Trešdien, 5. septembrī, pirmizrāde triju Baltijas valstu veidotajai dokumentālajai filmai Laika tilti. Latvijas režisores Kristīnes Briedes un Lietuvas dokumentālā kino meistara Audrjus Stoņa dokumentālā filma Laika tilti ir veltījums kinovēstures posmam, kuru dēvē par Baltijas jauno vilni.
«Pirms gadiem pieciem, kad dzīvoju Indijā, kur bija daudz krāsu un trokšņa, man kā jau daudziem trimdas laikā radās nostalģiskas domas par dzimteni, un es atcerējos Rīgas poētisko dokumentālo kino. Atcerējos arī to, ka mūsu lielajiem kino meistariem jau ir daudz gadu. Patiesībā viss sākās ar režisoru Uldi Braunu, ko man jau sen gribējās dokumentēt, un tad viss izvērtās plašumā - filmu veidojām kopā ar lietuviešiem un igauņiem, jo reģions ir viens, tendences arī līdzīgas,» stāsta režisore Kristīne Briede.
Baltijas poētiskais kino aizsākās pagājušā gadsimta 60.-70. gados, to izveidoja un izkopa jauni kinematogrāfisti, kuri tajā laikā valdošajai plakātiskajai dokumentālistikai pretnostatīja it kā vienkāršus, bet cilvēcības un tēlainības piesātinātus kinostāstus ar augsta līmeņa vizuālo kultūru.
Filma Laika tilti pieskaras vecmeistaru radītajām kino pasaulēm, pēta viņu iemītās pēdas starp debesīm un zemi, meklē laika, tēla un fakta saskares punktus - visu to, ko sauca un joprojām sauc par poētisko kino un ko savos darbos mums atklāj režisori Hercs Franks, Uldis Brauns, Henriks Šablevičus, Andress Sēts, Aivars Freimanis, Ivars Seleckis, Roberts Verba un Marks Sosārs.
«Protams, ka dokumentālā kino skola jau nerodas no viena, divu vai trīs cilvēku veikuma, tas ir daudzu cilvēku darbs daudzu gadu garumā. Tomēr mums nebija mērķa veidot vēsturiski un hronoloģiski precīzu pētījumu, gribējām pievērsties fenomenam kā tādam, tāpēc filmā stāstām par tiem režisoriem, kuri mūsu subjektīvā vērtējumā bija šī strāvojuma idejiskie celmlauži, kuriem bija vislielākā ietekme šī procesa sākumā un kuru darbiem bija augsta mākslinieciskā vērtība. Interesanti, ka visi režisori, ar kuriem mēs runājām, noliedz, ka tolaik būtu bijuši disidenti, pūlējušies parādīt neatļauto, viņi runāja par mūžīgām vērtībām, par laiku, par dvēseli, nepievēršoties tā laika aktualitātēm, tomēr vairākas viņu veidotas filmas tika «noliktas plauktā», un, ar šodienas acīm skatoties, nevar saprast, kāpēc tolaik tās aizliedza demonstrēt,» uzskata Kristīne Briede.
Režisore atzīst, ka būtu labi, ja pēc filmas Laika tilti noskatīšanās rastos vēlēšanās redzēt tajā laikā veidotās filmas, turklāt liela daļa no tām ir atjaunotas. Šobrīd portālā filmas.lv atrodami visu četru Latvijas dokumentālā kino klasiķu darbi, kas citēti vai atbalsojas filmā Laika tilti - režisora Ulda Brauna filmas Sākums (1961), Celtne (1962), Strādnieks (1963), 235 000 000 (1967) un Brauna kā operatora darbs Ivara Kraulīša filmā Baltie zvani (1961); Herca Franka filmas Vecāks par desmit minūtēm (1978) un Augstākā tiesa (1987), operatora Ivara Selecka pirmie filmējumi Aloiza Brenča filmā Mana Rīga (1960) un vēlāk ilgstošā radošā sadarbība ar režisoru Aivaru Freimani filmās Krasts (1963), Ceļamaize (1963), Kuldīgas freskas (1966), Lomi (1969); arī Aivara Freimaņa vēlāko gadu humoristiskās īsfilmas Dzintara latvietis ’87 (1987) un Hepenings ar M.Z. (1987). Kā rezumējoša daudzpunkte plašajā tēmā par dokumentālista atbildību pret laikmetu un skatītāju izlasei pievienota režisora Augusta Sukuta dokumentālā filma Balss (1986), kuras centrā ir leģendārais diktors Boriss Podnieks, arī Laika tiltu varoņu filmās dzirdamā oficiālā balss.