SARUNA ar Mūzikas akadēmijas jauno rektoru par to, kā Latvijas mūziķiem nezaudēt saikni ar dzimteni

GUNTARS PRĀNIS: «Daudzi mani kolēģi ārpus Latvijas ir teikuši – paskaties, cik daudz jums kā tautai ir dots, jums nekādā ziņā nav pamata bārenīšu sindromam. Mums vajadzētu stiprināt pašapziņu, uzsveru – nevis augstprātību, bet pašapziņu, ka ļoti daudzas lietas mēs varam izdarīt šeit un tagad, un tas var kalpot ne tikai mums pašiem, bet arī citiem, kas brauks te mācīties un dosies tālāk, ceru, aiznesot pozitīvu ziņu par Latviju.» © F64

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) jaunais rektors Guntars Prānis darbu sāks augustā pēc apstiprināšanas Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdē. Pašreizējais JVLMA Muzikoloģijas katedras profesors, senāta priekšsēdētājs un ētikas komisijas priekšsēdētājs, arī senās mūzikas vokālās grupas Schola Cantorum Riga dibinātājs un vadītājs Guntars Prānis rektora amatā tika ievēlēts akadēmijas satversmes sapulces dalībnieku balsojuma pirmajā kārtā. «Tas ir signāls, kas nozīmē, ka man uzticas. Protams, šis laiks ir ļoti intensīvs – saprast, ko konkrēti tas viss nozīmē,» saka JVLMA jaunievēlētais rektors Guntars Prānis.

- Kāpēc izlēmāt kandidēt rektora amatam? Tas taču prasa laiku, enerģiju, šajā amatā ir daudz administratīvu pienākumu, bet jums ir intensīva radošā dzīve, esat arī pieprasīts lektors dažādos senās mūzikas kursos un konferencēs Latvijā un ārzemēs.

- Šis laiks raksturojams ar ļoti lielu nedrošību, ātrām un straujām izmaiņām dažādās jomās, vienā vārdā - mainīgums ir šī laika zīme. Vienlaikus tieši šobrīd gan izglītības, gan valstiskā līmenī jābūt stūrakmeņiem, klintīm, kas paliek nemainīgas, kas palīdz cilvēkiem atrast orientierus, pieturēties, smelties enerģiju, spēku. Šī ir iespēja apzināti uzņemties atbildību par vienu ļoti plašu jomu, un šis ir tāds posms manā dzīvē, kad to vajadzētu mēģināt darīt. Ne tikai uzņemties atbildību, bet arī virzīt šo jomu. Droši vien es nebūtu to darījis, ja nebūtu kolēģu ļoti dažādās profesionālās jomās, kas mani uzrunāja un motivēja to darīt. Protams, pirms pieteicos, es izvērtēju, vai man ir ko teikt, vai man ir skatījums uz nākotni.

- Ko tieši vajag mainīt, kurp virzīt? Vai nepieciešami kardināli soļi, lēmumi?

- Viens no maniem sloganiem ir - mūsdienīga attīstība, kuras pamatā ir atvērtība. Es uzskatu, ka mūzikas izglītība, vispār - izglītības joma, savā būtībā ir konservatīva tādā ziņā, ka nedrīkstam vieglu roku atteikties no vērtībām un lietām, kas strādā. Tomēr šis laiks ir tāds, ka jāpieņem notikumus apsteidzoši lēmumi. Mēs dzīvojam globālas konkurences apstākļos, un uzskatu, ka mūsu studentiem jāpiedāvā labs produkts, laba studiju kvalitāte, un tas nozīmē - nemitīgu gatavību izvērtēt esošās programmas, atvērt jaunas programmas, pozicionēties gan reģionālā, gan arī starptautiskā kontekstā. Šodien potenciālam studentam nav grūti izvēlēties studēt citā valstī, bet ir ļoti svarīgi, ka jaunietis, kurš saņēmis muzikālo izglītību Latvijā, grib tepat turpināt attīstīt savu talantu, jo te ir labs piedāvājums izglītībai, un viņš ar šādu izvēli neko nezaudē, tieši otrādi - iegūst. Protams, vienlaikus viņš ir atvērts piedāvājumiem globālajā vidē. Man motivācija ir - piedāvāt labu, konkurētspējīgu izglītības produktu, respektīvi, studiju kvalitāti.

- Kā tas jāsaprot? Līdz šim produkts ir bijis slikts, tas ir jāmaina?

- Jāmaina ir nemitīgi. Piemēram, pirms desmit gadiem mēs pat nedomājām par īpašas programmas izveidi mūziklu dziedātājiem, bet tagad Rīgas Doma kora skolā darbojas šāda programma, tātad mums arī jādomā, ko mēs varam šiem jauniešiem piedāvāt, lai viņi var turpināt studijas Latvijā. Mēs to varam darīt, sadarbojoties ar Kultūras akadēmiju, un tas nozīmē - arī sadarbībā jāmeklē jaunas iespējas.

Mēģinot īsi formulēt - nemitīgi izvērtēt, nemitīgi uzlabot, un tas, kas ir palicis nederīgs, protams, jāmaina.

- Savā attīstības programmā rakstāt - Mūzikas akadēmiju veidot par augsta līmeņa Eiropas mūzikas izglītības centru. Skan ļoti ambiciozi.

- Ja mums nav ambīciju, tad ar mums kaut kas nav kārtībā.

- Ja šādas ambīcijas ir akadēmijas rektoram, tad jums jābūt arī redzējumam, kā to izdarīt.

- Pats galvenais un primārais - ar atbilstošas komandas veidošanu. Viens rektors nekad nevar visu zināt, visā orientēties, tāpēc jāveido spēcīga komanda it visos līmeņos. Nākošais ir starptautiska aprite, jo mēs daudz ko varam mācīties no citām augstskolām. Nākošais - personāla sastāvs. Mums, pēc iespējas izmantojot dažādus projektus, daudz vairāk jāpiesaista starptautiskas autoritātes, savas jomas profesionāļi. Un tas attiecas arī uz latviešiem, kuri šobrīd strādā visā plašajā pasaulē, spēlē nozīmīgu lomu dažādās mūzikas dzīves apritēs. Protams, arī uz citiem profesionāļiem - pedagogiem, kuru dēļ students gribēs te skoloties. Ambiciozam mērķim ir jābūt. Reizēm latviešu ierastā kautrība vai pieticība mums nenāk par labu, arī mūžīgā skatīšanās uz igauņu pusi, lai gan no igauņiem mēs varam pamācīties, kā ar spēcīgu mugurkaulu un pašpārliecinātību izcelt vietējos talantus.

Latvijas valstij tas ir eksistenciāli nepieciešams - veidot kultūras sabiedrību. Es redzu divus virzienus, kuros jādarbojas, - veicināt izcilības, lai profesionālis savu talantu var attīstīt līdz maksimumam, kļūt par pasaules mēroga zvaigzni, dot iespēju viņam to izdarīt. Tikpat svarīgs ir horizontālais līmenis - mūzikas pedagoģija, mūzikas mācīšana vispārizglītojošās skolās, mūzikas skolās, jo - kurš tad būs koncertu apmeklētājs, kurš spēs novērtēt radošās idejas? Cilvēks, kuram būs sajēga par to, kas ir mūzika un māksla; tas, kurš zinās, ka māksla ir jebkurā jomā strādājoša cilvēka būtiska dzīves kvalitāte. Tieši kultūras vērtības stiprina visu tautu, arī valsti, tās, nevis ekonomiskie rādītāji, ir daudz nozīmīgākas nacionālai valstij.

- Domāju, ka daudzi tam nepiekristu, sak, vai tad nepaēduši un neapģērbušies varēsim atļauties biļetes uz koncertiem?

- Cilvēks, kas gūst gandarījumu no mākslas, noteikti būs produktīvāks savā ikdienas darbā, tātad kultūrai ir milzīga atgriezeniskā saite. Esmu pārliecināts - ja kultūras jomu nestiprināsim, tad vienā brīdī var būt jautājums - kāpēc man jādzīvo šeit, ja vairāk maksā citviet pasaulē? Globāli skatoties - stiprinot kultūru, var stiprināt sabiedrību, un tieši izglītotā sabiedrībā dzimst radošas idejas. Tas ir veids, kā mēs varam izdzīvot, ja mēģinām skatīties simt gadus uz priekšu. Ja mēs to nedarīsim, tad ar mums varētu būt diezgan bēdīgi. Tieši šeit es redzu savu atbildību, jo Mūzikas akadēmija var daudz ko darīt šajā ziņā, protams, sadarbojoties ar citiem domubiedriem un partneriem.

- Esat pārliecināts, ka talantu var noslīpēt līdz izcilībai tepat, Latvijā?

- Jā, absolūti. Protams, tas ir ļoti daudzšķautņains process - kā veidojas izcilība. Varētu paņemt desmit izcilību stāstus, un katrs būtu pilnīgi atšķirīgs. Ir tikai normāli saņemt pamata izglītību šeit, braukt apmaiņas programmās uz citām valstīm, braukt atpakaļ, atvest sev līdzi globālās zināšanas un praksi, tās turpināt mācīt Latvijā, un no tā mēs visi esam tikai ieguvēji. Mēs dzīvojam globālajā apritē, iekapsulēšanās pat nav iespējama, tomēr - fundamenta došana un stiprināšana iespējama Latvijā, tā ir pat nepieciešama, ja mēs domājam ne tikai par indivīdu, bet plašāk - par tautu.

- Sāpīgs jautājums - no kurienes akadēmija smelsies savus talantus, proti, kāds ir mūzikas skolu līmenis, kvalitāte? Vai šajā procesā akadēmija kaut ko var darīt?

- Var, akadēmijai nepieciešams aktīvi uzturēt saiti ar mūzikas skolām visā Latvijā, tas noteikti ir manos uzdevumos un iecerēs. Domāju, ka tas, kuram ir dots mūzikas talants, tā vai citādi atradīs ceļu, kā izpausties, un mums ir jāpalīdz tam notikt. Mūzikas skolu sistēma ir mūsu stiprā puse, šajā aspektā mūsu mantojums no padomju laika noteikti ir uzturams un kopjams. Kā zināms, daudzās citās Eiropas valstīs bērnu muzikālā izglītošana ir uz vecāku pleciem, tas ir privātais kapitāls - vai nu vecāki spēj ieguldīt, vai arī nespēj, un talants paliek neattīstīts. Protams, mums ir prieks par katru stāstu, kad redzam, ka cilvēks ir izmācījies, pēc tam saņem labu darbu pašu mājās vai ārzemju orķestrī. Es uzskatu, ka tieši mūzikas skolu sistēma palīdz tam notikt.

- Bieži vien izskan viedoklis - Latvijas valsts maksā par jaunu talantu skološanu bērnu mūzikas skolās, pēc tam arī vidusskolā un augstskolā, un tad viņi aizbrauc no Latvijas, strādā citur, nodokļus maksā citur, un kāpēc valstij tas būtu jādara?

- Vissāpīgākais ir tad, ja aizbrauc pēc vidusskolas, jo cilvēka izglītībā ir ieguldīti turpat desmit gadi. Ir grūti rast vienu atbildi... Gribu atbildēt ar līdzību - kad iesētā sēkla izaug un sāk nest augļus, tad lielākoties nav mūsu spēkos noteikt un regulēt, kur auglis tālāk kritīs. Un vienalga - šī sistēma jāturpina uzturēt, bet, protams, ir jādara arī viss, lai talanti neaizbrauktu pavisam. Ja talants aizbrauc no Latvijas, tā vēl nav traģēdija, ir svarīgi plašākā nozīmē saglabāt šo talantu Latvijai. Ja cilvēks, darbojoties pasaulē, turpina nest Latvijas vārdu, viņš veic milzu darbu, bieži vien lielāku, nekā to spēj kāda vēstniecība. Tāpēc uzskatu, ka ļoti svarīga ir saites uzturēšana. Piemēram, Maija Kovaļevska vadīja Jāzepa Vītola starptautisko vokālistu konkursa žūriju, pasniedza meistarklases, tātad - viņa brauca atpakaļ ar savām zināšanām, un vokālisti pilnīgi citādāk skatījās uz šo notikumu, ja tā priekšgalā ir autoritāte, kas ir tepat skolojusies. Es ieraugu lielu pievienoto vērtību šajā ziņā. Mūsdienās neviena valsts nav spējīga, ļoti vienkārši izsakoties, noturēt talantus, domāju, tas arī nav primārais uzdevums, bet mūsu primārais uzdevums ir ieguldīt viņos, ļaut talantam attīstīties un arī ieaudzināt mīlestību pret savu zemi, tautu, savu Alma Mater, un tādējādi talants ilgtermiņā vienalga kalpo savai valstij un tautai. Un vēl - aizbrauc taču mazākums, bet kā būs tiem, kas paliek Latvijā, bieži vien pat atsakoties no finansiāli un dzīvošanas ērtuma ziņā labākiem piedāvājumiem?

Es to redzu kā globālu procesu, tas ir mūsu kopīgais darbs, ne tikai Mūzikas akadēmijas, arī citu mākslas augstskolu, profesionālo kolektīvu, Kultūras ministrijas darbs - mums kopumā ir jāceļ mākslas prestižs. Ir svarīgi, lai valsts ierauga to, ka kultūras pienesums valstij kopumā ir liels un nozīmīgs, tāpēc tajā vajag investēt. Labi piemēri nav tālu jāmeklē. Piemēram, Somija investē valsts attālajos reģionos kultūras dzīves apritē, redzot, ka tas rada pievienoto vērtību, motivē cilvēkus, radošā veidā tiek stimulētas citas jomas, piemēram, bizness. Ja vien mēs gribam šeit būt, jo šeit ir vienīgā vieta, kur mēs kā tauta kopā varam radoši izpausties, un to pirmajā mirklī nevar ielikt skaitļos, bet tas strādā ilgtermiņā.

Kas dziesmu svētkus iznes uz saviem pleciem? Amatieru koru dziedātāji. Kāpēc viņi dzied šajos koros? Tātad kaut kas ļoti nozīmīgs tur notiek. Daudzos lauku ciematos koris ir vienīgā vienība, kur cilvēki var sastapties, apmainīties domām, var tikt iesaistīti kopīgā radošā procesā, tas viņus vieno un palīdz viņiem dzīvot. Globāli - tas pats notiek labā teātra izrādē, labā izstādē, labā koncertā. Māksla atstāj iespaidu uz cilvēkiem pozitīvā veidā. Citējot gudrus cilvēkus - māksla maina mūs visus, un zināmā mērā tas ir arī mākslas uzdevums.

- Ik pa laikam izskan, ka Latvijā kultūras joma ir pārfinansēta.

- Es tam nepiekrītu, turklāt tā nav, un kultūra ir pelnījusi lielāku finansējumu. Domāju, ka tā ir tuvredzīga domāšana - teikt, ka kultūras nozarei varam samazināt finansējumu, jo tas tāpat nenes nekādu ekonomisku atdevi. Ilgtermiņā - ja mums nebūs savas kultūras, tad drīz nekam citam arī nebūs nekādas jēgas. Ja dzīves kvalitāti vērtē tikai pēc tā, kur nopelna vairāk, tādi cilvēki šeit nedzīvos, iespējams, šādi domājošie jau ir aizbraukuši. Tādā veidā mēs nevaram sacensties ar attīstītākajām valstīm, tātad mums citā veidā jāmēģina sniegt izjūtu, ka šeit cilvēks ir svarīgs un vajadzīgs, ka mēs kopā varam kaut ko sasniegt.

- Tam vajādzētu būt valstiskam projektam, jo patiesībā - runa ir par sabiedriskās domas veidošanu?

- Piekrītu, tam jābūt valstiskam projektam. Jo šajā pasaulē taču nav citas zemes, kur mēs varam tādā veidā attīstīties, kopt savu kultūru, kas ir mūsu pamatu pamats. Plaši gatavojamies valsts simtgades svinībām nākamajā gadā, bet Mūzikas akadēmija pastāvēšanas simtgadi svinēs gadu vēlāk - 2019. gadā. 1919. gadā tas bija milzīgs notikums valstiskajā identitātē - vairs nebija jābrauc prom uz Pēterburgu, Tērbatu vai kādu no Eiropas pilsētām, lai iegūtu labu augstāko izglītību, bet tepat varēja realizēties kā radoša personība.

- Savā laikā latviešiem nebija iespēju iegūt augstāko izglītību latviešu valodā Latvijā. Šai paaudzei ir cita pieredze.

- Man bija iespēja deviņdesmito gadu sākumā studēt Vācijā, un šī pieredze bija nenovērtējama. Neteikšu, ka man tas bija kultūršoks, bet tā bija pilnīgi cita pieredze. Man nevienu brīdi nebija rozā briļļu, sak, te viss ir ar mīnusa zīmi, tur viss ar plusa zīmi. Bet tas, ka mums ir iespēja salīdzināties, labas idejas realizēt arī šeit, tas mums ir gudri jādara un jāpozicionē uz āru. Erasmus programmas ietvaros pie mums brauc studenti no Krievijas, no Ķīnas, arī no citām valstīm studēt dziedāšanu, kordiriģēšanu, pētīt etnomuzikoloģiju, arī apgūt instrumentu spēli... Tāpēc mums jāstrādā, lai vairāk priekšmetu varam piedāvāt apgūt angļu valodā. Līdz ar to arī mūsu studentiem dotu vairāk starptautiskas aprites iespēju, proti, tepat, nebraucot nekur prom, satikties ar profesionāļiem no citām augstskolām Eiropā. Tā var veidot nozīmīgus nākotnes kontaktus šeit un tagad. Esmu studējis arī Šveicē un Austrijā, tur man izveidojās ļoti daudz vērtīgu profesionālu kontaktu, kurus es joprojām aktīvi izmantoju.

- Jūsu vadības laikā akadēmija svinēs simtgadi. Jau zināt, uz ko šajās svinībās tiks likts galvenais akcents?

- Noteikti būs koncertcikls, kur piedalīsies labākie mūsu talanti un absolventi. Bet akadēmijas simtgades svinības ietver arī pētniecību un publikācijas, ir vēl daudz vairāk jāaptver mūsu priekšgājēju veikums un ieguldījums ne tikai augstskolas vēsturē, bet vispār - Latvijas kultūrā un sabiedrībā. Ir labs teiciens - ja neapzināmies savu izcelsmi un vēsturi, tad arī nevaram uzzīmēt nākotni. Simtgade ir ļoti labs brīdis, lai izvērtētu mantojumu un to, kas mums ir uzticēts. Es ļoti ceru, ka akadēmijas simtgades atzīmēšana dažādos līmeņos varētu stimulēt un aktivizēt mūsu pašapziņas līmeni.

- Vai tas, ka jaunais rektors ir senās mūzikas speciālists, radīs konsekvences jūsu vadītajai augstskolai?

- Tas ir mans ceļš, kurš ir bijis ļoti interesants un krāsains. Es nāku no atskaņotājmākslas, pēc tam biju aizgājis zinātnē un pētniecībā, līdz sapratu, ka īstenībā šīs lietas ir neatdalāmas viena no otras.

Es mūsu spēku ieraugu tieši daudzveidībā, un tas ir rektora lielākais uzdevums un atbildība - nodrošināt balansu.

- Sakāt - dažādība. Mums ierasts dzirdēt, ka vajag izvēlēties prioritātes, ka nevar attīstīt visu, ka visiem nekad nepietiks.

- Šāds viedoklis nebūtu attiecināms uz augstāko mūzikas izglītību. Mēs nevaram, piemēram, paņemt simfonisko orķestri, un teikt, ka vijoles būs prioritāte, bet flautas - mazāk. Vai arī teikt - zinātne šobrīd nav tik svarīga, tagad tikai dziedāsim un spēlēsim, vai arī - pedagoģiju varam nolikt malā, jo skaidrs taču - ja nebūs talantīgu pedagogu, kas ies klasēs, sajūsminās bērnus ar un par mūziku, tad - kas dziedās mūsu koros, kas nāks pie mums mācīties? Mana dziļākā pārliecība - mēs to nevaram atļauties. Tieši tāpēc ļoti svarīgs ir balanss, nedrīkst būt neproporcionāli liels atbalsts kādai jomai. Ja gribam valstī veidot kultūras sabiedrību, tad viss ir svarīgs.

- Tāda kopīga augšana.

- Kopīga augšana, bet, neuzliekot virsū vāku, jo vienmēr būs izcili talanti, būs ģēniji, kam jāpalīdz sasniegt maksimumu. Vispusīgi un daudzveidīgi - tikai kopā mēs varam attīstīties. Nedomāju, ka mums vispār ir cita iespēja.

- Jums taču arī bija iespēja pārcelties uz dzīvi citā valstī. Kāpēc jūs savulaik palikāt Latvijā?

- Man jāatzīst, ka tas bija mazliet metafizisks process. Tas bija 1995. gadā, kad studēju Vācijā. Es saņēmu tādu skaidru apjausmu, ka ir jābrauc atpakaļ, ka jāveido kas labs te, un, ja es to nedarīšu, iespējams, neviens cits to nedarīs. Arī vēlāk man bijuši darba piedāvājumi ārzemēs, bet es tiešām esmu Latvijas patriots. Ja es šeit esmu piedzimis, ja man ir dots talants un iespēja šo talantu lietot par ieguvumu un svētību citiem, tad man tas jādara šeit.

Protams, es tagad nezinu, kā izvērtīsies mans darbs rektora amatā, un es jau šobrīd apjaušu, ka problēmu un arī vajadzību ir daudz. Šobrīd man nav gudrības visās jomās, bet esmu pārliecināts, ka, soli pa solim ejot, var panākt pozitīvu efektu, un to es arī vēlētos darīt.



Kultūra

Valmieras teātrī šovakar Eduarda Smiļģa 138. dzimšanas dienā "Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremonijā par 2023./2024. gada sezonas aktieriem atzīti Māra Mennika un Kaspars Znotiņš, aģentūru LETA informēja Latvijas Teātra darbinieku savienībā (LTDS).