Laikā ap Latvijas dzimšanas dienu Leļļu mākslas muzejā gadījās piedzīvot patiesi aizraujošu mākslas notikumu – mūzikas, gaismas un dejas mistēriju Vadātājs. Minētā izrāde apliecināja, ka hepeninga māksla visnotaļ augstā kvalitātē ir iespējama arī Latvijā, turklāt nevis pašmērķīga un šokējoša, bet gaiša, pozitīva un jēgpilna.
Projektā apvienojušies dažādās mākslas nozarēs aktīvi darbojošies mākslinieki – performanču meistars Artis Gulbis, grupas Iļģi mūziķi Ilga Reizniece un Māris Muktupāvels, kustību mākslinieki Simona Orinska un Dzintars Krūmiņš, kā arī lampu dizaina darbnīcas gaismas objektu autori Ērika Māldere un Aigars Lenkēvičs. Priekšnesuma būtība slēpjas improvizācijā, kas neatkārtojas, līdz ar to performance ik reizi ir citāda. Šī savdabīgā gaismas metamorfoze, ieskaitot instrumentālo mūziku, videomākslu un deju top skatītāja klātbūtnes mirklī. Minimālistisks brīnums, kas atveras kā koša puķe (ne tikai pārnestā, bet arī tiešā nozīmē, jo izrādē tiek izmantoti kinētiski gaismas objekti) un pārsteidz savā nesamākslotībā. Skaņas, kustības un gaismas valoda prevalē pār jebkādu iespējamo verbalizāciju, kas šajā priekšnesumā ir absolūti lieka.
Vadātājs piedāvā atvērt savu sajūtu pasauli, iedarbināt emocionālos sensorus un iekšējo skatienu. Atskaņas no buto dejas (bravo Simonai Orinskai par deju melnajā, ar spoguļstiklu lauskām dekorētajā tērpā), kustības lēnais plūdums un gaismas objektu pārvērtības ne tikai mākslinieku rokās, bet gan izmantojot visu ķermeni, veido savdabīgas mirklīgas instalācijas, kas atsauc atmiņā sirreālista Salvadora Dalī Mūžam pukstošo sirdi un kattreiz jaunā secībā vedina atbrīvot prātu meditācijai ārpus laika un ikdienas pulsācijas. Ilgas Reiznieces un Māra Muktupāvela bezvārdu dialogs caur dažādiem instrumentiem (vijole, akordeons, kokle, zvaniņi utt.) veido dažādu stilu un melodiju (no tautas mūzikas līdz džeziskām variācijām) impresijas, kas nav vizuālā priekšnesuma fons, bet organiski iekļaujas tā veidotajā kopainā, piedaloties situatīvā brīnuma radīšanā. Būtiskais šajā performancē ir visu tās komponentu saskarsme un mijiedarbība. Kā no Ilmāra Blumberga gleznām izkāpis tēls, kā ēna un reizē kā kodols, instrumentāli un vizuāli izrādē darbojas Artis Gulbis. Mazliet pat izbrīna, cik ļoti visas šīs spēcīgās personības spējušas, neko nezaudējot katra no sava īpatnā šarma, radīt šo harmonisko veselumu bez tendencēm dominēt pār pārējiem.
Paši autori Vadātāju sauc par procesuālās mākslas izrādi. Faktiski tas ir garīgs ceļojums, process, kas 50 minūšu laikā aizved citā realitātē, no kuras atgriežoties, klātesošos šķiet apņēmusi īpaša aura. Viena no izrādes skatītājām, māksliniece Ingrīda Cīrule, daloties pārdomās par Vadātāju, saka: «Šis smalkais un dziļais starojums, ko mums dāvināja izrādes veidotāji, manā pieredzē bija tas trūkstošais posms, lai pilnībā izdzīvotu festivāla Staro Rīga noskaņas. Priecātos, ja šādas gaismas izrādes kļūtu par tradīciju un papildinātu festivālu! Izrāde ļoti patika arī manai septiņpadsmitgadīgajai meitai, īpaši mūziķu sniegums un izteiksmīgie kostīmi. Nu steidzīgā un kašķīgā pusmūža kundzīte, kāda es biju pirms tikšanās ar Vadātāju, atkal elpo brīvi un laimīgi. Nodzisušu sveci var iedegt no jauna - ar dzīvu cilvēka dāvātu liesmu.»
Daudziem, tostarp man, pēc izrādes noskatīšanās radās jautājums, kāpēc tā saucas Vadātājs? Vadātājs taču parasti saistās ar maldīšanos un bailēm neatrast pareizo ceļu. Atbildi sniedz viena no performances idejas autorēm, grafiķe un Lampu dizaina darbnīcas māksliniece Ērika Māldere: «Vadātājs ir apmaldīšanās situācijas raksturotājvārds. Taču izrādes nosaukumam pamatā ir Lampu dizaina darbnīcas dizainera Aigara Lenkēviča gaismas objekts Vadātājs, tā fragmenta fotogrāfija tika izmantota pirmās izrādes plakātam. Vadātājs ved. Ved uz gaismu, ved uz labu laimi, ved mājās, ved caur tumsu, ved arī mājām garām... Vadātājs ved, kur kuram vajag un kad vajag. Tas ir vienlaicīgi gan balts, gan melns, gan labs, gan slikts, gan ir, gan nav. Jāmāk atšķirt zemi no debesīm, sauli no mēness un labu no ļauna. Savukārt Mārim Čaklajam pieder vārdi «Kad dvēsele badā/piesitas vadātājs». Arī tā ir atslēga, kāpēc Vadātājs ir Vadātājs. Starp citu, Senajā Grieķijā par vadātāju – paidagogos - sauca cilvēku, vergu, kas vadāja bērnus uz skolu (parasti pie kāda filozofa) un atpakaļ. Pedagogs ir cēlies no grieķu vārda paidagogos. Visi izrādes dalībnieki ikdienā strādā par skolotājiem...»
Skaidrojumu ir daudz, taču šīs performances kontekstā nosaukuma interpretācija ikvienam skatītājam var rasties citādāka. Tas atkarīgs no tā, cik ļoti dvēsele badā, cik ļoti tā gatava tverties no bara savā iekšējā būtībā. Izrādē Vadātājs mēģina atvērt šos vārtus uz būtību. Taču arī nemeklējot dziļu jēgu, šis mākslas notikums aizķer kādu stīgu, it kā noķer aiz svārku stērbeles tos, kas spītīgi ieķērušies vāveres riteņa stieņos nevar vai negrib apstāties. Un vēl pavisam nejauši sanācis, ka Vadātājs tapa paralēli Nacionālajā teātrī iestudētajam Vadonim. Kā pretmets greizajā spogulī, it kā apspēlējot vadoņu/vadātāju mūsdienu apoloģētiku.