Iestudējis izrādi «Visi mani prezidenti» – par Gunti Ulmani, Vairu Vīķi-Freibergu un Valdi Zatleru –, režisors Valters Sīlis 2014. gadā saņēma uzaicinājumu strādāt teātrī Sanktpēterburgā. Tur viņš piedāvāja iestudēt izrādi par Vladimira Putina agresīvo politiku, parādot viņu skolas solā – kā viņš piekauj vājākos vai sarunā citus, kuri viņus piekauj, un par katru cenu turas par klases vecāko… Neatļāva.
Ceturtdien, 7. aprīlī, pirmizrāde Nacionālajā teātrī - režisors Valters Sīlis tur iestudējis dāņu autoru Tomasa Vinterberga/Mogensa Rukova drāmu «Komūna».
Ir 20. gadsimta 70. gadi, Dānija. Ēriks un Anna saņem mantojumā privātmāju un izlemj veidot komūnu, kurā dzīvot atbilstoši saviem ideāliem, sapulcējot domubiedrus - «apburošus, tolerantus, seksu alkstošus, gudrus, politiski aktīvus, siltus un pretimnākošus cilvēkus». Viņi pieņem lēmumus balsojot un praktizē pavisam jaunu sabiedrības dzīvesveidu, līdz Ērika dzīvē parādās cita sieviete…
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece - Ieva Kauliņa, tulkotāja - Māra Ose-Kuišele, gaismu mākslinieks - Oskars Pauliņš, skaņas dizains - Normunds Zālamans, producente - Anna Vekmane.
Lomās: Arturs Krūzkops (Ēriks), Daiga Kažociņa (Anna), Kristians Kareļins (Ole), Inga Misāne-Grasberga (Dite), Ivars Kļavinskis (Stefans), Dita Lūriņa (Mona), Uldis Anže (Viržils), Elizabete Skrastiņa vai Elīza Dombrovska (Freija), Madara Botmane (Emma), Mudīte Veinberga (Monas māte).
Ar ko tevi ieinteresēja Tomasa Vinterberga/Mogensa Rukova «Komūna»?
«Komūna» ir otrā luga, ko Tomass Vinterbergs uzrakstīja Vīnes Burgteātrim. Pirms tās viņš šim teātrim uzrakstīja «Bēres», kas bija turpinājums viņa filmai - ģimenes drāmai «Viesības» («Festen», 1998). («Bērēs» ģimene satiekas desmit gadus vēlāk, kad tēvs jau ir miris. To ar lieliem panākumiem Dānijā izrādīja divus gadus, taču šī izrāde nepārtapa filmā, jo bija «pārāk tumša», daudz drūmāka nekā filma.) Arī «Komūnas» pamatā ir autobiogrāfiski motīvi - viņš pats 70. gados Dānijā ir dzīvojis hipiju komūnā. Latvijā komunālajos dzīvokļos tajā laikā cilvēki nokļuva piespiedu kārtā, bet Dānijā tāda kopā dzīvošana bija brīva izvēle. Visas kreisās idejas, kas mūs skāra diezgan sāpīgi, Rietumeiropa baudīja caur ideāliem. Un šis kreisums šajā lugā arī tiek apspēlēts - runājot gan par skaistajiem ideāliem, gan arī par to, kurā brīdī mēs sākam skaidrot, kā privātīpašums tas ir…
Tas ir stāsts par jaunu ģimeni - vīru, sievu un meitu, kuri mantoto māju nolemj pārvērst par komūnu, kurā dzīvot kopā ar vēl citiem cilvēkiem. Kas ar šiem cilvēkiem laika gaitā notiek, kā viņi mainās, par to arī ir šis stāsts. Par ilgām pēc cilvēciskā kontakta. Es šo lugu izlasīju 2020. gadā, pandēmijas pašā sākumposmā, un jau tad man likās, ka šis stāsts mums visiem būs aktuāls - kā pārvarēt vientulību, kā tikt ar to galā... Bet šis nav idealizēts stāsts par to, kā dzīvo hipiji, tas ir pat ļoti reālistisks - ir tā daļa, kā mēs gribētu dzīvot, un ir tā, kāda patiesībā ir tāda dzīve kopā.
Kādu vēstījumu skatītājiem ar to gribētu nodot?
Visa teātra vide - teātra skatītāju un teātra spēlētāju kopa - ir sava veida komūna, un šīs vienības ir ļoti trauslas. Mēs neesam atsevišķi, mūsu attiecības ir savstarpēji ļoti atkarīgas, un mēs ceram, ka tie skatītāji, kuriem nākt uz teātri bija ieradums, atkal atgriezīsies. Savā ziņā tas stāsta arī par mūsu ideāliem, ko nozīmē turpināt ar tiem dzīvot, kad vairs neesi divdesmitgadnieks, kad esi jau citā vecuma kategorijā, kur šie ideāli pa jaunam tiek pārbaudīti. Kā tos saglabāt? Un vai jaunības ideālu saglabāšana nav infantilisms, gļēvums? Savā ziņā tas ir stāsts par pusmūža krīzi - kā tas notiek, kā tas izskatās, par ko tu kļūsti, un kurā brīdī tā paradīze, ko jaunībā esi uzbūvējis, kļūst par elli… Un tas, kas mani šajā darbā aizrauj, ka katra aina sākas ar kaut ko vienu, bet beidzas pavisam negaidīti. Un strādāt ar aktieriem pie tāda materiāla ir ļoti aizraujoši.
Kāda ir lielākā «komūna», kurā pats esi «dzīvojis»?
Man liekas, ka tas bija studiju laiks Kultūras akadēmijas režijas kursā. Mēs nedzīvojām vienā mājā, bet ilgstoši pavadījām laiku kopā, praktiski vienā telpā. Tas ir tas pieaugšanas process, ka tu meklē savu grupu, savu «komūnu», un studiju gados tev arī nav laika vēl citai dzīvei, vēl citai «komūnai». Bet es nekad neesmu bijis hipijs, man ar šādu dzīvesveidu ir ļoti attāla saikne. Starp citu, pēc šīs lugas Vinterbergs ir uzņēmis arī filmu («Kollektivet», 2016).
Esi redzējis?
Nē, es apzināti neskatos. Praktiski visu viņa kinematogrāfisko spektru pārzinu, bet tieši šo filmu neesmu redzējis. Un, izlasījis lugu, sapratu, ka arī neskatīšos. Es ļoti uzticos lugai. Es netaisu iepriekš uzrakstītas lugas bieži, bet tām, ko taisu, simtprocentīgi ticu un sekoju. Taču izrādes aktieri to ir redzējuši, un viņi mani informē, ja es kaut ko nesaprotu.
Skatīsies pēc pirmizrādes?
«Osedžas zemi» («August: Osage County», 2013) joprojām neesmu noskatījies. (Amerikāņu dramaturga, kinoscenārista un aktiera Treisija Letsa 2007. gadā sarakstīto lugu «Augusts: Osedžas zeme» Valters Sīlis Nacionālajā teātrī iestudēja 2012. gadā.)
Es gribētu redzēt Valmieras teātra izrādi (Dž. Dž. Džilindžera režijā, 2021), bet, kad saņemšos noskatīties filmu, nezinu… Gan jau.
Mirkli pirms Starptautiskās Teātra dienas, kas bija 27. martā, Latvijas Teātra darbinieku savienība izziņoja Teātra dienas Izcilības balvas laureātus, un tev piešķirta Eduarda Smiļģa balva. Cik nozīmīga tev ir šāda atzinība?
Es saprotu, ka tas izklausās ļoti nopietni, un tā arī ir. Izcilības balva… Es nekad dzīvē neesmu bijis izcilnieks, bet, ja kāds to tā redz, tas ir skaisti. Jā, tā ir ļoti patīkama atzinība par to, kas ir izdarīts, un vienlaikus šāda atzinība ir arī pārbaudījums tam, ko darīšu tālāk... Šie pēdējie pieci gadi ir bijuši ļoti labi, un ir liels prieks, ka esmu saprasts, ka zinu: tas nav pa tukšo darīts. Jo teātris ir tāda māksla, kur vajag, lai tevi saprot. Un, lai turpinātu darīt, ir jābūt priekam, motivācijai. Un tā ir visa mūsu darba jēga - lai tas būtu jēgpilni. Tur tai atbildībai jābūt. Jo, ja skatītājs, kurš pa dienu ir strādājis un darījis savu darbu, vakarā atvēl savu laiku tavam stāstam, tam ir jābūt jēgpilnam. Un pandēmijas ierobežojumu periodā, kas daudziem bija lielu pārbaudījumu laiks un kas ir atstājis savu iespaidu, es jo īpaši sajutu, ka teātrim jēga ir tikai tad, kad skatītājs ienāk zālē. Pasaulei pārbaudījumi nāk viens aiz otra, un, ja pandēmijas sākumā bija sajūta, ka nekas daudz pēc tam nemainīsies, tad tagad saprotam, ka mūsu pieeja dzīvei mainās. Redzēs, pie kā mēs pieturēsimies, kas mums būs svarīgs…
Kā karš Ukrainā ietekmē radošo procesu teātrī?
Tas visu laiku ir «gaisā». Protams. Cits vairāk, cits mazāk, bet katrs mēģina atrast veidu, kā sniegt savu pozitīvo ieguldījumu, lai palīdzētu. Un tajā pašā laikā mēs turpinām darīt savu darbu, bet… Tas paliek prātā, tas ir sarunās. Mēs jau nedzīvojam uz citas salas, mākslinieki ne ar ko neatšķiras no pārējās sabiedrības. Ja kādreiz mākslinieki varēja atļauties distancēties no kādiem politiskiem notikumiem, izvairīties no neērtām sarunām, tad šā brīža situācijā neviens nedrīkst palikt neitrāls - es jau mākslinieks, es neko… Tagad ir pavisam cita situācija. Tagad mēs katrs esam atbildīgs, un arī ar savu «es neko» tu kaut ko atbalsti. Protams, daudziem no mums gribētos par to nedomāt, bet ik pa brīdim mēs tiekam ar to konfrontēti, un ne tikai reizi četros gados. Bet, ja tu par to nedomā vismaz reizi četros gados, tad gan ir pavisam slikti. Jo par to ir jādomā, par to ir jārunā, kādā valstī tu gribi dzīvot…
Teātris ir valsts dotēts, tā ir nodokļu maksātāju nauda, un šeit maksā par to, lai tu būtu objektīvs, lai paustu arī savu viedokli par valdošo varu. Latvijā ir iespēja to neapkalpot, un par to es priecājos, jo ir valstis, kurās apvainot valdību nozīmē apvainot valsti. Latvijā politisko parodiju vai kritiku neviens neuztver kā valsts apvainošanu. Neviens nejautā, kurš par mani to pateica, drīzāk - kāpēc par mani tā pateica? Un tas rosina uz sarunu, jā, varbūt pat kritiskā formā, bet tā ir atšķirība. Es atceros, ka pēc tam, kad biju uztaisījis izrādi «Visi mani prezidenti» (sadarbības projekts starp Latvijas Nacionālo teātri un «Dirty Deal Teatro», kas stāstīja par trim prezidentiem kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, 2011), mani aicināja iestudēt izrādi Sanktpēterburgas teātrī. Man bija ideja uztaisīt izrādi par Vladimira Putina agresīvo politiku, parādot viņu skolas solā - kā viņš piekauj vājākos vai sarunā citus, kuri viņus piekauj, un par katru cenu turas par klases vecāko… Kad izstāstīju savu ideju, man teica, ka valsts dotēts teātris neko tādu nevar atļauties… Tas šķita jocīgi, jo tāpēc taču mani aicināja, ka uztaisīju izrādi par Gunti Ulmani, Vairu Vīķi-Freibergu un Valdi Zatleru, un es pret viņiem nebiju saudzīgs, un neviens tāpēc neapvainojās. Jo tas nebija apvainojums pret valsti, tas bija mans skatījums, un tā tas arī tika uztverts. Bet - Krievijā cilvēkiem ir jādzīvo ar to, ka par mazāko ne tā pateikto teikumu viņi var tikt sodīti.
Tad uztaisīji tur kaut ko citu?
Nē, es neko neuztaisīju. Tas bija 2014. gadā, drīz pēc tam teātra mākslinieciskais vadītājs parakstīja atbalsta vēstuli Krimas okupācijai, un ar to arī mūsu sadarbība beidzās.
Vai, vērojot to, kas notiek pasaulē, raisās jaunas idejas, par ko runāt no teātra skatuves?
Šodien ir sarežģīti… 2019. gadā man bija izrāde «Finlandizācija» (Juha Jokela traģikomēdija. Lugas darbība notiek no 2013. līdz 2015. gadam, Krimas okupācija notiek 2014. gadā. Režisors Valters Sīlis par šo iestudējumu saņēma «Spēlmaņu nakts 2019/2020» balvu kā Gada režisors.). Ukrainā vēl nekas nebija beidzies, un mans uzdevums bija atgādināt, ka nebeidzamais murgs turpinās… Manuprāt, māksliniekiem, cik vien iespējams, šādās situācijās ir jābūt aktīviem, jāmēģina iedvesmot citus, jo viņu balsis dzird un sadzird. Arī teātrim ir jāmeklē veids, kā paust savu pārliecību, attieksmi. Ir situācijas, kad ikkatram ir svarīgi būt pilsoniski aktīvam, bet māksliniekam ir svarīgi arī risināt tos sarežģītos un neērtos jautājumus, kurus ar aktīvu rīcību uzreiz nevar saskatīt. Šis ir brīdis, kad viss ir balts un melns, un šī ir aktīvās rīcības zona, kurā jācīnās par balto. Par gaismu. Bet pēc tam būs jāmeklē atbildes, kas ir starp balto un melno, un kā tikt galā ar tiem sarežģītajiem jautājumiem, kas noteikti parādīsies. Es ļoti gribētu, lai Putina režīms beigtos, bet es zinu, ka tās var palikt tikai cerības. Ja Ziemeļkorejas režīms nav sabrucis, kāpēc lai Putina režīms sabruktu? Un tomēr, ja šāds totalitārs nacistisks režīms sabrūk, ir jautājums, kas notiek ar to sabiedrības daļu, kas to ir klusi atbalstījusi, varbūt pat ne atbalstījusi, bet mierīgi sadzīvojusi? Mēs nezinām, kā būs, bet tādi būs jautājumi, ja līdz tam nonāks. Par ko māksla runās nākotnē, kādi būs tie sarežģītie jautājumi, vēl ir grūti teikt, bet tas, kas mums visiem ir jādara šodien, ir diezgan skaidrs. Un ir cilvēki, kurus es apbrīnoju par to, ko viņi dara tieši šodien.
