Konstantīnu Bogomolovu pamatoti var dēvēt par spilgtāko trīsdesmitgadnieku paaudzes Krievijas režisoru. Viņš iemantojis problemātiska režisora slavu, jo atļaujas to, ko citi – ne. Viņš uzskata, ka teātrim cilvēki ir jāšķir, nevis jāvieno un tam jābūt tādam, lai rada bezmiegu. Patlaban viņš iestudē savu pirmo izrādi ārpus Krievijas – Liepājas teātrī top Stavangera (Pulp people) pēc mūsdienu autores Marinas Krapivinas darba motīviem. Pirmizrāde - 14. septembrī. Nākamsezon viņš plāno atgriezties Latvijā – Dailes teātrī.
– Kā ir strādāt Liepājas teātrī, kāds ir mikroklimats?
– Mikroklimats ir brīnišķīgs. Man šķiet, ka teātris ir ļoti labā formā – ne tikai menedžmenta līmenī, bet arī attiecībā uz aktieriem, uz trupu. Protams, akcija ar jauna kursa uzņemšanu un apmācīšanu, ka viss kurss tagad ir teātrī, tam dod ļoti daudz. Jo tie ir jaunieši, kas domā mūsdienīgi, ar kuriem ir interesanti strādāt. Jaunieši nav nomierinājušies, grib un cenšas sev atklāt ko jaunu. Šajā lietā tas ir ļoti svarīgi. Apmācīti viņi ir ļoti labi un vienkārši ir labi aktieri. Arī mikroklimats – ētiskais un radošais – ir ļoti labs, gan starp šiem [Stavangeras] aktieriem, gan vispār trupā. Tā man šķiet, to esmu novērojis. Es to parasti ļoti labi jūtu, tāpēc īpaši netiecos strādāt vietās, kur atmosfēra ir slikta. Liepājas teātrī ir ļoti pareiza, laba atmosfēra, kas radīta, gan pateicoties Herberta Laukšteina un visas viņa komandas, gan aktieru pūlēm.
Kas attiecas uz tīri radošām lietām, tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Latviešu skola ir pietiekami tuva krievu skolai, bet pret krievu aktieru skolu man personīgi ir daudz pretenziju. Tāpēc mans darbs ar latviešu aktieriem maz atšķiras no darba ar krievu aktieriem. Tas jebkurā gadījumā ir mēģinājums apmācīt viņus tajā spēles veidā un stilā, ko es pats uzskatu par pareizu, laikmetīgu un vajadzīgu. Šis stils un veids neattiecas uz nacionālām īpatnībām. Krievijā es katrreiz cenšos aktieriem iemācīt kaut ko jaunu un ar prieku daru to arī šeit. Vienmēr svarīgi, lai būtu radoša atmosfēra – es atkal atgriežos pie atmosfēras – un tāda Liepājas teātrī ir. Tur ir cilvēki, kurus interesē kaut ko iemācīties, kuri neuzskata sevi par zinošiem.
– Viņiem šī ir tikai trešā sezona teātrī.
– Es ceru, viņi saglabās šo stāvokli visas sezonas, kuras lemtas šajā teātra dzīvē pavadīt. Tāpēc – viss ir labi.
– Jūs vairāk strādājat ar klasiku, ko pārradāt no jauna, un šķiet pirmo reizi esat izvēlējies mūsdienu lugu.
– Izvēloties materiālu, mēs ar Herbertu daudz domājām. Te ir vairāki apsvērumi. Es pirmo reizi strādāju svešvalodā. Parasti ļoti cieši sekoju līdzi teksta izrunai, intonācijai un tam, kā cilvēki apgūst teksta stilu. Tāpēc šādam pirmajam darbam izvēlēties daudzslāņainu literāru tekstu, kam piemīt sarežģītas stila īpatnības, ir ļoti bīstami. Nemaz nerunājot par to, ka ne vienmēr visās valodās ir adekvāti, labi tulkojumi. Nav garantijas, ka sakritīs labs latviešu un labs krievu tulkojums vai otrādi – labs krievu un labs latviešu tulkojums. Jāņem vērā arī tas faktors, ka Liepājas teātra skatītāji ir diezgan sarežģīta auditorija. Ir province vai nav, tomēr atsevišķa pilsēta, kas laikam nav ļoti piesātināta ar teātra notikumiem. Tātad ir vajadzīgs stāsts, kas būs šiem skatītājiem adekvāts, kas tos aizķers un viņiem trāpīs. Tāpēc viss tā sakrita, ka nolēmām ņemt laikmetīgo dramaturģiju. Ar to būs vieglāk strādāt valodas ziņā, jo tajā ir visai primitīvs sarunas stils. Šīs izrādes nosaukumā ir pulp people. Tarantīno ir Pulp fiction. Pulp people – ne jau nu ļaudis – mēsli, bet bezformīga masa, no kā var veidot visu, ko grib. Mērķtiecīgi primitīvs sarunas stils – tas nozīmē, ka man ir vieglāk strādāt ar aktieriem, izstrādāt šo stilu. Tas neatvieglina darbu, bet ļauj panākt adekvātumu, kad varu kontrolēt. Un šis stāsts ar savu nervu var Liepājas skatītājus uzrunāt. Kaut gan – tam, ko mēs darām, ir ļoti sarežģīta forma un tāpēc – riskanta. Pat Maskavai – nevis radikāla, bet tomēr riskanta izrāde. Bet es netaisos skatītāju dēļ iziet uz kaut kādiem kompromisiem – es strādāju, kā man ir interesanti. Un tad jau redzēs.
– Kādā intervijā sakāt apmēram tā – ir lietas, kuras gribas pateikt, un lietas, ar ko paspēlēties. Šī izrāde ietilpst šajā dalījumā vai ir cita?
– (Nopūta.) Ko tik neesmu intervijās sarunājis! Nezinu, es tiešām nezinu, kas no tā visa sanāks, šis ir dīvains stāsts.
– Kas personīgi jums tajā svarīgi?
– Nezinu, daudz kas ir svarīgi. Šis stāsts ir sarežģīts tāpēc, ka tas atrodas psiholoģiskā un pilnīgi nepsiholoģiskā teātra krustpunktā. Tāpēc, ka šis stāsts ir uz robežas starp melno humoru un drāmu, uz robežas starp nopietnību un absolūtu, totālu ņirgāšanos par skatītāju, kas šo stāstu centīsies uztvert nopietni. Dies` sargi, šo stāstu uztvert nopietni, tajā ir ļoti liels procents sarkasma, ironijas un vienkārši ņirgāšanās par realitāti un teātri, kas cenšas ar skatītāju runāt par ko nopietnu. Tiešām nezinu, kas no tā sanāks, stāsts ir tāds mežonīgs. Pieļauju, ka tas tiks uztverts ne tik daudz izrādes laikā, vairāk pēc tās. Jo izrādes laikā varētu būt reakcija – kas tas par murgu... Kaut tur ir stingrs sižets un viss skaidrs, bet izteiksmes veids un tas, par ko tas ir, ir visai mežonīgi. Šajā stāstā var runāt par vientulību, nāvi, dzīvi – jebkurā daudzmaz sarežģītā darbā tas ir un vēl viss kaut kas. Sacerēt ko vienu, man šķiet, ir nepareizi.
– Var sacīt, ka jūsu izrādēs atspoguļojas 20. gadsimta vēsture...
– Šajā izrādē nebūs vēstures, nebūs politikas. Tas ir tīri cilvēcisks stāsts. Sadzīvisks stāsts ārpus politiska, ekonomiska, nacionāla konteksta. Par sievietēm un vīriešiem, bērniem, tēviem, mammām.
– Es gribēju par jūsu Līru pavaicāt. Man šī izrāde bija īstas fantāzijas un intelekta dzīres un par to, kā vara, diktatūra Krievijā līdzinās Kaščejam nemirstīgajam. Par ko tā ir jums?
– Arī par to. Ļaunums nemirst, bet nebeidzami pārvēršas, mainot formu, pārejot no viena otrā. Tur bija svarīgi, lai Līrs būtu... Tam maz kurš pievērš uzmanību, bet šajā izrādē Līrs vairs nav pozitīvais varonis. Jā, var sacīt Kaščejs. Līrs – tas ir ļaunums, vara, varas enerģija. Stāsts par meitām un visas viņa ciešanas aiziet otrajā plānā, jo galvenā tēma ir vara – vēlme valdīt, apspiest. Laikam par to. Pēc tam arī par to, ka starp padomju iekārtu un nacismu var likt vienlīdzības zīmi. Ka uzvara karā nenozīmēja uzvaru. Par to, ka dīvaini sanāca – ļaunums tika nogalināts, bet turpināja dzīvot. Ka nav viss tik vienkārši. Un tā tālāk.
– Kā ir būt māksliniekam šodienas Krievijā? Jūs esat visai aktīvs opozicionārs.
– Kā ir? Kā bija padomju laikā, tā ir. Pēdējā gada, pusotra gada laikā nekas nav mainījies attiecībā uz varu, bet visiem Krievijā, un ceru, ne tikai Krievijā, kļuva skaidrs – Krievija turpina būt autoritāra valsts. Varbūt ne vairs valsts ar totalitārisma diktatūru, bet pilnībā autoritāra valsts un tikpat autoritāra kā daudzas arābu un Dienvidamerikas valstis un šajā ziņā iet arvien dziļāk. Ka patiesībā krievu, padomju impērijas līnija nav pārrauta. Mēs domājām, ka tika pārrauta un sākās jauns laikmets, bet patiesībā – nē. Kurp šis ceļš aizvedīs – varbūt pēc simt gadiem līdz normālai civilizētai valstij aizvedīs. Kaut vai fakts, ka šī pusotra gada laikā tas kļuva skaidrs visiem domājošiem cilvēkiem, jo daudzi intelektuāļi nesaprata, kas notiek, kaut vai tikai šis fakts jau ir labs. Vismaz lietas ir nosauktas īstajos vārdos. Kas kurš ir. Man šķiet, vienlaikus nākusi arī atziņa, ka to uzveikt ir daudz sarežģītāk, nekā sākumā likās. Jo tas nav konkrēts cilvēks, kas sagrāba varu un to notur. Tas ir kas vairāk. Tauta, kas pagaidām nevar par sevi pastāvēt. Pilsoniskās sabiedrības trūkums. Ir maz cilvēku, kuri gatavi iet par novērotājiem vēlēšanās, justies līdzatbildīgi par valsti un nākamajām paaudzēm. Lielākā daļa cilvēku nejūt nekādu atbildību – kā iet, tā iet.
– Šķiet, krievu tautai cars batjuška, kam pakļauties, ir joprojām vajadzīgs.
– Saprotiet, vajadzīgs vai nav vajadzīgs... To neviens nezina. Man šķiet, ir impērijas inerce. Mēs daudz spriežam par Krieviju, it kā tā reiz bijusi brīva, un tad pēkšņi kaut kas notika, tā ienira diktatūrā, tad atbrīvojās un atkal atgriezās uz sliedēm. Krievijai nekad nav bijušas šādas sliedes. Ir bijušas nebrīves sliedes, un tāpēc visu laiku atgriežas uz tām. Lai izbūvētu brīvības sliedes, vajadzīgi ilgi, ilgi gadi un rūpīgs darbs. Diemžēl tā tas ir. Krievija ir valsts, kas nekad nav bijusi pilnīgi brīva, tajā nav bijusi reāla demokrātija un nopietna pilsoniska sabiedrība. Tas ir ilgs process. Tā ir valsts, kas raustīta starp Āziju un Eiropu, dienvidiem un ziemeļiem. Un tā tālāk. Impērijas kompleksi. Nebeidzamās nacionālās problēmas. Tāpēc tā ir izkropļota valsts.
Es skeptiski izturos pret iespēju... Cīnīties vajag, darīt vajag, bet arī saprast, ka prieks dzīvot brīvā demokrātiskā valstī nepienāks uzreiz. Un varbūt arī ne vairs mūsu dzīvē. Bet jāizdara maksimums, lai pienāktu pēc iespējas ātrāk. Taču jāatceras, ka necīnāmies ar ļaunumu, kas pēkšņi okupēja valsti. Tas ir ļaunums, kas bijis vienmēr. Krievija vienmēr ir bijusi specdienestu valsts – cara ohranka, pēc tam padomju ohranka, pēc tam KGB, pēc tam FSB – kāda starpība. Valstī nekas jauns nav noticis. Inteliģencei radās ļoti daudz ilūziju, kad spēji atbrīvojāmies no komunisma.
– Bet kā ir ar jūsu radošo brīvību šādos apstākļos? Līrā arī nācās kaut ko rediģēt?
– Es nezinu, kas būs tālāk. Līdz šim vēl bija ciešami. Visi mēs jau esam pieraduši strādāt cenzūras apstākļos. Galvenais – pašcenzūras apstākļos, jo lieta jau nav tā, ka atnāks kāds un pateiks – to nedari. Pats taču lieliski saproti, ja to izdarīsi, nākamo darbu nedabūsi. Atklāti sakot, aiz vēlmes būt brīvam tagad arī sāku aktīvi strādāt ārpus Krievijas. Šajā sezonā vēl braukšu uz Lietuvu un Poliju, nākamajā – uz Poliju un arī Latviju.
– Kā izturaties pret to, ka jūs sauc par problemātisku režisoru?
– Mierīgi. Tas, ka izrādes vienmēr ir notikumi, tas ir brīnišķīgi. Kas no teātra vēl vairāk ir vajadzīgs? Lai teātris provocē, spridzina. Es absolūti nesaprotu teātri, uz kuru nāk, lai gūtu baudu. Teātrim ar cilvēkiem ir kaut kas jādara. Jāsāpina. Bet sāpes vienmēr ir nepatīkamas.
– Man patika teātra kritiķes Marinas Davidovas apzīmējums – krievu skatītāji iet uz teātri, lai nokļūtu brīnišķīgā burvju pasaulē.
– Protams.
– Kaut gan to var arī saprast, ja gribas patverties teātrī no grūtās ikdienas, tikai izvēlei jābūt.
– Laikam var saprast, bet es to nesaprotu, jo man šķiet, ka teātris eksistē cita iemesla dēļ.
– Teicāt, ka par Liepājas publiku domājat.
– Dabiski, drusku baidos, ka Liepājas konservatīvā publika arī gaida teātrī šo brīnišķīgo pasauli. No otras puses, esmu tāds, kāds esmu, un netaisos mainīties un izdabāt. Un domāju, ka Liepājas publikai nāks par labu iepazīt dažādas teātra formas. Tāpēc esmu mierīgs.
– Izrādes taisāt sev?
– Es izrādes vienmēr taisu tikai sev. Citādi tas nav godīgi. Domāt, kā izrādi uztvers publika, nozīmē nebūt sev pašam. Tas nav pareizi.
Konstantīns BOGOMOLOVS
Režisors
Dzimis 1975. gada 23. jūlijā
1997. gadā beidzis studijas Maskavas valsts universitātes Filoloģijas fakultātē, 2003. gadā – Krievijas teātra mākslas universitātē
Iestudējis izrādes vairākos Maskavas teātros, kopš 2007. gada – Oļega Tabakova teātrī, šogad tapusi pirmā izrāde Maskavas Dailes teātrī – V. Nabokova Notikums
2010. gadā Puškina teātrī iestudēto izrādi Turandota pēc K. Goci Princeses Turandotas un F. Dostojevska Idiota motīviem publika nepieņem un savu reakciju pauž, pametot zāli izrādes laikā. Turandota nepiedzīvo pat desmit izrādes. Tomēr par šo izrādi, kā arī Tabakova teātra Wonderland-80 2011. gadā saņēmis skatītāju balvu Živoj teatr nominācijā Gada režisors – jaunais vilnis
Pirmā izrāde Sanktpēterburgā – Līrspēc Šekspīra traģēdijas Karalis Līrs motīviem teātrī Prijut komedianta (2011)
2007. gadā par iestudējumu Liela brēka, maza vilna saņēmis teātra balvu Kaija nominācijā Sper soli – par klasikas netradicionālu interpretāciju
2012. gadā saņēmis Oļega Tabakova balvu «par nacionālās klasikas oriģinālu lasījumu»