Apgāds Neputns laidis klajā mākslas zinātnieka Aivara Leiša pētījumu Leģendas hipotēze. Jānis Staņislavs Roze 1829–1897. Līdz šim daudziem lasītājiem autora vārds saistījās ar mūsdienu Latvijas naivās mākslas apzināšanu, bet šī grāmata runā par klasiskām vērtībām – vienu no pirmajiem 19. gadsimta latviešu profesionālajiem gleznotājiem.
Aivara Leiša monogrāfijas virsrakstā ir likti vārdi Leģendas hipotēze, un tas šoreiz nav mārketinga triks, lai piesaistītu publikas uzmanību. Jāņa Staņislava Rozes dzīvei atvēlētais posms (1829–1897) būtībā pieder tam dīvainajam laikam, kad latvieši bija, bet viņu it kā nebija. Viņš dzimis septiņus gadus pēc tam, kad sāka iznākt pirmais latviešu laikraksts Latviešu Avīzes (1822–1915), kurā tā pirmais redaktors Kārlis Vatsons gan rakstīja par to, «kā latviešu attīstība veicināma», tomēr ar latvietību tolaik bija, kā bija, – līdz jaunlatviešiem Krišjāņa Barona un Krišjāņa Valdemāra rosinātajai pirmajai latviešu atmodai nācās gaidīt vēl krietni ilgi – kamēr Rozes laikabiedri pieauga, ieguva izglītību un nostājās uz kājām. Arī arhīva materiāli par Jāni Staņislavu Rozi nav saglabājušies pārāk daudz, viņa gleznas ir uzskatītas par sadegušām, jo vairākkārt degušas, kādas no tām vēlāk tikušas atrastas. Tāpēc nav brīnums, ka Aivaram Leitim, mēģinot restaurēt 19. gadsimta notikumus, itin bieži nācies nodarboties ar minējumiem un izvirzīt dažādas hipotēzes, un viņš to darījis bez aizspriedumiem.
Minējumu un meklējumu procesā autors centies neiet ierasto, stereotipiem apvīto un šauri norobežoto taciņu, kas urrāpatriotiskas jūsmas gaisotnē vēsta par latvju censoņa mēģinājumiem izsisties viņam naidīgā vācu sabiedrībā. Šī visnotaļ tradicionālā, bet provinciāli smieklīgā vācu/krievu vides ignorēšana, mēģinājumi pasniegt notikumus «no latviskas nulles», noliedzot visu, kas noticis līdz tam, varbūt piestāvēja 20. gadsimta sākuma tautiskajai pacilātībai, tomēr traģiskais latviešu un vāciešu pretnostatījums ir viena no lielākajām Latvijas vēstures kļūdām, par to mēs maksājam vēl šodien. Īpašas nožēlas vērts tas šķiet tad, kad sākam meklēt tā sauktos tīros letiņus. Arī Jānis Staņislavs Roze (vai varbūt Johanns Stanislaus Rosée, kā tolaik rakstīja prese un parakstījās pats gleznotājs), visticamāk, ir grāfa Koskula un viņa kalpones Marijas ārlaulības bērns. Kad muižas meita palika stāvoklī, viņa, protams, tika izprecināta sulainim Jānim Rozem, bet pēdējais kā kompensāciju saņēma apsaimniekošanā ienesīgo Caurumkrogu. Kā spriež Aivars Leitis, tad, visticamāk, izglītotā un smalkā Marija nav bijusi latviete, bet gan poliete. Tā no vācu muižnieka un poļu istabas meitas intīmā sakara cēlies latviešu gleznotājs. Latviešu 19. gadsimta kultūrā darbojas ne viens vien «barona krustdēls» – te var pieminēt kaut vai klasiķi Rūdolfu Blaumani, visticamāk, šāda prakse tolaik bija diezgan ikdienišķa parādība. Aivars Leitis raksta arī par vēl kādu citu jaukto asiņu tradīciju. Pēc viņa aprēķiniem, 99 procenti jaunlatviešu kustības aktīvistu ieprecējās vācu ģimenēs. Ja vēl te piemet klāt pārējās tolaik Latvijas teritorijā dzīvojošās tautas – krievus, igauņus, zviedrus u.tml., tad šo tīro letiņu asiņu buķete iznāk jo koša.
Pierasts, ka monogrāfijās par māksliniekiem tiek aplūkotas viņu dzīves un radošā darba gaitas – tā visa, protams, netrūkst arī šajā grāmatā, tomēr tās autors savā pētījumā sniedz ko vairāk – gan interesantus faktus par Valmieras apkaimes vēsturi un vācu baroniem, gan 19. gadsimta Rīgas sabiedrības raksturojumu, gan daudz citu interesantību, kas padara viņa darbu par visnotaļ pievilcīgu lasāmvielu katram, kurš interesējas par Latvijas kultūras vēsturi. Protams, netrūkst gleznotāja Jāņa Staņislava Rozes ekscentrisko izlēcienu aprakstu. Tā reiz diviem bagātiem rīdziniekiem nav paticis Rozem pasūtītais portrets, jo tas neesot līdzīgs oriģinālam. Nākamajā dienā sev par lielām šausmām, bet par lieliem smiekliem pilsētniekiem viņi ieraudzījuši šo gleznu kāda bārddziņa skatlogā, ieziepētu ar bārdas putām, – nu nācies atzīt, ka portrets ir gana līdzīgs, un samaksāt par to dubultu cenu.