Jūnija izskaņā Eiropas Parlamentā Briselē norisinājās Eiropas kultūras mantojumam veltīta augsta līmeņa konference Kultūras mantojums Eiropā: savienojot pagātni un nākotni.
Vienīgā pārstāve no Baltijas valstīm atklāšanas panelī ar prezentāciju par latviešu Dziesmu un deju svētkiem īpaši aicināta piedalīties bija Latvijas kultūras ministre Dace Melbārde. Diskusijas tika strukturētas vairākās daļās - kultūras mantojums un eiropeiskums, kultūras mantojuma saglabāšana un popularizēšana, kultūras mantojuma inovāciju un ekonomikas potenciāls.
Kā vienojoša identitāte
Eiropas Savienībā kultūras jomā strādā aptuveni 300 000 cilvēku, taču pastarpināti sektors kopumā nodrošina 7,8 miljonus darba vietu. Saskaņā ar skaitļiem uz katru darba vietu kultūras sektorā tiek radītas 27 «netiešas darba vietas», un tas ir vairāk nekā, piemēram, automobiļu industrijā. Kultūras un kultūras mantojuma sociālo un ekonomisko nozīmīgumu, tieši tāpat kā kultūras mantojuma lomu Eiropas kopējā identitātē, šajā konferencē īpaši uzsvēra Eiropas Parlamenta (EP) priekšsēdētājs Antonio Tajāni.
Konferencē galvenie bija trīs tematiskie bloki - pirmais, ka Eiropas Savienība nav tikai nauda un tirdzniecība, ka to vieno kopēja kultūrtelpa, kopēja vēsture un kultūras vērtības, kurām ir ļoti senas saknes. Otrais tematiskais bloks - kukltūrizglītība, bet trešais - kultūras riski digitālajā laikmetā. Sarunā ar Neatkarīgo kultūras ministre Dace Melbārde uzsvēra, ka «ir ļoti svarīgi sabalansēt kultūras daudzveidību digitālajā laikmetā, kad ļoti daudz cilvēku dzīvo digitālajā vidē, ir svarīgi panākt, lai šajā vidē virsroku negūst komercprodukti, komerckultūra, būtiski ir palīdzēt cilvēkiem orientēties digitālajā telpā, iemācīt atšķirt pērles no sēnalām. Digitālā pasaule dod milzīgas iespējas kultūras daudzveidības uzturēšanai un popularizēšanai, tajā pašā laikā arī riskus».
Diemžēl arī šajā kultūras konferencē neiztika bez politiskas piešprices - runājot par Eiropas atvērtības ieguvumiem kultūras jomā pagātnē, neviļus un arī dažbrīd visai tieši tika uzsvērts, ka kontinenta atvērtība citām kultūrām noteikti nesīs tikai ieguvumus arī mūsdienās. Tomēr apiets tika potenciāli iespējamais jautājums par to, kādas briesmas varētu nāk līdzi «atvērtībai». Galvenais esot - apzināties savu identitāti, tad nebūs problēmu, sastopoties un konfrontējoties ar citām kultūrām. «Tikai tie, kuriem nav savas identitātes, baidās no citiem. Vēsturē raugoties - Eiropa ir kultūras radošo nozaru avangardā, kur valda radošums un skaistums, kur tiek meklēta izcilība,» uzsvēra EP priekšsēdētājs Antonio Tajāni.
Kā ekonomisks potenciāls
Kultūru un tās mantojumu nolemts izmantot ne tikai kopējas identitātes veidošanai un stiprināšanai, tajā tiek saskatīts arī milzīgs ekonomisks potenciāls. Jau labu laiku kā mantra EP tiek atgādināts, ka tuvākajos desmit gados tūristu skaits pasaulē dubultosies, sasniedzot vai maksimāli pietuvojoties diviem miljardiem tūristu gadā, un paredzams, ka galvenokārt tie būs jauna un turīga klase no Āzijas valstīm ar lielu pirktspēju, meklēs skaistumu, stilu, dizainu, mūziku, modi, pārtiku... Loģiski - tuvākajos gados potenciāli iespējams ir palielināts pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem, un tas ietekmēs citus ekonomikas sektorus - transportu, celtniecību, modi, pārtiku, tirdzniecību... Un, tā kā Eiropā ir gana apjomīgs kultūras mantojums (Eiropā ir vairāk par pusi no visas pasaules kultūrvēsturiskā mantojuma), ir steidzami jādomā, kā šo mantojumu «pārdot». Loģiski, ka tūristu ordas, kas tuvākajos gados varētu velties pāri Eiropai, varētu nodarīt arī kaitējumu kultūras mantojumam, bet par to šoreiz runāts netika.
Kā apliecināja Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētājs Žans Klods Junkers, jau ir lemts par to, ka viens no Eiropas izglītības un arī integrācijas projektiem - Erasmus+ - ir sevi tik labi prezentējis, ka tam tiks palielināts (patiesībā - dubultots) finansējums - līdz 14,7 miljardiem eiro, un nākamā budžeta ietvaros ir ierosināts palielināt līdzekļus tādām programmām, kas veicina radošumu un sinerģiju starp dažādām dalībvalstīm, investīcijas arī paredzētas kultūras digitalizācijā. Kā uzsvēra viena no runātājām, kultūra un tās mantojums vieno situācijā, kad par daudz ko nevar vienoties - par migrāciju, drošību un daudz ko citu -, un tas apliecina to, ka piederam vienam veselumam. «Visi ir satraukti par to, ko nākotne nesīs kultūras jomā, bet ir skaidrs - ir vairāk jāinvestē kultūrā.»
Un kā ar intelektuālo īpašumu?
Viens no sāpīgajiem jautājumiem - intelektuālā īpašuma tiesību regulējums digitālajā vidē, kas, protams, tiek skatīts komplektā ar tiesībām uz izteiksmes un runas brīvību. Franču komponists Žans Mišels Žārs, uzsverot, ka nevajag visu nonivelēt līdz kultūras darbiniekiem, jo kultūras mantojums attiecas uz mums visiem, īpaši pievērsās tik sensitīvajam autortiesību jautājumam tieši digitālajā laikmetā. «Autortiesību direktīva, par kuru būs jābalso tuvākajā laikā, ir ļoti būtisks jautājums. Kāpēc Verdi un Mocartam nācās savu dzīvi pabeigt pilnīgā nabadzībā? Mums vajadzētu domāt par mūsu radošajām industrijām. Mēs redzam, ka pasaule piedzīvo lielas tehnoloģiskas pārmaiņas. Radošās industrijas nekad nav bijušas tik bagātas kā pašlaik attiecībā uz to apgrozījumu, bet satura radītāji nekad nav saņēmuši tik maz, tāpēc šo līdzsvara trūkumu vajadzētu novērst. Ir vajadzīgs tiesību ietvars, kas ļautu satura radītājiem dzīvot no sava darba. Autortiesību direktīva, ja tiks pieņemta, iespējams, radīs domino efektu. Lobētāji, kas darbojas Eiropas Parlamentā un arī Kapitolijā, apgalvo, ka autortiesības ir kaut kas novecojis, bet tā nav, tās ir tikpat būtiskas, un tās nav saistītas ar analogumu vai digitālismu, jo ir runa par tiesībām. Mēs neesam par cenzūru vai pret vārda brīvību, nav akcentējami, ka intelektuālā īpašuma tiesību respektēšana tiek uzskatīta par šķērsli vārda brīvībai. Mākslinieki ne vienmēr ir vislabākie sava darba aizstāvji, viņiem ir vajadzīgi politiķi. Tiesības uz intelektuālo īpašumu ir pamattiesības. Mēs nevēlamies kļūt par digitālo koloniju Eiropā. Interneta platforma vēlas kļūt par monopolu, uzstājot, ka šāda veida tiesību akti ir vecmodīgi, bet ir jāsaprot - ja mākslinieki tiek padarīti par nabagiem, tad zaudē visa sabiedrība. Internetam ir tikai 20 gadu, esam digitalizācijas akmens laikmetā, vēl arvien Mežonīgajos Rietumos, un mums ir jāsakārto tiesību akti. Ir jādomā par dažādiem informācijas izplatīšanas veidiem, bet šajā jomā Āzija un Amerika ir priekšgalā, Eiropa nedrīkst pazaudēt šajā cīņā. Viedtālrunī viedā daļa esam tieši mēs, radītāji.»
Kultūras ministre Dace Melbārde Neatkarīgajai atzina, ka kompromisa atrašanai starp vārda brīvību, kultūras pieejamību, intelektuālo īpašumu un autortiesībām un atlīdzību par tām būs nepieciešams laiks, turklāt izskatās, ka tas nebūs tik viegli. «Ir jāatrod balanss, jo māksliniekiem ir tiesības saņemt samaksu par to, ka tiek izpildīts viņu darbs, arī atkārtoti lietots digitātajā vidē. Māksliniekiem ir tiesības saņemt taisnīgu samaksu, tomēr ir arī tiesības uz izteiksmes brīvību. Šis ir ārkārtīgi sarežģīts jautājums, jo interneta vidi nav iespējams kontrolēt. Risinājums varētu būt meklējams izglītībā - ne tikai būt radošam un zināt par kultūru, bet arī būt ar ētisku attieksmi pret autora darbu lietošanu arī interneta vidē. Tāpat kā cilvēkam jāiemācās nezagt kādam somiņu, tāpat vajag saprast - ir nelikumīgi kaut ko izmantot nelegāli. Turklāt - bieži vien internetā nav zināms, vai tas ir legāli vai nelegāli, vai autortiesības ir vai nav samaksātas.