Ulmanisms Latvijas kultūrā

Sagadījās, ka arī šā apskata autors, sekojot spalvas brāļu un citu intelektuāļu piemēram, par ko nereti var uzzināt medijos, vienlaikus lasīja nekādu tur Kiviča vai citu bestselleru, bet divas (ir dzirdēts arīdzan par trim vai pat vairākām!) tematiski līdzīgas zinātniskas grāmatas: P. Stradiņa universitātes un LU mācībspēku Denisa Hanova un Valda Tēraudkalna 326 lappušu lielo monogrāfiju ar garu nosaukumu Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā 1934–1940 un jauno vēstures spīdekļu doktora Valtera Ščerbinska un Ērika Jēkabsona sastādīto 575 (!) lappušu lielo krājumu Apvērsums 1934. gada 15. maija notikumi avotos un pētījumos. Šoreiz par pirmo foliantu.

Tā autori pamatoti atzīmē (297. lpp.), ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sākās K. Ulmaņa glorifikācijas renesanse. Viņi visnotaļ kritiski vērtē šo slavināšanas laiku (1934–1940) latviešu tautas garīgās dzīves sfērā, bet aizmirst pateikt, ka pēcpuča gados kultūras laukā bija padarīts arī šis tas labs: uzcēla daudz jaunu skolu, īpaši Latgalē, Vienības namu Daugavpilī un Tiesu pili Rīgā, pieņēma jaunu likumu par Kultūras fondu, K. Ulmaņa ierosmē izveidoja Draudzīgo aicinājumu, kas deva skolām tūkstošiem grāmatu, 1937. gadā nodibināja Tēvzemes balvu par izcilu veikumu tautas un valsts labā utt., u.tml. Jāpiemetina gan, ka pēdējās domes priekšsēdētājs bija neviens cits kā pats Valsts prezidents, to piešķīra tieši 15. maijā un tās pirmo saņēmēju vidū bija vadoņa apdziedātāji J. Akuraters, V. Plūdonis un E. Virza. Pieklājības pēc arī Aspazija un Bebru Juris.

Žēl, ka grāmatā nav atgādināts, ka pat tādam Latvijas patriotam kā K. Skalbem pēc 15. maija pusgadu neļāva publicēties, konfiscēja A. Kurcija romānu Dzīvības vārtos. Rakstnieku Valdi Grēviņu un viņa sievastēvu, publicistu un pedagogu Kārli Dēķenu jau 1934. gada maija beigās nosūtīja uz Liepājas koncentrācijas nometni. Tā, saprotams, radikāli atšķīrās no Hitlera un Staļina lēģeriem, bet nekāda saldā maize jau arī tur nebija. Slēdza Strādnieku teātri, direktoru Robertu Dukuru etapējot uz Liepāju, aizliedza desmitiem pat minimāli kreisu kultūras un cita rakstura biedrību, organizāciju un savienību.

Pētnieki atzīmē iepriekšējas cenzūras nodibināšanu, bet nekā nesaka par jauna antidemokrātiskā preses likuma pieņemšanu 1938. gadā. Tas paredzēja nevis kā agrāk izdevuma reģistrēšanu, bet atļaujas saņemšanu, redaktora apstiprināšanu Sabiedrisko lietu ministrijā, aizliegumu sveštautiešiem rediģēt laikrakstus un žurnālus latviešu valodā un citus ierobežojumus. Lai kāds neuzdrošinātos kritizēt jauno autoritāro režīmu, desmitiem izdevumu slēdza tūdaļ pēc puča. Preses brīvība Latvijā uz sešiem gadiem tika likvidēta.

Mūsdienās dziedāšanas svētku un dažādu viļņu organizēšanai ziedo ne tikai mēnešus, bet pat veselas ziemvasaras. K. Ulmaņa benefices uzvedumam Atdzimšanas dziesma pietika ar 66 (!) dienām, iekams šis jampadracis 1934. gada 21. jūlijā Esplanādē varēja pirmo reizi sākties. Ievadizrādi apmeklēja 33 500 skatītāju, bet visas trīs kopā – 106 tūkstoši. Lai pilsētā nodrošinātu kārtību, Rīgā ieradās 4500(!) aizsargu. Uzveduma galvenais uzdevums bija izcelt 15. maija nozīmi, K. Ulmaņa lomu tajā, Latvijas vēsturē vispār un tās nākotnes vīzijā. D. Hanovs un V. Tēraudkalns raksta (89. lpp.), ka režīma un tā vadoņa slavinājums bija «multimediāls uzvedums, kura līdzekļu arsenālu veidoja dažādas mākslas. Plašais dejas izmantojums ļauj secināt, ka izrāde bija ne tikai mutvārdu stāstījums par jauno režīmu, bet arī vēstījums kustībā – lielais dejotāju skaits atainoja dažādus cilvēkus, piemēram, sarkanarmiešus ballītes ainā vai tautisko deju dejotājus. Lielizmēra dekorācijas, kustība un vārds, mūzika un gaismas dramaturģija, ko nodrošināja prožektori, aiz kulisēm paslēpto koru dziedājuma translācija ar skaļruņu palīdzību – visu šo daudzveidīgo izrādes elementu mijiedarbei bija jānodrošina sižeta dinamiskums, dramatisko notikumu efekta pastiprināšana, kā arī spēcīga iedarbība uz skatītāju emocijām.»

Žēl, ka viņi min tikai viena aktiera – Jāņa Oša – vārdu, kas bija zemnieka-vadoņa lomas izpildītājs. Lai gan performances laikā valdības ložā atradās arī Valsts prezidents Alberts Kviesis, viņam vajadzēja palikt pie ratiem. Zinātnieki raksta: «Būdams pirmās izrādes galvenais skatītājs, Ulmanis uzstājās tajā ar vairākām runām, kļūdams arī par izrādes dalībnieku, kas Atdzimšanas dziesmas epilogā, skatītāju sajūsmas pavadīts, piedalījās pats savā apoteozē, pieņemot pūļa apsveikumus.» Tālākais ceremoniāls apstiprina, ka izrādes centrālā figūra ir tieši Ulmanis – 15 lielgabala šāvieni atskan no Nacionālās operas puses, nostiprinot cilvēku apziņā skaitli 15 kā vēsturiskā lūzuma skaitli.

Ja par Atdzimšanas dziesmu ir rakstīts, tad to nevar sacīt par līdzīgiem, taču krietni mazākiem 2. Pļaujas svētkiem Rēzeknē 1936. gada 13. septembrī. Tie noslēdzas ar brīvdabas izrādi Svētā zeme, un par tiem plašāk pirmo reizi pastāstīts jaunajā grāmatā.

K. Ulmanim atbraucot, stacijā vajadzēja skanēt dziesmai Mēs suminām tevis tautas Vienotāj! Svētku programmā bija teikts: «Kad Tautas Vadonis tuvojas, atskan fanfaras; fanfaras atskan otrreiz, kad Vadonis ienāk karogu alejā un griežas pie aizsargiem; trešo reizi – kad Vadonis tuvojas galvenajiem vārtiem.» Zinātnieki secina (199. lpp.), ka Latgales rakstnieka Alberta Sprūdža (1908–1944) dziedājums Svētā zeme liecina par «patriotisku izrādi, kuras mērķis bija Latvijas un latviešu vēstures traktējums jaunā režīma ideoloģiskās matricas ietvaros. Vēstures posmu traktējumam bija jāapliecina, ka Ulmaņa režīms ir vēstures loģiskās attīstības augstākais punkts, noslēgums.» Uzvedums beidzās ar vārdiem:

«Tu, Vadon, tautai rosmi dod

Un tautu vienot prot,

Nevis ar niknu naidu,

Bet gaišu saules smaidu.»

Nu ko te komentēt. Tīrs personības kults, tikai Latvijas variantā. Mūslaikā ir modē likt vienlīdzības zīmi starp Vācijas un PSRS diktatoriem. Autori iet tālāk: viņiem ir paragrāfs ar, atklāti sakot, diezgan negaidītu virsrakstu – Staļins un Ulmanis – vadoņu funkcionālais salīdzinājums. Pētnieki vispirms postulē (150. lpp.): «PSRS aizvien izteiktākās terora politikas hronoloģiskā sakrišana (1937.–1938. g. – R. T.) ar Ulmaņa režīma ideoloģijas nostiprināšanos sniedza iespēju aplūkot abu valstu līderu tēlu pastāvēšanu Latvijas autoritārisma mediju telpā.» To viņi, izmantojot galvenokārt Jaunākās Ziņas, arī dara, minot piemērus, kas ilustrē Staļina tēla veidošanu un izmantošanu Ulmaņa kulta vajadzībām. Šī salīdzināšana šķiet nekorekta. Padomijā pastāvēja totalitārs režīms, bet Latvijā autoritārs, tur – gulags, te apvērsums bez viena upura un viegla koncentrācijas nometne. Turklāt mazais diktators mirst PSRS lielā diktatora izauklētās čekas nagos...

1934. gada jūlijā stājās spēkā jaunais izglītības likums, kurā, kā teica attiecīgais ministrs L. Adamovičs, «jaunie viedokļi ir valstiskie, nacionālie, autoritārie un reliģiskie». Viņa pēctecis J. Auškaps savukārt, rakstot par audzināšanu skolā, bez sirdsapziņas pārmetumiem deklarēja: «Nācijas griba sasniedz savu pilnīgāko izpaudumu, kad tās nesējs ir autoritārā vara – tautas Vadonis.»

Rakstnieka A. Grīna sevišķu nepatiku izpelnījās Apsīšu Jēkaba un Poruka sirdsšķīstie zēni, tā sauktās baltās dvēseles cilvēki. Viņaprāt, vēsturi vajadzēja mācīt tā: «Jārāda mūsu bērniem, ka 8000 zviedru, Kārļa XII vadīti, pie Narvas uzvar 80 000 krievu. Tas modinās tūliņ domu, ka varbūt to pašu spētu latvieši.» Savukārt latgaliešu valoda (dialekts), kultūra un identitāte režīma ideoloģiskajā shēmā neiederējās, tāpēc tās vietā propagandēja apvienošanos ar latviešu iedzīvotāju vairākumu. Latgales politikā dominēja asimilācijas tendences.

Abi profesori atsaucas ne tikai uz Latvijas avotiem un pētījumiem, bet arī ārzemju zinātnieku monogrāfijām. Tomēr, izsakoties eiropeiski, viņi aplaimo auditoriju vietā un nevietā ar diskursiem (26. lpp. pat deviņas reizes!), etnisko minoritāšu instrumentācijām u tml. Tas nav labi, bet monogrāfija kopumā vērtējama pozitīvi. Tā diezin vai patiks lasītājiem, kas nepelnīti par ulmaņlaikiem dēvē visu starpkaru Latvijas periodu, bet varbūt ieinteresēs tos, kuri neidealizē sešas ziemvasaras, kad pie varas valstī nebija tautas un demokrātijas, bet viens cilvēks. Bez vainas diemžēl nebija arī liela, ja ne lielākā daļa latviešu inteliģences, kura šajā laikā nostājās kolaborācijas, labākā gadījumā konformisma pozīcijās ar režīmu.

Izklaide

Šveices Bāzeles kantonā šodien notiek referendums, kurā pilsoņiem jāizlemj, vai tērēt miljoniem eiro starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa organizēšanai, ko pretinieki nodēvējuši par valsts naudas izšķiešanu zaimojošam mūzikas pasākumam.