Jauniestudējums Jubileja ‘98. Par attiecībām ar radiniekiem
«Kāds šajā stāstā ieraudzīs sevi vai savu ģimeni, kāds – mūsu sabiedrību kopumā. Katrā ziņā, situācija būs ļoti atpazīstama jebkuram neatkarīgi no vecuma, dzimuma, materiālā stāvokļa un etniskās piederības,» saka režisore Paula Pļavniece. Viņai rītvakar pirmizrāde – jauniestudējums Jubileja ‘98 Daugavpils teātra krievu trupā.
Svētki ir laiks, kad visa ģimene beidzot sanāk pie galda, lai dalītos šajā kopības sajūtā. Bet cilvēki, kurus vieno radnieciskas saites, ne vienmēr ir vienoti savos uzskatos. Tāpēc svinīgais svētku galds var ātri pārvērsties nežēlīgā karalaukā. Izrādē attēlots viens vakars kādas ģimenes dzīvē, ļoti īpašs vakars - vectētiņa 60 gadu jubileja. Šā vakara notikumus no šodienas skatpunkta atceras viņa mazmeita Jana, mēģinot izprast, kāpēc tas bija pēdējais vakars, kad viņa redzēja savu vectētiņu.
Izrādes radošajā komandā darbojas arī dramaturģe Justīne Kļava, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Dace Sloka. Lugu no latviešu valodas tulkojis Oļegs Šapošņikovs. Nākamās izrādes - 8. aprīlī un 12. maijā.
«Noskatoties dāņu režisora Tomasa Vinterberga filmu Svinības [Festen, 1998], mēs ar Justīni Kļavu sapratām, ka mūs šī tēma ļoti uzrunā un ka mēs gribētu to vairāk paķidāt - parunāt par ģimenes vērtībām, par laika ritējumu, par savstarpējām attiecībām ģimenē. Šī filma bija iedvesmas avots, un tādā veidā arī nonācām pie Jubilejas ‘98. Kāpēc‘98? Tāpēc, ka tas ir gads, kas sasaucas ar mūsu bērnību, ar mūsu pieaugšanu,» stāsta jauniestudējuma režisore Paula Pļavniece, uzsverot, ka viņai šajā izrādē ļoti būtiska šķiet tieši pieaugšanas tēma, «jo cilvēks pieaug ne jau tajā brīdī, kad savā ķermenī fiziski kļūst lielāks. Pieaugšana ir kaut kas cits, bet - kas tas īsti ir? Ar vienu tas notiek tikai piecdesmit gados, bet ar kādu citu varbūt jau vienpadsmit gados...».
Režisore stāsta, ka izrādes darbība notiek vienā vakarā 1998. gadā un, ņemot vērā, ka to izspēlē krievu trupas aktieri, tātad - krievvalodīgo ģimenē Latvijā. Valsts vēsturē tas iezīmējies kā pārmaiņām, notikumiem, apjukuma un pirmajiem kapitālisma labumiem pārpildīts laiks. Tolaik cilvēkiem pēkšņi tika atvērtas durvis uz plašo pasauli, bet viņu domāšana vēl aizvien bija ieslodzīta kastītē, iegrožojot sevi ar stereotipiem, kas arī ir viena no izrādes tēmām.
«Šīs izrādes tapšanas procesā personīgi man visvairāk nākas domāt par to, kas notiek starp cilvēkiem, kad viņi kādas lietas noklusē, neizrunā vai izslēdz no savas apziņas, domājot, ka «pie mums jau tā nenotiek, pie mums jau viss ir kārtībā»... Un kas notiek, kad šīs lietas tiek celtas gaismā un beidzot tiek izrunātas,» stāsta Paula Pļavniece, piebilstot, ka izrādes žanrs ir traģikomēdija, lai gan viņa pati to nodefinējusi vienkārši kā ģimenes stāstu. Vai šim stāstam ir labas beigas? Režisore atteic, ka, no vienas puses, jā, bet, no otras, nē. «To izlemt atļausim skatītājam, lai viņš izdara secinājumu, kurš rīkojās labi, kurš - slikti. Jo nav jau vienas tādas skalas, pēc kuras to izmērīt.»
Divus mēnešus nodzīvojusi Daugavpilī, Paula Pļavniece plāno doties Valmieras virzienā, kur jāgatavojas Valmieras vasaras teātra festivālam, kas šogad notiks no 4. līdz 6. augustam un būs veltīts ģimenēm un bērniem. Bet paralēli tam režisore gatavosies arī Starptautiskajam laikmetīgās skatuves mākslas festivālam Dirty Drama, kas arī plānots vasarā. «Sākoties festivālu sezonai, darbu būs daudz,» viņa nosaka.