasaules. Tas kino ir foršais. Vai, kā Palli taisot – agri no rīta noķer brīdi, kad ir tukša Čaka, Brīvības iela. Iegūt realitāti, kurā nav mašīnu, līdzās tai, kur tās nupat bija.

– Ja lūgtu pamodelēt nākotni – kā sevi redzi pēc desmit gadiem?

– Labi neredzu, bet ceru, ka darīšu to, ko tagad nezinu, ka darīšu. To, par ko neesmu iedomājies. Pirms četriem gadiem man šķita, ka nav nekas garlaicīgāks, kā taisīt izrādes par politiku, jātaisa skaisti stāsti par mīlestību. Tas, ko es tiešām gribētu – lai daudzas lietas teātra sabiedrībā attīstītos. Tas man būtu interesanti, kā attīstīsies neatkarīgo teātru kustība, kur teātris būs spiests mainīties. Daudz kas pakāpeniski jau mainās uz labo pusi. Šogad beidz režijas kurss, pēc diviem gadiem beigs vēl viens. Vide būs savādāka. Kā process notiks, kā katrs meklēs savas iespējas – tas būs interesanti. Pozitīvi ir tas, ka, krīzei sākoties, neatkarīgie teātri sāka labāk eksistēt kā pilntiesīgi teātra sabiedrības darboņi. Saprata, ka taisīt ļoti dārgas izrādes – tas neko nedod, jo pēkšņi ir cilvēki, kas uztaisa izrādi par pāris simtiem latu, un tā ir daudz spēcīgāka. Piemēram – projekts Heda Andrejsalā. Tas ir kaut kas liels, bet iespējams tikai tad, ja to taisa neatkarīgi cilvēki.

Bija sajūta, ka Latvijā neatkarīgos teātrus uztver kā privātus teātrus. Tie arī saņem valsts naudu, taču darbojas pēc citiem principiem. Un ir vajadzīgs teātris ar vēsturi un tradīcijām. Manī šīs abas lietas sadzīvo kopā, kaut šogad neesmu uztaisījis nevienu lugu, bet nākamgad gribu Nacionālajā teātrī iestudēt Treisija Letsa lugu August: Osage Country. Tā ir iespēja taisīt ko formā klasisku un modernu saturā. Tā bija kā slimība – sākās krīze, un redzi izrādi, kurai nopirkti masāžas krēsli. Labi, tas ir veids, kā parādīt, ka šie cilvēki dzīvo ļoti bagāti. Bet vai tā nedzīvoja arī teātri? Teātris arī ir bizness un gan jau tos krēslus atpelnīja.

Pirms vairākiem gadiem Gundars Āboliņš uztaisīja brīnišķīgu lomu izrādē Pieskarties baltajam lācim, bet viņu nenominēja, minot iemeslu, ka neatkarīgais Teātris TT nebija pieteicis Spēlmaņu nakts skatei. Tad radās jautājums – vai tas ir PR pasākums valsts teātriem? Tagad paliek krietni trakāk, jo daudzi taisa lielākus un mazākus projektus, un tev viņi visi jāredz. Tagad jaunajiem režisoriem ir lielāka brīvība, nav tikai divi teātri, kuros grib strādāt – JRT vai Valmiera. Kad mācījos, visiem likās, ka Nacionālajā teātrī strādā, lai dabūtu haltūras. Es atnāku un saprotu, ka te pilns ar cilvēkiem, kuri grib strādāt. Ko mēs visi esam runājuši? Jāpārkāpj stereotipam, jo gan valsts, gan neatkarīgajos teātros ir forši. Nav jāgaida – vai man paveiksies un kāds teātris paņems. Ir jāparāda sevi, un ja pierādi kā spēcīgu mākslinieku, tevi uzaicinās strādāt lielākā mērogā – valsts teātrī. Dirty Deal un Nacionālā teātra projekts Tests ir labs paraugs, ka neatkarīgais teātris nav mazais brālis, bet iespēja gan vienam, gan otram.

Režisors un aktieris Valters SĪLIS

Dzimis 1985. gada 10. janvārī

2010. gadā Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvis humanitāro zinātņu maģistra grādu mākslās (teātra māksla), 2008. gadā - bakalaura grādu (dramatiskā teātra režija)

2007. gadā Erasmus programmas ietvaros studējis teātra režiju Aleksandra Zeļveroviča Teātra akadēmijā Varšavā

Beidzis Rīgas Angļu ģimnāziju

Jaunākās iestudētās izrādes: Visi mani prezidenti Dirty Deal Teatro sadarbības projektā Tests ar Latvijas Nacionālo teātri (2011), Palle viens pats pasaulē Latvijas Leļļu teātrī (2011), Veļupes krastā Nacionālajā teātrī (2010)

Jaunākais aktierdarbs - Seržants Kārļa Krūmiņa izrādē - Policija Dirty Deal Teatro. Citas izrādes – Blind Date with City un Hipnotizē mani Dirty Deal Teatro, Svētceļnieks Ģertrūdes ielas teātrī, Viltus un mīla teātrī Skatuve, elektroakustiskais koncerts Pasaka par Kurbadu Cēsu mākslas festivālā

Filmējies telegrāfista Herolda Braida lomā Lielbritānijas, Kanādas un Latvijas kopražojuma filmā Titānikā (Inside the Titanic), režisors - Ričards Deils. Filmu paredzēts demonstrēt The Discovery Channel, Pro Sieben, BBC Worldwide un Francijas TV kanālā F2

Svarīgākais