Egils Siliņš. Liktenis klīst pa pasauli

«Man patīk dziedāšanu salīdzināt ar sportu. Jo abos «strādā» līdzīgi principi – trenēties, piedalīties sacensībās jeb konkursos, sevi turēt formā, mācēt uzvarēt un mācēt zaudēt. Ļoti daudz kas atkarīgs arī no centības un pašdisciplīnas,» saka pasaulē zināmais latviešu operdziedātājs Egils Siliņš. Piektdien, 28. septembrī, Riharda Vāgnera operas Klīstošais holandietis jauniestudējuma pirmizrādē viņš atveidos titullomu.

Latvijas mūzikas vēsturē operai Klīstošais holandietis ir īpaša nozīme - ar tās iestudējumu Teodora Reitera vadībā 1918. gadā savu darbību uzsāka jaundibinātā Latvju operas trupa, ar kuru nepastarpināti saistīta mūsdienu Latvijas Nacionālā opera un balets. Jaunais uzvedums būs jau septītais operas Klīstošais holandietis iestudējums Latvijā. Turklāt ideja par šo operu Rihardam Vāgneram dzimusi ceļā no Rīgas, kur viņš dzīvoja un strādāja divus gadus, radīja sev finansiālus sarežģījumus, un nekas cits neatlika, kā bēgt prom.

- Esat teicis, ka, līdz ko piekrītat dziedāt Latvijā, tā parasti uzrodas kāds «gauži žilbinošs piedāvājums» uzstāties tieši tajā pašā laikā. Arī šoreiz tā bija?

- (Smaida.) Šoreiz tā nav. Nupat gan saņēmu jauku piedāvājumu no Vīnes valsts operas - 2020. gadā dziedāt operā Loengrīns. Citādāk, tomēr sakritība turpinās - uzstāšanās Rīgā man nāk kopā ar jaunu piedāvājumu dziedāt citviet.

- Ko jums pašam nozīmē titulloma operā Klīstošais holandietis?

- Šis būs jau 19. iestudējums, kurā to dziedāšu. Dziedājis esmu to Pekinā, Tokijā, Lietuvā, Londonā, kādos septiņos teātros Vācijā...

- Nepieminat Rīgu, lai gan te sākās, ja tā var teikt, jūsu attiecības ar Klīstošo holandieti - Andreja Žagara veidotajā iestudējumā pirms 15 gadiem.

- Man bija paredzēts dziedāt Parīzē, bet līgums novirzījās laikā, man pavērās brīvas nedēļas. To uzzinot, Andrejs Žagars man piedāvāja dziedāt Holandieti, jo tieši tajā laikā Rīgā strādāja pie jauniestudējuma. Protams, pirms piekritu, apsvēru iespēju iemācīties līdz tam nedziedāto lomu, ko sagatavoju patiešām ļoti īsā laikā, bet arī tas man nav nekas neparasts - milzīga koncentrēšanās un sasprindzinājums man dzīvē bijis nepieciešams vairākkārt. Mākslā solistiem jābūt gataviem negaidītiem pavērsieniem, un tie var ienest karjerā būtiskas korekcijas - kāds saslimst, kaut kas nojūk, kaut kas mainās...

Starp citu, mana pirmā lielā loma - Mefistofelis, ar ko es pirms 30 gadiem debitēju Latvijas Nacionālajā operā - bija iespējama tieši tāpēc, ka no Milānas uz izrādi netika šīs lomas izpildītājs Sergejs Martinovs, un es to sagatavoju rekordīsā laikā - divās nedēļās - un kā debitants tiku pie pirmās lielās lomas. Tā nenotiek bieži.

- Ir taču svarīgi laikam jau intuitīvi sajust, vai šī ir tā reize, kad pieņemt piedāvājumu, vai arī laist to garām?

- Es mīlu izaicinājumus, lielākoties tos pieņemu, jo man patīk adrenalīns. Protams, tagad es jau zinu, ko es varu paspēt sagatavot, ko nevaru. Ir gadījumi, kad kāds teātris man piedāvā dziedāt lomu, ko sen neesmu izpildījis, un, ja laika ir pārāk maz, es atsaku.

Atgriežoties pie iepriekš uzdotā jautājuma par to, ko man personīgi nozīmē Holandieša loma - nevaru teikt, ka tā ir mana mīļākā loma, tomēr zemai balsij, basbaritonam, nav daudz titullomu. Arī Vāgnera darbos, izņemot Votāna lomu Nībelunga gredzenā, galvenās lomas ir soprāniem un tenoriem. Šī loma - intensīva, emocionāla, dziļa - man ir grūts darbs. No otras puses - Klīstošais holandietis nepārprotami ir prototips pieprasīta operdziedātāja dzīvei - nepārtraukti kaut kur traukties, klīst pa pasauli.

- Kā jūs ar to sadzīvojat?

- Labi. Mana dzīvesbiedre Karmena var braukt līdzi, jo viņa savus darbus var veikt, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju iespējas. Būtu grūti, ja pa pasauli jāceļo būtu vienam pašam.

- Tā taču bijis lielu daļu dzīves.

- Ir bijis. Tomēr tagad ir labi.

- Vai jebkad esat nožēlojis, ka izvēlējāties brīvmākslinieka statusu, nepalikāt strādāt teātrī, kas tomēr rada vismaz psiholoģisku stabilitāti par tuvāko nākotni?

- Dziedot vienā teātrī, nav iespējams sevi attīstīt kā mākslinieku. Brīvmākslinieks dzied savu labāko repertuāru visur pasaulē, nevis gaida, kad teātris beidzot iestudēs to, kas tev der, un tāpēc ikvienam brīvmāksliniekam neviena sezona nav garlaicīga.

Protams, brīvmāksliniekam vienmēr ir jābūt ļoti labā profesionālā līmenī - nevienu izrādi nevar atļauties nodziedāt šā tā, jo teātru intendanti un viņu palīgi nepārtraukti brauc pa pasauli, skatās izrādes, un brīvmākslinieki visu laiku ir tādā kā konkursa situācijā - kā prece, ko visu laiku vērtē. Tas nenozīmē, ka uzreiz pēc izrādes saņemsi atgriezenisko saikni, iespējams, tā atnāks pēc pieciem, pat septiņiem gadiem, kad pats esi aizmirsis, ko un kur esi dziedājis, bet viņu piezīmēs, viņu personiskajā datubāzē viss ir piefiksēts. Viss ir vienkārši - labiem dziedātājiem ir arī labi honorāri, nevar atļauties dziedāt kaut kā, tad tevi vienkārši aizsūtīs mājās, jo kurš gan grib izdot lielu naudu par sliktu preci? Tam, kas nemaksā lēti, piesienas par katru sīkumu, un tā ir ne tikai ar solistiem.

- Esat kādreiz domājis, kāpēc esat piedzimis ar tādu balsi, kāpēc Dievs jums devis tādu balsi, jo, kā zināms, zemo balsu īpašniekiem ne tik plašs ir lomu repertuārs, tenoriem tas ir daudz plašāks, lielākoties - mīlētāju lomas, turklāt viņi bauda tādu popularitāti gluži kā popmūziķi?

- Jūtos ļoti labi kā zemas balss īpašnieks un nepriecātos, ja būtu tenors. Turklāt zemas balss īpašniekiem dziedātāja mūžs ir apmēram desmit gadu ilgāks. Nedomāju, ka esmu piedzimis ar izcilu balsi, domāju, ka manas karjeras pamatā ir skološanās, citu klausīšanās un intuīcija. Kad sāku savas dziedātāja gaitas, es biju parasts akadēmiskā kora dziedātājs un Mūzikas akadēmijas students, un man līdzīgu jauniešu bija daudz, es nebiju nekas īpašs - ne labāks, ne sliktāks. Arī kā students līdz apmēram trešā kursa vidum biju viduvējs dziedātājs. Mans profesors uzskatīja, ka, tiklīdz es kopā ar kori aizbraucu tūrē uz dažām nedēļām, viss jāsāk no jauna, jo kordziedāšana tomēr ir pavisam kas cits. Es pieņēmu lēmumu aiziet no kora, vienlaikus atsakoties no tolaik salīdzinoši labas algas valsts korī. Daudzi nespēj atteikties no relatīvi siltas vietiņas, kur labi maksā. Laikam toreiz intuīcija man pateica priekšā - ja to tagad nedarīšu, tad vēlāk var būt par vēlu.

- Kā jums karjerā bijis vairāk - pragmatiskas kalkulācijas, negaidītas sagadīšanās, veiksmes...?

- Nedomāju, ka esmu bijis ļoti veiksmīgs. Ir bijuši vairāki projekti, kas pēdējā brīdī pagriezušies man neveiksmīgā gultnē. Piemēram, Vīnes valsts operā manas debijas izrādi bija jādiriģē Plasido Domingo, kurš, lai arī nav tas labākais diriģents, un tomēr... Domingo atteica dienu pirms pirmizrādes. Pēdējo septiņu gadu laikā bijuši kādi pieci projekti, kurus bija paredzēts raidīt televīzijā un izdot DVD, un kaut kādu iemeslu dēļ tas neīstenojās. Neteikšu, ka esmu bijis veiksminieks, teikšu - esmu otrās vietas ieguvējs.

- Un jūtaties labi?

- Labi. (Smejas.) Reiz konkursā Barselonā es ieguvu otro vietu, bet to dalīju ar citu solistu, tāpēc teicu, lai man dod trešo vietu, jo tad man būs lielāka prēmija. (Smejas.) Es jūtos labi vietā, kurā esmu. Kas to zina, iespējams, man būtu sakāpis galvā, ja pārāk bieži būtu pirmais. Uzskatu, ka man nav tāda rakstura, lai sakāptu galvā, bet, ja pārāk strauji būtu guvis panākumus pirms gadiem 20, nezinu, kas notiktu. Domāju - lēna rūgšana ir labāka par strauju. Mūsdienās jauni dziedātāji nereti uzvar konkursā, uzreiz dabū vietu labā teātrī un nespēj sagatavot pat debijas lomu, jo viņiem nav nekādas pieredzes. Kādu laiku ir jāpadzied vidējas raudzes teātros, jāgūst pieredze. Pirmos desmit gadus es biju saistīts ar konkrētu teātri - Frankfurtē, Bāzelē un Vīnē.

- Jums ir cerības kādreiz dziedāt jaunajā koncertzālē Rīgā?

- Protams, es ceru un ticu tam, ka koncertzāli kādreiz uzcels. Brīnišķīgi jau ir tas, ka mums rūp pats fakts, ka Rīgā nav koncertzāles. Galvenais, kāpēc mums ir vajadzīga koncertzāle, ir tas, ka mums nav koncerttelpas, kurā simfoniskā mūzika akustiski būtu baudāma tajā kvalitātē, kāda tā ir paredzēta no komponista. Protams, cits jautājums - cik lielai jābūt skatītāju zālei, tā jārēķina, izejot no ikdienas apmeklētības simfoniskās mūzikas koncertos. Iespējams, tas arī ir galvenais bremzējošais apstāklis - labi koncerti ir pārpildīti, bet kā ir ar ikdienas koncertiem? Šo statistiku nepārzinu, bet pieņemu, ka tas nav tik optimistisks skaitlis. No otras puses - Dziesmu svētku estrāde tiek izmantota reizi piecos gados, bet to tomēr būvē.

Iespējams, ja nebūtu ekonomiskās krīzes, gan jau koncertzāle būtu uzcelta. Ja Dienvidu tilts nebūtu tik dārgi izmaksājis, iespējams, cilvēki nebaidītos balsot par koncertzāles celtniecību. Šobrīd varam priecāties, ka Nacionālo bibliotēku uzcēla, kas, pateicoties krīzei, iznāca lētāka.

- Kas jūs tagad atved uz Latviju? Tikai darbs?

- Man ir māja pie jūras, un man ik pa laikam vajag ieelpot Latvijas gaisu. Pēdējā gada laikā, kopš mamma ir mirusi, man nav īsti vajadzības braukt uz Latviju. Tā ir - uz Latviju galvenokārt braucu darba dēļ. Bērni arī jau lieli. Meita augustā apprecējās, viņas vīrs ir pusitālis, pusvācietis, un viņai ir labs darbs Vācijā, savukārt abi dēli ir Latvijā.

- Kad tad jūsu dzimta nāk kopā?

- Visi kopā esam kāzās.