Francijas institūts Latvijā, kas mūsu valstī darbojas jau 20 gadus, pozicionē sevi kā iestādi, kas atvērta ikvienam, kuru interesē franču kultūra, kurā var meklēt un atrast atbildes uz saviem jautājumiem, meklējumiem kultūrā, zinātnē, tūrismā un daudzās citās jomās. Neatkarīgā uz sarunu aicināja Francijas institūta Latvijā direktoru Žilu Bonviālu.
Francijas institūta Latvijā piedāvātie franču kultūras pasākumi visa gada garumā notiek ne tikai Rīgā, bet ir pieejami arī citviet Latvijā. Par pasākumiem sīkāku informāciju var gūt www.institut-francais.lv.
- Viens no Francijas institūta Latvijā vispopulārākajiem produktiem ir franču valodas kursi, un gan bērniem, gan pieaugušajiem tiek piedāvāts valodu apgūt visdažādākajos veidos - intensīvi, neintensīvi, padziļināti, individuāli, tieši un attālināti. Šīs sezonas jaunums ir kursi viesnīcu personālam. Tas nozīmē, ka frančiem Latvija kļūst pievilcīga kā tūrisma galamērķis?
- Tas ir fakts - arvien vairāk un vairāk franču tūristu brauc uz Latviju, jo pēdējos gados tiek atklāti jauni tiešie reisi ar Franciju. Nerunāju par reisu uz Parīzi - tas darbojas jau ilgus gadus un vienmēr ir pilnībā piepildīts, bet, piemēram, nesen tika atklāts reiss uz Bordo. Manuprāt, ir labi, ja viesmīlības nozare ir gatava jauniem klientiem no Francijas, kas ne pārāk labi prot angļu valodu.
- Kā jūs skaidrojat franču pieaugošo interesi par Latviju?
- Ar situāciju starptautiskajā arēnā. Daudzi no franču iemīļotiem galamērķiem vairs nav tik droši, lai neteiktu - ir bīstami tūristiem, un tas rada interesi par jaunām valstīm. Franči daudz ceļo, mēs esam nācija, kurai patīk atklāt kaut ko jaunu. Latvija un arī abas pārējās Baltijas valstis nav tik labi zināmas frančiem, un pēdējā laikā šā reģiona apceļošana ir kļuvusi par modes lietu, jaunu virzienu. Nenoliedzami, sava loma bijusi arī Baltijas valstu kopprojektam - izstādei Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs, kas šogad norisinājās Orsē muzejā Parīzē, tai bija vairāk nekā 300 tūkstoši apmeklētāju, un tā tālāk radījusi interesi par Baltijas valstīm. Izstāde ir radījusi priekšstatu, ka Latvija ir valsts ar brīnišķīgām ainavām, lielisku kultūras mantojumu un dinamisku mākslas dzīvi.
- Kāda ir jūsu pieredze - frančiem patīk atgriezties vai arī pietiek ar vienu testēšanas reizi?
- Mana pieredze apliecina, ka franči grib atgriezties, piemēram, visi mākslinieki, kuri ar mūsu institūta palīdzību ir uzstājušies Latvijā, vienmēr ir izteikuši vēlēšanos atgriezties. Pēc savas pieredzes zinu, ka pirmā saskarsme ar latviešiem nav viegla, ir grūti nodibināt attiecības, bet, ja tās izveidojas labas, tām ir ilgstošs turpinājums. Patiešām.
- Latvijā samazinās iedzīvotāju skaits, taču gadu no gada palielinās franču valodas apguvēju skaits. Kā jūs to skaidrojat?
- Interese par franču kultūru ir ne tikai latviešiem. Kā zināms, Francija ir tūrisma galamērķis numur viens pasaulē, nav pārspīlēti teikts, ka visā pasaulē franču kultūra raisa interesi. Tomēr latviešiem, es domāju, ir īpašas attiecības ar Franciju, jo - vēsturiski skatoties - daudzi latviešu mākslinieki ir gan ceļojuši pa Franciju, ir tur dzīvojuši, ir ietekmējušies no franču mākslas. Mūsu valstīm nav līdzīga vēsture, tomēr mūs saista daži simboliski notikumi, piemēram, Francijas prezidents Fransuā Miterāns bija pirmais Rietumu lielvalsts vadītājs, kurš 1992. gadā ieradās Latvijā pēc valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gadā. Domāju, ka esam uz tā attiecību ceļa, kas ved uz arvien ciešākiem kontaktiem.
- Šis ir jūsu pēdējais gads Francijas institūta Latvijā direktora amatā, tomēr es uzdošu jautājumu - kā jūs redzat šā institūta lomu un darbības virzienus, teiksim, pēc desmit gadiem?
- Es ceru, ka institūta darbība evolucionēs, jo pasaule mainās. Teiksim, grāmatu franču valodā pieejamība vairs nav tik būtiska kā pirms desmit gadiem, tieši tāpēc jābūt ieinteresētam jaunajās tehnoloģijās.
- Tā ir tehnika, bet kādus jūs redzat stratēģiskos intelektuālos virzienus?
- Varbūt es kļūdos, bet, manuprāt, daudz kas varētu mainīties pēc Brexit, pieļauju, ka daudziem franču valoda kļūs pievilcīgāka. Tas mums ir svarīgi, jo franču valoda ir pārstāvēta visos kontinentos pasaulē, tomēr fakts arī tas, ka tās popularitāte ir pieaugoša Āfrikas valstīs, arī Āzijā un Dienvidamerikā, bet samazinās tieši Eiropā, kurā teju vai ikviens zina angļu valodu. Ja reiz Lielbritānija vēlas būt ārpus Eiropas Savienības, tad pēc Brexit daudz kas varētu mainīties arī cilvēku prātos, iespējams, augs interese par Eiropas valodām - ne tikai franču, arī itāliešu, vācu un spāņu valodām. Jo valoda ir savstarpēju vērtību un saprašanās pamatā.
- Pasaule daudz ko var mācīties no frančiem, bet jūs Latvijā esat nodzīvojis trīs gadus, vai ir kas tāds, ko esat varējis mācīties no šīs valsts?
- Atzīstu, ka Latvija ir iemācījusi man ko būtisku - darīt pat tad, ja sākumā šķiet, ka nav nekādu iespēju realizēt projektu. Lielākā daļa franču nemaz nesāk darīt, ja nav skaidrs finansējums. Latvijā esmu iemācījies, ka es varu izdarīt daudz ko pat tad, ja sākumā šķiet, ka budžets nav pietiekams. Latvieši nepiekāpjas naudas neesamības priekšā, vismaz mākslas jomā, rada fantastiskus projektus, un mani tas patiešām iedvesmo. Nesen biju kamermūzikas festivālā Sansusī, un, kad uzzināju festivāla budžetu, es, kā jau francūzis, teicu, ka par tādu naudu nav iespējams sarīkot tādu festivālu. Tomēr jāatzīst - Sansusī veidotājiem tas izdevies. Protams, kā profesionālis atzīstu, ka dažādu iemeslu dēļ šis un tas nebija labā līmenī, tomēr - festivāls notiek jau piecus gadus un - pats galvenais - tas ir vajadzīgs ne tikai organizētājiem, bet arī publikai. To arī paņemšu līdzi uz Franciju - kaislību un apņēmību darīt pat tad, ja budžets nav pietiekams, turklāt šāda attieksme ietekmē arī prātu - tas kļūst atvērtāks idejām.
Kad atbraucu uz Latviju, es novērtēju šīs zemes skaistumu un kultūru, biju laimīgs te būt, bet vienlaikus nodomāju - kāpēc mācīties valodu, kurā runā pusotrs miljons cilvēku, kādas nākotnē būs iespējas to izmantot? Tā bija kļūda, ko tagad nožēloju. Esmu nolēmis šoruden sākt mācīties latviešu valodu, jo esmu iemīlējies Latvijā un vēlētos uzturēt kontaktus ar šo valsti arī pēc tam, kad vairs nebūšu Francijas institūta Latvijā direktors.