Dailes teātra aktrise Indra Briķe nesen kļuva par jaundibinātās Krodera balvas pirmo laureāti. Stāvot uz Valmieras teātra skatuves, viņa pateicās Oļģertam Kroderam, jo 2012. gada rudenī aizsaulē aizgājušajam režisoram aktrises dzīvē bijusi īpaša loma. Un Indra Briķe neslēpj, ka joprojām sarunājas ar Kroderu.
– Krodera balvu saņemot, izskatījāties tiešām ļoti pārsteigta.
– Tur neviens nezināja, kas ir nominanti. Kad Krodera fondu dibināja, bija lieli ķīviņi, kā izspriedīs, kurš ir tas spilgtākais pagājušajā sezonā, lai nedublētos ar Spēlmaņu nakti, bet, ja sakritīs, arī labi. Tāpēc man bija liels pārsteigums, ka tā piešķirta man. To uztvēru kā balvu par visu to, ko mēs kopā esam paveikuši. Kā lielu novērtējumu no Krodera, no augšas, no Krodera cilvēkiem. Man liekas, šī balva ir ļoti nozīmīga un būs nozīmīga arī citus gadus jebkuram, kas ir saistīts ar teātri. Krodera atzinība – tā ir tāda... Droši vien žūrija tā arī sprieda – kam Kroders balvu dotu. Un droši vien tā arī būs turpmāk.
– Apbalvošanas ceremonijā sacījāt, ka ar viņu joprojām runājaties, saikne nav zudusi.
– Tas bija jauki, ka Evita Sniedze uzdāvināja ierāmētu viņa fotogrāfiju. Es to noliku mājās. Bieži vien nodomāju – ko Kroders par to teiktu. Pietrūkst viņa viedokļa. Tā bilde ir interesanta – brīžiem šķiet, ka viņš smaida, brīžiem – ka dusmīgs. Es tiešām sarunājos kā ar dzīvu Kroderu. Tagad bildei blakus stāv arī tā ābelīte – Krodera balva. Viņš man tāds sargeņģelis, tāpēc bieži par viņu domāju.
– Liepājas teātrī nostrādājāt daudzus gadus, viņš jūs izaudzināja, izveidoja par aktrisi. Bija daudz lielu skaistu lomu, bijāt teātra vadošā aktrise. Un tad viņš aizgāja no Liepājas uz Nacionālo teātri. Mēģinu iztēloties to situāciju – liekas, ka būtu ļoti sāpīgi.
– Beidzamā izrāde bija Zīverta Āksts. Mums bija tāda aktieru domubiedru grupa, un tas mums visiem bija liels šoks. Sapratām, ka viņš piekrīt šim Nacionālā teātra aicinājumam. Pats mums tā kā atrunājās, ka viņam ir dzīves posmi, kad vienā vietā strādā un tad vajag ko jaunu. Tas bija ļoti sāpīgi. Viņš jau aicināja, lai eju līdzi uz Nacionālo teātri. Bet es sapratu – iet uz svešu teātri kā Krodera aktrisei, ieiet svešā kolektīvā tikai tāpēc, ka esmu Krodera aktrise... Man tas šķita ļoti nepareizi. Es atteicu. Kroders, protams, to pārdzīvoja, bet es sapratu, ka tas ir pareizi, ka neaizgāju uz Nacionālo teātri. Varbūt tad nebūtu nonākusi Dailē un mana dzīve nebūtu izvērtusies tāda, kāda tagad ir.
– To jūs jau tad sapratāt, ka lēmums – neiet Kroderam līdzi – ir pareizs, vai vēlāk?
– Toreiz es sapratu, ka negribu un neiešu. Man nekad nav paticis, ka režisori... Bieži vien ir tā, ka režisors apprec aktrisi un tad, vai viņa ir laba vai slikta aktrise, ir pienākums dot viņai lomas. Šajā gadījumā bija citādāk, bet es zinu, kāda atmosfēra ir teātrī, ja tā notiek. Negribējās kā Krodera aktrisei atņemt lomas Nacionālā teātra aktrisēm. Man nepatīk tādas sarunāšanas lietas, patīk, kad ir brīvi un atklāti. Lai gan dzīvē jau tā notiek, ka režisori ņem līdzi savus aktierus. Kad nodibinājās Jaunais Rīgas teātris un Juris Rijnieks gāja uz turieni kā vadītājs, viņš arī aicināja savus aktierus. Bet tad es gāju ar brīvu sirdi, jo tur nebija trupas, tā bija jauna vieta, jauns sākums. Sapratu, ka Liepājas teātrī bez Krodera man nav ko darīt. Turklāt, ja arī Rijnieks aiziet, ar ko bija ļoti interesanti darbi. Tad es sapratu, ka negribu kā aktrise zaudēt, ka man, ja palieku Liepājā, tajā periodā nav izaugsmes. Tāpēc gāju uz Jauno Rīgas teātri, uz pilnīgi tukšu vietu, bez naudas, bez dzīvesvietas, bērnu atstāju Liepājā. Tas bija ļoti smags solis. Domāju – vai es daru pareizi? Kaut kā zvaigznes sastājās, vai man nojausma pateica, ka tobrīd tas ir jādara.
– Teicāt – negribējāt atņemt citām lomas un atkāpāties. Tas ir apbrīnojami, jo aktierim, manuprāt, ir pat jābūt egoistam, ja domā par savu karjeru, attīstību. Kaut arī tas uzkultu intrigas.
– Visi jau arī domāja, ka iešu Kroderam līdzi. Tāpēc daudzi brīnījās, kāpēc tā neizdarīju, un tāpat daudzi brīnījās, kāpēc aizgāju uz Jauno Rīgas teātri. Mani ļoti mēģināja atrunāt, bija smagas pārrunas ar Liepājas teātra vadību un kolēģiem. Es nepaklausīju. Pat domāju tā – ja Jaunajā Rīgas teātrī nekas nesanāks, mainīšu profesiju.
– Ko darītu?
– Padzīvotu kādu laiku pie vecākiem laukos, pārdomātu. Un Jaunajā Rīgas teātrī bija ļoti smagi periodi. Nebija trupas, Rijnieks bija savācis no visurienes aktierus, taisīja Čaka Matīsu – kausu bajāru. Tur bija lielas zvaigznes, bet tās, ja ne viena, tad cita nobira, un atcēla kādas piecas izrādes pēc kārtas. Tad sapratu, ka tas ir pilnīgs murgs un ko es te vispār daru?
– Piedāvājums iet uz Dailes teātri nāca no Kārļa Auškāpa?
– Tajā laikā, kad biju Jaunajā Rīgas teātrī, mums ar Auškāpu bija kopīgs darbs Radioteātrī, mēs arī filmējāmies Ja mēs visu to pārcietīsim pie Rolanda Kalniņa. Auškāps bija cilvēks, ar kuru varēju parunāties. Viņš man prasīja, kā man iet. Teicu – galīgi neiet. Tad viņš man piedāvāja viesoties Dailes teātrī Irēnas lomā Ibsena Kad mēs, mirušie, mostamies. Man ļoti patika šis darbs un arī izdevās. Tad Auškāps bija nodomājis iestudēt Šekspīra Romeo un Džuljetu. Man piedāvāja Džuljetas lomu un vietu štatā. Tad bija trešā reize, kad jādomā, ko darīt. Man šķita, ka Džuljetas lomai esmu par vecu, jo bija jau pāri trīsdesmit. To arī Auškāpam teicu, ka domāšu. Auškāps teica – tu ļoti labi izskaties. Jaunībā pie Krodera Džuljetu nenospēlēju, tad tagad varbūt... Turklāt Džuljeta tajā īsajā periodā pārdzīvojumu amplitūdā nodzīvo veselu mūžu – no agras jaunības līdz sirmam vecumam. Nedēļu domāju un piekritu. Gāju pie Alvja Hermaņa, jautāju, ko darīt, jo gribu spēlēt gan pie viņa Jaunajā Rīgas teātrī, gan Dailē. Hermanis man labi pateica – Jaunais Rīgas teātris iet uz ansambļa izrādēm, bet es esmu spēlējusi varoņlomas, ka man kā aktrisei droši vien interesantāk būs strādāt Dailes teātrī. Viņš gan sacīja, ka jebkurā brīdī varu nākt atpakaļ, bet pareizi pateica. To lomu, ko pēc tam nospēlēju Dailē, man Jaunajā Rīgas teātrī nebūtu. Viņiem ir cits repertuārs.
– Jūs spēlējāt vienā Hermaņa izrādē – Marķīzē de Sadā. Kāda bija šī pieredze?
– Tas bija interesanti. Es biju reālpsiholoģiskā aktrise, bet te jātaisa tēls, kustības, balsis, pilnīgi cita plastika, nezaudējot pamatu. Ansamblis – tikai sievietes. Tad sapratu, kā Hermanis strādā – it kā neko nedara, pat nevar saprast, vai var noformulēt, ko grib, bet ar sajūtām pamazām panāca to, ko gribēja.
Man nebija kur dzīvot, bērns bija prom, un naudas nebija. Tas bija šoks, tāpat kā ar Krodera balvu, ka par Melhiora Montrei kundzi Marķīzē de Sadā un Irēnu Kad mēs, mirušie, mostamies saņēmu teātru balvu (Spēlmaņu nakts tad vēl nebija) kā labākā aktrise. Tas bija gandarījums un atspēriens, ka nekas nav pazudis, ka es vēl varu, arī bez Krodera, citā vietā un ar citiem režisoriem. Tas man deva spēku dzīvot tālāk.
– Vai doma par Dailes teātri vispār bija kādreiz pavīdējusi, ka gribētu šeit būt?
– Nē, to arī Kroders Liepājas periodā teica, ka nav ko skriet uz Rīgu, jo daudzi aktieri, kas sevi pierādījuši gan Valmierā, gan Liepājā, Rīgā pazūd. Kad spēlēju Liepājas teātrī vadošās lomas, tad mani aicināja uz Jaunatnes teātri. Ka Ādolfs Šapiro gribētu mani savā teātrī. Viņš gan pats nezvanīja, bet Anda Zaice. Es biju ļoti izbrīnīta. Tā vēl bija agra jaunība, man bija liela slodze Liepājas teātrī. Man ļoti patika Jaunatnes teātris, Šapiro izrādes. Tad gāju pie Krodera un prasīju, ko man darīt. Viņš neteica neko. Otrā dienā bija sarakstījis lomu plānu pieciem gadiem – lomas, ko spēlētu, ja paliktu Liepājas teātrī. Tas bija kaut kas graujošs. Izlasīju to lapu un sapratu – ko es daru? Kur es iešu?! Un visas tās lomas arī nospēlēju. Tā bija Krodera balva, ka viņš to visu arī īstenoja.
– Kā sanāca – uz Šapiro Jaunatnes teātri neaizgājāt, bet tajā mājā – Jaunajā Rīgas teātrī, kur bija Dailes teātris – vienalga spēlējāt.
– Jā, un tagad Dailes teātri esmu pieņēmusi par savām mājām un arī Rīgu. Kolēģi vēl tagad saka – kā vari dzīvot Rīgā? Bet es tagad domāju – kā varēju dzīvot Liepājā, lai gan man Liepāja joprojām ir ļoti mīļa. Es sajutu, ka Rīga ir mana pilsēta un šis ir mans teātris. Un Liepājas periodā pat sapņos nerādījās, ka tā tas varētu būt.
– Par zīmīgu režisoru Dailes teātrī jums kļūst Mihails Gruzdovs, pirmā bija Terēza Rakēna.
– Spēlēju lomas pie Auškāpa, Gruzdovs jau bija parādījies Valmierā. Viņš mani nebija redzējis, Ģirts Ķesteris pie viņa Valmierā spēlēja. Gruzdovs bija izdomājis, ka taisīs Terēzu Rakēnu, nezinu, kāpēc nolēmis, ka Terēzi dos man. Cik sapratu, ar Kroderu bija runājis, izprašņājis par mani. Uzzinājis visu mani dzīvi, gan radošo, gan privāto biogrāfiju. Pirmo reizi tikāmies šeit, Rīgā, un tā sākās periods ar Gruzdovu. Divas visspilgtākās lomas ir Terēza Rakēna un Raudupiete. Terēzu Rakēnu mēģinot, viņš strādāja ļoti nežēlīgi gan ar mani, gan Ķesteri. Kā ar studentiem. Lika nojaukt visu, ko savā mūžā esam darījuši, un sākt visu no nulles, no rīta līdz vakaram un visu nakti. Viņš mūs turēja tādā ārprāta režīmā. Brīžiem likās, es sabrukšu, es vairs nevaru un vispār neko nevaru. Tas bija viņa piegājiens mums abiem, jo turpmāk tā vairs ar aktieriem citās izrādēs nedarīja. Varbūt tas bija ļoti svētīgi.
– Kāda bija viņa darba metode?
– Kā tagad daudzi režisori, viņš lika spēlēt etīdes. Pie Krodera savu mūžu nebiju nevienu etīdi spēlējusi! Lai gan studiju gados visādus vingrinājumus taisījām, tagad, no zila gaisa – jātaisa etīdes! Man vispār ļoti nepatika tās etīdes, es mocījos, caurām naktīm domāju, ko un kā. Viņš bija pieradis Sanktpēterburgā ar studentiem tā strādāt. Man likās, ka es neko nevaru izdarīt. Dodiet man lugu, situāciju, lomu. Bet būvēt kaut kādas ainiņas, brīžiem pat ne par tēmu! Kad Hamletu iestudēja, arī lika etīdes taisīt. Pat publiku laida tās skatīties, bet vēl nebijām pie teksta ķērušies. Tagad gan vairs ar etīžu metodi šeit nestrādā. Laikam saprot, ka tā daudz laika paiet un pietrūkst, lai strādātu pie lugas.
– Tobrīd tās etīdes jums šķita auglīgs ceļš?
– Brīžiem auglīgs, brīžiem – pilnīga laika tērēšana. Kaut kas jau tur interesants ir. Bet tagad jaunie režisori – kā atnāk, tā etīdes. Tad liekas tā – Gruzdovam ir pieredze un zina, ko grib, bet brīžiem par jaunajiem režisoriem ir izjūta, ka viņi nezina, ko grib. Grib no etīdēm izspiest kaut ko sev, lai mēs paši fantazējam un gudrojam, bet mēs jūkam prātā.
– Pirmā tikšanās teātrī ar Kroderu pēc šķiršanās bija Pūt, vējiņi! iestudējums Dailes teātrī 1998. gadā.
– Tas man bija ļoti liels prieks, kad uzzināju, ka viņš nāk uz Daili studēt Pūt, vējiņus. Protams, ka ļoti gribējās pie viņa spēlēt, un protams, ka Baibiņu jau vairs nevarēju. Par Zani bija liels prieks. Bija ļoti jauka kompānija. Šī tikšanās ar Kroderu bija kā medus maize. Tiem, kas ar Kroderu nebija strādājuši, šķita, ka viņš mēģinājumos neko nedara. Jokojās, muld, mēs tik ļoti smējāmies! Šķita viss tik komiski, sevišķi Jurim Žagaram, tos pantiņus skaitīt. Viņš nevarēja saprast, kā to nopietni vispār var izdarīt, attiecības veidot. Kroders rādīja priekšā, kā Uldim mīlēt Baibu un man – Uldi. Viņš izākstās, bet, kad parāda, liekas – nu jā, skaidrs. Tas bija ļoti viegls periods. Viņš ir no tiem režisoriem, kas neko nespiež, nemoka aktierus. Tas nāk ar sarunām – par konkrētām dzīvēm, par jūtām, viss ir pie zemes. Līdz ar to visi Raiņa pantiņi aizgāja. Tas bija lidojums. Un tik jauneklīga izrāde! Likās – Kroders par nezin cik gadiem palicis jaunāks. Bija izjūta, ka to taisījis jauns režisors.
– Pēc diviem gadiem jūs abi atgriezāties Liepājā, kopā ar Juri Bartkeviču veidojot Mīļo meli.
– Mēs mēģinājām Rīgā. Ja pareizi atceros, tā bija Bartkeviča ideja, Kroders piekrita. Tas bija tik jauki, ka mēs beidzot visi trīs atkal satikāmies. Pirmo mēģinājumu periodu tikai runājām par dzīvi. Mums bija atkal tik interesanti, varējām teju diennaktīm runāt un nešķirties. Bijām noilgojušies, tik daudz kas neizrunāts, tik daudz sakrājies. Mēs trīs bijām viens vesels. Mans pēdējais darbs ar Kroderu bija Annaizrādē Nāc tuvāk! Dailē 2001. gadā. Beidzamā radošā satikšanās.
– Diendienā jūs ar Kroderu uzturējāt attiecības, sazvanījāties?
– Kad aizgāja uz Valmieru, reti. Man likās, ko es viņu traucēšu un viņš tāpat. Sazvanījāmies, kad man vai viņam bija kādi svētki. Tad gan runājām stundām. Par visu. Kādreiz satikāmies. Kad vēl bija pie veselības, brauca izrādes skatīties. Vai kad Dailes teātris brauca viesizrādēs uz Valmieru. Beidzamā mūsu saruna notika, kad bija jau ļoti slims un nevarēja parunāt. Tad runāju es un sapratu, ka tā ir pēdējā reize.
– Tagad ir kāds cilvēks, ar kuru tā – par visu runāt?
– Nē.
– Bet režisors, kuram varbūt gribētos sekot, strādāt vēl un vēl?
– Man ir ļoti interesanti strādāt gan pie Gruzdova, gan Džilindžera. Arī ar Eihi. Bet – nē... Manā vecumā jau arī nav vairs tik daudz lomu, tāpēc man jāpriecājas, ka man iedeva... Jā! Pie Regnāra Vaivara. Ja man jāmin pirmais, kuru varbūt varētu pielīdzināt Kroderam, tas ir Regnārs Vaivars. Tas bija tikai viens darbs – Apglabājiet mani zem grīdas, bet es saskatīju viņā gara radniecību ar Kroderu. Lai gan Vaivars nestrādā viegli, viņš ir darbaholiķis. Ja rokas tajā darbā, tad līdz ārprātam, zeme, elle un debesis ir vienlaicīgi. Bet laikam jā, Regnārs Vaivars. Neteikšu, ka ietu ar viņu līdz pasaules malai, bet, jā, vēl strādāt kopā gribētu. Es brīnos, ka mēs ar Juri Bartkeviču jau trīs reizes esam salikti pārī – Romeo un Džuljetā, Apglabājiet mani zem grīdas un jaunajā izrādē pie Džilindžera Dieva indes un velna zāles. Mums ir saderība, droši vien tāpēc, ka ir Krodera skola. Tagad būs ļoti interesants darbs pie Viestura Meikšāna Ričardā III – Margarita. Gaidu, jo pilnīgi šo režisoru nezinu, kā viņš strādā. Un darbs tik apjomīgs, turklāt Šekspīrs.
– Jūsu vecāmāte Ņina Apglabājiet mani zem grīdas, manuprāt, ir šedevrs.
– Kad tā loma jāspēlē, man jau divas nedēļas iepriekš pakrūtē bišķiņ dur. Tā bija arī Raudupietē un Ilgu tramvajā. Nav tā, ka negribas, bet zinot, kam jāiziet cauri, ko tas prasa... Pēc izrādes ir grūti atiet. Saka jau, aktierim tā nedrīkst būt, novelc kostīmu, atgrimējies un aiziet!... Ar šo lomu tik vienkārši nav. Tur es izdzīvoju visu savu dzīvi. Tā nav viegla loma, un man liekas, arī skatīties nav viegli.
– Skatoties brīžiem pat zuda realitātes izjūta, ka esi teātrī. Tik patiesi un pa īstam tas bija.
– Tas ir pateicoties Regnāram. Viņš pirmizrādē teica – neviena cita aktrise mēģinājumu procesā nav tik daudz raudājusi kā es. Tas bija elles darbs. Kā cilvēks esmu pilnīgs pretstats viņai. Man bērns ir galvenais, bet nekad pret viņu neesmu izturējusies ar tādu vardarbību, fanātisku mīlestību. Man vajadzēja kaut ko sevī pārlauzt un aizlaist līdz smadzenēm tik ļoti, ka mēģinu, mēģinu un pēkšņi sāku histēriski raudāt. Jo saprotu, tas ir šausmīgi, tas ir ārprāts, ko viņa dara. Abi puikas... Pēc mēģinājuma nevis bija dusmīgi, bet apkampa, mierināja, bučoja, mīļoja mani.
– Regnārs mīl aktierus?
– Ļoti. Tāpat kā Kroders. Regnārs nav vardarbīgs, nekad nav sakliedzis uz mani. Bet viņš rakājas tik dziļi, ka tiek zemapziņā, tāpēc tas bija tik sāpīgi. Un daudzi cilvēki, kas noskatās izrādi, saka – jā, es zinu tādus piemērus. Tā dzīvē notiek. Viņš mums lika visādas dokumentālās filmas skatīties. Arī Dokumentālistu. Regnārs gribēja, lai Intu ņemu par prototipu. Tīri tehniski ņemt kādas lietas. Kā viņš teica – paskaties, viņa lamājas un lamājas, pēkšņi – tik mīļa. Un tad suns kaut ko nozog, un atkal lamājas. Tās pārejas. Ka dzīvē tā ir – karsts un auksts, melns un balts uz līdzenas vietas, pilnīgi bez sagataves.
– Krodera pirmdienā, balvas pasniegšanas pasākumā, nominantiem tika jautāts – ko teiktu Kroderam, ja tagad viņu satiktu. Ko jūs teiktu šodien?
– Vai, es runātu ar viņu piecas stundas par visu. Man gribētos zināt, ko viņš teiktu par Vējiem līdzi un manu Mammīti. Par sadzīvi viņš tikai lamātos, par Maximām un valdības maiņām. Viņš ļoti veselīgi lamājās – par eiro un visu pārējo. Par to es zinu, ko teiktu. Mani interesētu viņa domas par mākslas lietām, jo es viņa viedokli ļoti augstu vērtēju. Ko viņš teiktu par Apglabājiet mani zem grīdas. Es jautātu par mākslu.
Nav, nav kam paprasīt.
Indra BRIĶE
Aktrise
Dzimusi 1957. gada 29. decembrī Durbē
Mācījusies Durbes vidusskolā, Liepājas 1. vidusskolā
1977. gadā beigusi Liepājas teātra II aktieru studiju (kursa vadītāji – Antonija Apele un Oļģerts Kroders)
No 1977. gada līdz 1992. gadam – Liepājas teātra aktrise, nospēlējot virkni lomu Oļģerta Krodera iestudējumos: Soņa Marmeladova F. Dostojevska Noziegumā un sodā, Spīdola Raiņa Ugunī un naktī, Mirdza Aspazijas Vaidelotē, Larisa Dmitrijevna A. Ostrovska Līgavā bez pūra, Aija J. Jaunsudrabiņa Aijā, Skārleta O'Hara M. Mičelas Vējiem līdzi, Ņina Zarečnaja A. Čehova Kaijā, Margarita Gotjē A. Dimā (dēla) Kamēliju dāmā, Žoanna Modū Ē. M. Remarka Triumfa arkā, Henrijs Kendels M. Zīverta Ākstā
Spēlējusi Jaunā Rīgas teātra izrādēs: Māte F. Vedekinda Pavasara atmodā, režisors J. Rijnieks, 1995; Emma H. Pintera Nodevībā, režisors J. Rijnieks, 1994; Melhiora Montrei kundze J. Mišimas Marķīzē de Sadā, režisors A. Hermanis, 1993; Irēna A. Čaka Matīsā – kausu bajārā, režisors J. Rijnieks, 1993
Kopš 1993./1994. gada sezonas Dailes teātra aktrise, spēlējusi lomas vairāk nekā 50 izrādēs, tostarp: Džuljeta V. Šekspīra Romeo un Džuljetā, Antigone Sofokla Oidipā un Antigonē, Terēza Rakēna E. Zolā Terēzā Rakēnā, Zane Raiņa Pūt, vējiņi!, Mērija Fītone M. Zīverta Ākstā, Blanša Dibuā T. Viljamsa Ilgu tramvajā, Raudupiete A. Brigaderes Raudupietē, Ģertrūde V. Šekspīra Hamletā, Oze M. Zālītes Pērs Gints nav mājās, Lēdija Kapuleti V. Šekspīra Romeo un Džuljetā, Ņina Saveļjeva, vecāmāte P. Sanajeva Apglabājiet mani zem grīdas, Hanna Portere Pita, Rabīns Izidors Helmevics, Henrijs, Etele Rozenberga T. Kušnera Eņģeļos Amerikā, Mammīte, Misis Elsinga M. Mičelas Vējiem līdzi, Munda M. Kouto Dieva indes un velna zāles
Saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu kategorijā Gada aktrise otrā plāna lomā par Repņikovas lomu izrādē Atvadas jūnijā (2009/2010), Lilitas Bērziņas balvu (2004, 1996), Nacionālo kinobalvu Lielais Kristaps par Dārtas lomu filmā Dzīvīte (1989). Piešķirts LPSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukums (1989)