«Tas ir stāsts par dzīves jēgas meklēšanu un par atklāsmes piedzīvošanu. Precīzāk sakot – vai tu spēj piedzīvot kādu atklāsmi, un vai tā vispār ir atklāsme, ko tu piedzīvo,» saka Valmieras drāmas teātra (VDT) aktrise Inga Apine. Viņai piektdien pirmizrāde – mūsdienu krievu dramaturga Ivana Viripajeva lugas Klusa nakts, dzēra nakts skatuves variantā Regnāra Vaivara režijā.
Dramaturga, teātra un kino režisora Ivana Viripajeva (1974) lugas oriģinālais nosaukums ir Apskurbušie, un tā šobrīd ir Eiropas teātros aktuālākā un visbiežāk iestudētā šī krievu dramaturga luga.
Tā ir viena gara nakts, kuras laikā dažādās situācijās sastopas 14 ļoti inteliģenti, ļoti turīgi un ļoti piedzērušies cilvēki. Reibums dod drosmi, ļauj viņiem beidzot ieskatīties savās un citu dvēselēs, bet galvenais - ieskatīties Dievā, un līdz ar to apšaubīt savas turīgās un šķietami veiksmīgās eksistences jēgu. Agri vai vēlu katra no viņu sarunām nonāk pie atskārsmes, ka mīlestība ir svarīgākais pasaules pastāvēšanas pamats. Izrādes kodolu veido spožākais Valmieras teātra vidējās paaudzes aktieru ansamblis. Režisors, scenogrāfs un horeogrāfs - Regnārs Vaivars, scenogrāfijas asistents - Toms Grīnbergs, kostīmu māksliniece - Madara Botmane un gaismu mākslinieks Mareks Lužinskis.
Mums izdosies labāk
Traģikomēdija Klusa nakts, dzēra nakts ir režisora Regnāra Vaivara debija uz VDT Lielās zāles skatuves. Viņš pats par šo darbu saka: «Izrāde nebūs par tiem cilvēkiem, kuri vaicā: «Dievs, ko tu dosi man», izrādē būs par tiem retajiem cilvēkiem, kuri vaicā: «Dievs, ko es varu un spēju dot tev». Ļoti gaiša, apgarota izrāde. Tādu es to vēlos, un tāda tā arī būs. Izrādē centīšos sasniegt tos Dostojevska dziļumus, kurus es nojaušu šajā lugā, runāšu par sevi un maniem mīļajiem.»
Režisors uzsver: svarīgi, ka katram no 14 aktieriem ir galvenā loma. Tas ir izaicinājums gan viņiem, gan režisoram pašam, un Regnāram Vaivaram ir pārliecība, ka viņi kopā šo izaicinājumu spēs pacelt. «Mēs jau šobrīd ļoti daudz spējam. Šīs lugas iestudējums bija nominēts Krievijas teātra festivālā Zelta maska, bet esmu drošs, ka mums izdosies labāk.» Tuvākās Klusa nakts, dzēra nakts izrādes: 13., 20., 21. maijā un 11. jūnijā.
Lai būvētu no jauna
«Pie Regnāra Vaivara strādāju pirmoreiz, un man ir interesanti. Manuprāt, ir šausmīgi svarīgi, ka režisors absolūti tic tam, ko viņš iestudē, ka viņš deg par savu ideju. Viņam tā ir, un tas ir fantastiski,» uzskata Inga Apine. Viņa atklāj, ka mēģinājumu process bija ļoti neparasts un reizē jautrs. «Nevaru teikt, ka viegls. Ļoti daudz bija jānodarbojas ar pašdisciplīnu, jāmācās klausīties un sadzirdēt un tajā pašā laikā jābūt gatavam katrā mēģinājumā ļoti tērēties. Tas nebija tik viegli, bet - bija forši.»
Aktrise stāsta, ka režisors ar katru ainu strādāja atsevišķi, kas nozīmē, ka aktieri mēģinājuma procesā ļoti maz tikās - jo katrā ainā maksimālais skaits ir četri cilvēki, pārsvarā pa diviem, trim. «Mēs tikām turēti izolēti, katrs savā būrī, un, tikai kad bija pirmā caurlaide, mūs salaida kopā, un mēs ieraudzījām, ko darījuši pārējie. Tas visiem bija satraukums, un šāds piegājiens mēģinājumu procesu ļoti atdzīvināja,» stāsta Inga Apine.
Viņas atveidotā varone ir meitene vārdā Marta, kura dažādu apstākļu sakritības rezultātā ir diezgan stipri dzīvē apjukusi. «Ir noticis kaut kas tāds, kas pēkšņi uz visu dzīvē liek paskatīties pavisam citādāk. Jo viss ir tā sakāpināts, ka tās lietas, kam kādreiz tika piešķirta liela nozīme un jēga, vairs nav nedz nozīmīgas, nedz jēgpilnas. Un viņa mēģina saprast, kāpēc tā ir noticis. Viņa ir tādā savas dzīves punktā, kad ir jāatrod atbilde uz jautājumu, kāda tad ir dzīves jēga, un viņa visiem spēkiem šo atbildi arī meklē.»
Taujāta, vai viņai tādas sajūtas ir pazīstamas, vai kādreiz dzīvē ir bijusi tik apjukusi, ka nezina, ko darīt, Inga pavisam godīgi atteic - protams, un ne reizi vien. Viņasprāt, tādā situācijā agrāk vai vēlāk nonāk ikkatrs. «Cilvēkiem ir raksturīgi iet uz riņķi. Tu mēģini kaut ko sasniegt, tu savu dzīvi kārto, kārto, kārto un, kad tev liekas, ka viss ir sasniegts un sakārtots, pēkšņi aptver, ka tas nemaz nav tas, kas tev bija vajadzīgs, jo - tam nav nekādas nozīmes. Un tu visu ārdi nost, lai būvētu atkal no jauna. Un tas ir tāds nebeidzams aplis, jo cilvēks jau visu dzīvi mēģina sev atbildēt uz tiem lielajiem jautājumiem. Protams, kādā brīdī viņam šķiet, ka viņš ir uz tiem atbildējis, ir visu sapratis un sev noformulējis, bet tad notiek kas tāds, kas atkal liek saprast, ka atbilde tomēr nav tik viennozīmīga, ka tā nav līdz galam atrasta.»
Gan just, gan dzirdēt
Izrādes tapšanas procesā režisors radošajai komandai deva uzdevumu katram sevī apspriest tēmu, kas šīs lugas sakarā viņus visvairāk aizrauj un kustina. Šīs pārdomas apkopotas izrādes programmiņā - īpašā 12 lappušu biezā «avīzē cilvēkiem, kuri mīl dzīvi, Dievu un teātri».
«Manai varonei aktuāla ir problēma, cik viegli vai grūti ir sev tuvam cilvēkam pateikt: «Es tevi mīlu.» Un ko tas vispār nozīmē - mīlēt? Mīlēt sevi vai mīlēt savu tuvāko? Un vai šīs jūtas vajag formulēt vārdos? Un kā šie vārdi dzīvē darbojas vai nedarbojas? Tie ir jautājumi, par kuriem jau sarakstītas grāmatu grāmatas, bet vienalga nav vienas atbildes. Un tie ir jautājumi, par kuriem es šajā laikā esmu daudz domājusi un arī apspriedusi ar dažāda vecuma sievietēm. Viņu atbildes arī esmu apkopojusi savā rakstā izrādes programmiņā,» stāsta Martas lomas atveidotāja.
Lūgta pati atbildēt uz jautājumu, vai viņai ir viegli pateikt: «Es tevi mīlu», Inga pavisam vaļsirdīgi izstāsta, ka noteiktās situācijās, kad tas ir svarīgi, to ir viegli pateikt, bet viņa nav no tiem cilvēkiem, kuri šos vārdus valkā tikpat viegli un bieži kā čau!. «Paldies dievam, man nav problēmu paust savas jūtas, un, protams, man ir svarīgi, lai šie vārdi ir patiesi, nevis meloti. Bet - ir vēl viens moments, par ko aizdomājos: vai ir svarīgi to pateikt vārdiem, vai nepietiek ar to, ka tu jūti, ka otrs tevi mīl? Un mana atbilde ir: jā, tas ir svarīgi. Nepietiek, ka tikai ļoti rūpējas, bet nekad, nekad nepasaka, ka mīl. Man personīgi ir svarīgi to gan just, gan dzirdēt. Un es domāju, ka mums visiem tas ir svarīgi,» saka Inga Apine, atzīstot, ka, lai arī jau trīs gadus ir precējusies, viņa joprojām meklē sevī atbildes, ko nozīmē mīlēt un ko tas sevī ietver.
Rudenī uz Ameriku
Ingai Apinei Martas loma ir šosezon pēdējā. Sezona iesākās ar titullomu Šarlotes Brontē romāna Džeina Eira skatuves versijā Reiņa Suhanova režijā. Tai sekoja Meitas Jērdas loma Augusta Strindberga drāmā Pelikāns Ineses Pudžas režijā. «Jā, šī sezona man bijusi piepildīta skaistiem un pamatīgiem darbiem. Gandarījums ir par visām trim lomām, par katru citādākā veidā, bet tiešām ir,» aktrise secina.
Bet prieks viņai ir par septembrī gaidāmo braucienu uz ASV un Kanādu, kurp pēc ASV latviešu kultūras biedrības Tilts uzaicinājuma tiks vesta režisora Jāņa Znotiņa izrāde Medību pils. No 4. septembra līdz 4. oktobrim tiks nospēlētas 14 izrādes - gan slavenajos latviešu kultūras un sabiedriskās dzīves centros Priedainē un Kalamazū, gan metropolēs Ņujorkā, Vašingtonā, Čikāgā, Bostonā, Losandželosā, Sanfrancisko un citur. «Lai arī vienreiz Amerikā jau esmu bijusi, tas bija pirms vairākiem gadiem, man gribas atkal sajust to plašumu, ko nevar ieraudzīt, katru dienu staigājot vienus un tos pašus ceļus. Tas ir veselīgi ik pa laikam kaut kur aizbraukt prom, lai atgriežoties atkal visu ieraudzītu no jauna. Turklāt mums būs brīnišķīga kompānija, un es ceru, ka arī foršs piedzīvojums.»
Par saviem tomātiem
Visu sezonu aktīvi strādājot, Ingai vēl nav sanācis laika saplānot vasaras atvaļinājumu. «Vēl jau naktīs mīnusus sola, vēl jau pat pavasaris īsti nav bijis, kāda vasara?!» viņa nosmej un tad saka, ka gan jau kaut ko izdomās un kaut kur noteikti aizbrauks. «Lieldienās bijām Igaunijā, kopā ar draugiem izbraucām ar laivām. Tas bija brīnišķīgi! Draugi bija atklājuši vienu maršrutu, kur maza, šaura upīte plūst cauri mežam, gar malām lieli koki un spokainas koku saknes - kā Harija Potera vai Gredzenu pavēlnieka filmās. Šausmīgi skaisti. Citviet gar malām bija augsti meldri, un es jutos kā maziņš kukainītis,» Inga aizrautīgi stāsta, sakot paldies draugiem, kuri izvilka no teātra un ļāva izbaudīt šo piedzīvojumu.
Atslēgt domas no teātra aktrisei palīdz arī darbošanās savā piemājas dārziņā. «Pagaidām, rēķinoties ar laika apstākļiem, man tur aug tikai redīsi, bet tomāti vēl ir uz palodzes. Tik liela dārzniece es neesmu, lai zinātu visus knifus, ko darīt tik vēsā laikā, lai viss iestādītais neaizietu postā. Tāpēc dārza darbiem gaidīšu stabilu siltu laiku,» viņa saka. Aktrise atklāj, ka līdz šim ģimenes lielākais sasniegums dārzā ir pašiem sava siltumnīca. «Pagājušogad izaudzējām savus pirmos tomātus un bijām laimīgi. Kādreiz, kad mums vēl nebija sava dārza, klausoties citu sajūsmas stāstos par dārza darbiem, domāju: jā, runā, runā... Bet, kad pats nokļūsti savā siltumnīcā, tu pēkšņi fiziski sajūti, ka kaut kas tajā ir, kad tu ravē tās savas dobes... Tu nomierinies, prāts atbrīvojas, un tu spēj domāt tikai par saviem tomātiem.»
***
Inga APINE
• Valmieras drāmas teātra (VDT) aktrise (kopš 2007. gada)
• Dzimusi 1984. gada 9. septembrī Rīgā
• Izglītība: Pļavnieku ģimnāzija; Annas Eižvertiņas Teātra studija; Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas nodaļa
• Repertuāra lomas: Meita Jērda (A. Strindbergs Pelikāns), Džeina Eira (Š. Brontē Džeina Eira), Lauma (H. Gulbis Medību pils), Anna (G. Priede Smaržo sēnes), Laima (A. Brigadere Maija un Paija), Lēdija Kapuleti (V. Šekspīrs Romeo un Džuljeta), Raimonda (R. Topora Ziema zem galda)
• Kostīmu māksliniece izrādēs Lūša stundā un Siltumnīca VDT, Eņģeļi Amerikā - Dailes teātrī
• Lomas kino un TV: Saimniece filmā Dārznieks (2016), Lauma LNT seriālā Tikai nesaki man bizu (2011), Aija TV seriālā Likteņa līdumnieki (2008)
• Balvas: 2009./2010. gada sezonas VDT režisoru balva aktierim, kas sava talanta attīstībā spēris vislielāko soli; 2009./2010. gada sezonas VDT balva un arī Latvijas Teātra gada balva kategorijā Labākā aktrise otrā plāna lomā (par Žanetas lomu izrādē Vīns un nezāles); 2012./2013. gada sezonas VDT balva kategorijā Labākā aktrise
• Precējusies. Vīrs - VDT aktieris Aigars Apinis