«Kādā folkloras tekstā, iespējams, pasakā, lasīju sarunu starp diviem cilvēkiem. Viens saka – apģērbs ir svarīgākā lieta pasaulē, bet otrs brīnās. Pirmais turpina – neēdušu un nedzērušu cilvēku taču būsi saticis, bet kad no plika esi bēdzis? Ja padomā – kur ir cilvēks, tur ir apģērbs, un cilvēks var būt badā un bez pajumtes, bet apģērbies noteikti būs. Apģērbs ir kā cilvēka otrais «es», kas viņam visu laiku staigā līdzi,» saka Ieva Pīgozne. Īsi pirms valsts svētkiem klajā nākusi viņas grāmata Latviešu apģērbs – par apģērba un apavu vēsturi un valkāšanas tradīcijām Latvijā no 3. gadsimta līdz mūsdienām.
Kultūrvēsturniece un latviešu apģērba vēstures pētniece Ieva Pīgozne ideju par grāmatu, kurā izstāstīts, kā apģērbs Latvijā ir veidojies, «auklējusi» vairāk nekā piecus gadus. Turklāt Latvijā līdzīga izdota tikai viena, gandrīz pirms gadsimta - 1936. gadā klajā nākusi māksliniekaetnogrāfa A. Dzērvīša un arheologavēsturnieka V. Ģintera grāmata Ievads latviešu tautas tērpu vēsturē. Tās ievadā izdevējs A. Grīnbergs raksta: «Latviešu kultūras dzīvē tagad ir sācies jauns laikmets. Atkal ceļ godā mūsu senču tikumus, mostas tautas pašapziņa un vāc kopā visas uzglabājušās vērtības, kas apslēptas gan Latvijas zemē no aizvēstures, gan krātuvēs no vēsturiskā laika, lai par jaunu celtu gaismā mūsu senās kultūras lieciniekus. No šiem avotiem gūtās atziņas pamatos liekot, varēsim droši veidot jaunu, īpatnēju latvisku kultūru. Blakus citām kultūras vērtībām izcila vieta ir latviešu tautas tērpam. Latviešu tautas tērpa attīstībā ir izsekojama stingra saistība ar latviešu tautas mākslas attīstības gaitu.» Ieva Pīgozne uzsver, ka kopš šīs grāmatas iznākšanas ir bijis daudz pētījumu, iegūts daudz informācijas, arī pētniecības metodes ir fundamentāli uzlabojušās. «Tomēr pētnieki pievērsušies konkrētai lietai - laika periodam, reģionam, bet nav bijis vienota stāsta. Grāmatas Latviešu apģērbs teksts, lai arī ir populārzinātnisks, ir pamatots ar to, ko es un citi pētnieki ir atraduši un izpētījuši, tajā nav tukšu apgalvojumu,» saka Ieva Pīgozne.
Vēsturiskais apģērbs nav tautastērps
Ar grāmatu Latviešu apģērbs Ieva Pīgozne vēlējusies arī kliedēt diezgan dziļi iesakņojušos mītu par to, ka tautastērps un vēsturiskais apģērbs ir viens un tas pats. «Pirmkārt, vēsturiskais apģērbs visu laiku mainās, nevienu tērpu nevar klasificēt kā, teiksim, 19. gadsimta tērpu. Otrkārt, tautastērps ir konstrukcija un savā veidā - interpretācija, un tāda tā būs vienmēr. Konstrukcijas, ko mēs pazīstam un uzskatām par tautastērpu, ir izveidotas tieši pagājušā gadsimta 30. gados, ar tā laika zināšanām un arī ideoloģiskajām vēlmēm. Tolaik no tautastērpa izskauda daudzas lietas, kas šķita neglaimojošas, - pastalas, priekšautu... Piemēram, populārais Zemgales tērps - tajā «sakomplektēti» brunči no 19. gadsimta otrās puses, kad jau bija ķīmiskās krāsvielas un jaunas tehnoloģijas, villaine no 18. gadsimta beigām un vainags no 16. gadsimta. Un tas ir vienā tērpā, ko cilvēks velk un par ko saka - tas ir 19. gadsimta tautastērps. Bet tā ne tuvu nav,» atgādina Ieva Pīgozne.
Tā tiesa, ka gan mūsdienās, gan arī senos laikos no apģērba varēts «nolasīt» ļoti daudz informācijas. «Latviešu folklorā apģērbs ir kā mītiskais otrais «es», tas parāda to, kā cilvēkam klājas, no apģērba var «nolasīt» sociālo un mantisko stāvokli, arī mentālo stāvokli - precēta, atraitne... Piemēram, sarkanais vainags meitām parādās apmēram 12. gadsimta beigās un paliek valkāšanā līdz 19. gadsimta sākumam. Sarkanā krāsa simbolizē asinis, un sarkans vainags nozīmē to, ka meitai jau ir mēnešreizes un viņa ir ņemama. Ikviens to redz, ikviens to var «nolasīt». Mūsdienu cilvēks nemāk iztulkot šo zīmju sistēmu, bet pirms gadiem 200 ikvienam bija skaidrs un zināms, ko kas nozīmē. Apģērbam ir milzīga nozīme, un apģērba vēsturiskā attīstība «iet» cieši kopā ar visu vēsturi, ar to, kā cilvēkam ir gājis, kā viņš ir juties. Apģērba vēsture daudz lielākā mērā ir sieviešu vēsture, jo apģērbu izgatavoja sievietes, un pēc apģērba var uzzināt, kādus amatus prata, kādas bija pieejamās tehnoloģijas, cik daudz laika paņēma apģērba izgatavošana... Piemēram, par apģērba izgatavošanu mūsdienās sāk domāt no dzijas stadijas, bet senāk tieši šķiedras sagatavošana bija vislaikietilpīgākais brīdis apģērba izgatavošanā,» atgādina pētniece.
Mūsdienās viena no lielākajām atkritumu grupām daudzās valstīs pasaulē ir apģērbi, jo cilvēki apģērbu iegādājas nenormālos daudzumos, nepārtraukti to met ārā, dažkārt pat nevalkātu. Apģērba izgatavošana un tā utilizēšana ir viens no lielākajiem piesārņojuma radītājiem pasaulē. Šobrīd Ieva Pīgozne pēta apģērba attīstību Latgalē 19. gadsimtā un zina teikt, ka kādreiz no apģērba «nekas pāri nepalika», jo tas vai nu nepārveidots tika dažādi izmantots, piemēram, sega izgāja ciklu no gultas līdz suņa būdai, vai arī tika pāršūts. «Novalkātu apģērbu saplēsa kājautos vai bērnu autiņos. No vīriešu lielajiem krekliem taisīja lina autiņu, kurā mazuli ietina vispirms, bet pēc tam bērnu tina siltajos vilnas autiņos, kurus saplēsa no sieviešu brunčiem, un pēc tam ietītajam zīdainim vēl apsēja jostu. Par laimi, vēl kaut kas ir saglabājies, ir arī atmiņas un pieraksti no 20. gadsimta sākuma,» saka Ieva Pīgozne. «Daudzi cilvēki vēl arvien tic tam, ka tautastērps un agrāk valkātais apģērbs ir aptuveni viens un tas pats, bet tā nav. Tautastērps ir radīts no tām retajām lietām, kas nav saplēstas kājautos un bērnu autiņos, un nonākušas muzejā. Tomēr lietām, kas nonākušas muzejos, parasti klāt ir stāsts, galvenokārt - tā saglabāta kā piemiņa no konkrēta cilvēka. Un kādreiz kopā saliktas lietas no viena pagasta, kas vienam cilvēkam nekad vienlaikus mugurā nav bijušas, dažkārt starp tām ir pat vairāki gadu desmiti un pat simti, tomēr ir savilktas kopā vienā modelī, un mēs to uztveram par kādas konkrētas vietas tautastērpu. Piemēram, saka - šai vietai nav sava tautastērpa, bet - nevienai vietai nav sava tautastērpa, jo tas vienalga salikts kopā no daļām, kas glabājas muzejā, bet tur nav gatavi komplekti no viena cilvēka skapja nonākuši.»
Kultūrvēsturniece nosaka, ka pētnieka darbu mēra pēc publikācijām zinātniskos žurnālos, pat neiedziļinoties un nevērtējot, cik daudz no izpētītā «aiziet līdz sabiedrībai», un šis populārzinātniskais izdevums, kas ir viegli lasāms ikvienam, netiks «ieskaitīts» viņai kā zinātniecei, tomēr tas bijis jāuzraksta, jo «tautai jādod atpakaļ to, kas tai pieder».
Stabilitāte bez apjukuma
Vidusskolā Ieva Pīgozne mācījusies laikā, kad Latvijā notikusi Atmoda, pati daudz kur iesaistījusies un piedalījusies, un, tā kā viņu interesējušas un labi padevušās svešvalodas, Ievai Pīgoznei šķitis, ka viņu interesē viss, kas notiek ārpus Latvijas. Aizgājusi studēt tolaik nesen izveidotajā Kultūras akadēmijā - Norvēģijas un Latvijas starpkultūru sakaru programmā. Pēc tam trīs gadus Norvēģijā studējusi norvēģu valodu un literatūru, bet Īrijā - starptautiskās attiecības. «Un sapratu, ka tas nav tas, ko gribu. Kamēr studēju Kultūras akadēmijā, mans mīļākais priekšmets bija pie Janīnas Kursītes latviešu folklora un mitoloģija. Atgriezos Latvijā, strādāju Latvijas institūtā, kur mans darbs bija ārzemniekiem stāstīt par savu valsti, bet brīvajā laikā aizrāvos ar mitoloģiju, folkloru, arheoloģiju un daudz ko apguvu pašmācības ceļā. Un ar folkloru es ikdienā nodarbojos joprojām - dziedu, dejoju, gatavoju tērpus,» saka Ieva Pīgozne. Un rezultātā viņa sākusi studēt doktorantūrā Kultūras akadēmijā, šobrīd strādā Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta Etnoloģijas nodaļā, specializācija: apģērba un apavu vēsture Latvijā, valkāšanas tradīcijas, pēta apģērba attīstību Latgalē 19. gadsimtā.
Nelielo kūleni profesijas izvēles sākumposmā Ieva Pīgozne nenožēlo un uzskata, ka rezultātā nonākusi īstajā vietā, jo šobrīd darbs ir hobijs un arī otrādi. «Mans tēvs nāk no tādas dzimtas, kurā tieši viņa paaudzē bija slavenas teicējas. Visus lauku darbus tēvs prata, vienmēr ir interesējies par vēsturi, arheoloģiju un etnogrāfiju, un man tikai vajadzēja sagribēt no grāmatplaukta paņemt grāmatas par šīm tēmām. Kad man bija septiņi gadi, tētis uzdāvināja grāmatu par to, kā cilvēce ir attīstījusies līdz viduslaikiem... Mammas dzimtā daudz kas mājās darīts pašu rokām, un daudz ko es iemācījos «nepārtrauktā tradīcijā». Mans tētis, kurš dzimis 1934. gadā, teica - starpkaru periodā dzīve bija daudzmaz laba, tāpēc cilvēki daudz ko jau bija aizmirsuši, bet, kad uznāca karš, bija spiedīgi apstākļi un sākās etnogrāfiskais bums, daudzas lietas atkal atcerējās, sāka darīt to, kas jau gadus 20 bija nolikts malā. Tā nu tas ir - etnogrāfisku vērtību un amata prasmju saglabāšanā karš bija ļoti vērtīgs pagrieziens, jo kara laika paaudze vēl šodien mums var daudz ko iemācīt. Ja viss būtu bijis rožaini un skaisti, neko vairs nemācētu. Katram mākonim ir zelta maliņa,» saka mākslinieka Jāzepa Pīgožņa un tekstilmākslinieces Leontīnes Pīgoznes ģimenē dzimusī Ieva. Folklora viņai bijusi klātesoša jau no bērnības. Piemēram, uzaugusi ar pārliecību, ka visi svin etnogrāfiski pareizus Jāņus, bet vēlāk izrādījās, ka tā nav. «Folklora sniedz piederības sajūtu savai zemei, dzimtai, senčiem, valstij, nav pārrāvuma sajūtas, tieši otrādi - ir sajūta, ka esmu turpinājums visiem, kas bijuši pirms manis. Tas iedod stabilitāti. Jo reizēm šķiet, ka daudzi cilvēki mūsdienu pasaulē ir tādi kā apjukuši.»
Etnoprieks un danči
Savu pirmo tautastērpu Ieva kopā ar mammu izgatavojusi 16 gadu vecumā, un šobrīd viņai to ir daudz - pilns trīsdurvju skapis ar arheoloģiskiem un tradicionāliem tautastērpiem. Nesen kopā ar savu vēstures izpētes un rekonstrukcijas domubiedru grupu Baltava devušies uz zemgaļu dienām, un tad visi braucēji arī tika apģērbti ar Ievas darinātajiem tērpiem. Rokdarbu prasmes esot pārmantotas ne tikai no mammas, bet arī no tēva. «Kādreiz tētis teica, ka viņam vajag tikai kārtīgi paskatīties, kā kāds meistars dara, un pēc tam to pašu var izdarīt. Pirmkārt, vajag tikai sākt, un vēl vajag atcerēties, ka viens cilvēks nekad viens pats nav gatavojis visu tērpu, jo sieviete visbiežāk nekala rotas, vispār - rotas un apavus pirka no amatniekiem,» atgādina Ieva Pīgozne.
Kad atgriezusies no studijām ārzemēs, Ieva divus gadus dziedāja folkloras kopā Savieši, paralēli iesaistījās vēstures rekonstrukcijas grupā Senās vides darbnīca, bet 2009. gadā izveidoja vēstures rekonstrukcijas grupu Baltava, kas pirms gada reorganizējusies, nu Baltavā uzsvars likts uz dziedāšanu un dejošanu. «Var teikt, ka tā ir folkloras kopa, bet es teiktu - etnoprieka grupa, kura dara to, kas patīk. Protams, tas prasa laiku, tomēr tā ir labs veids, kā izlādēties un galvu izslaucīt no visām problēmām,» saka Ieva. Jau 20 gadu viņa arī dejo Rīgas Danču klubā un atzīst, ka arī tas ir veids, kā apvienot fizisko formu ar pozitīvām emocijām, jo dejojot «mugura ir slapja nemanot». Pirms kāda laika viņa mazliet «atgājusi» no Rīgas Danču kluba un tajā laikā centusies daudz staigāt, bet sapratusi - lai dabūtu slapju muguru, ir jāstaigā ar milzīgu piepūli, bet «dejojot tas neprasa piepūli, tas vienkārši notiek».
***
• Kultūrvēsturniece, latviešu apģērba vēstures pētniece, mākslas zinātņu doktore
• Dzimusi 1973. gada 16. jūnijā mākslinieka Jāzepa Pīgožņa un tekstilmākslinieces Leontīnes Pīgoznes ģimenē
• Absolvējusi Rīgas Angļu ģimnāziju (1991), Latvijas Kultūras akadēmiju (bakalaura studijas Starpreģionālo kultūras sakaru fakultātē; Latvijas - Norvēģijas nodaļā, 1995)
• Studējusi Bergenas universitātē (norvēģu valoda, literatūra, vēsture un valodas vēsture ārzemniekiem, 1994), Hoegskolen i Stavanger (socioloģija, sociālā ekonomika, sociālā antropoloģija, 1996-1997), Dublinas universitātē (maģistra studijas Starptautisko attiecību fakultātē, 1997-1998)
• Iegūts mākslas zinātņu doktora grāds Latvijas Kultūras akadēmijā (aizstāvēts promocijas darbs Krāsas un to nozīme baltu 3.-13. gadsimta apģērbā mūsdienu Latvijas teritorijā, 2016)
• Pētniece Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta Etnoloģijas nodaļā (kopš 2015. gada, specializācija: apģērba un apavu vēsture Latvijā, valkāšanas tradīcijas. Pēcdoktorantūras pētniecības projekts Apģērba attīstība Latgalē 19. gadsimtā)
• Strādājusi par lektori Latvijas Kultūras akadēmijā (2012-2016), bijusi norvēģu valodas pasniedzēja, redaktore Latvijas institūtā (1999-2007) u.c.
• Biedrības Senās vides darbnīca menedžere un administratore (1999-2008)
• Izdevumi: Latviešu apģērbs (Rīga: Zvaigzne ABC, 2018. - 80 lpp.), Urtāns J., Pīgozne I., Treija R., Vītola I. Kalnā bija stalta pils (Rīga: Tapals, 2008. - 240 lpp.) u.c.
• Popularizē vēsturi, tautas tērpu valkāšanu, tradicionālo kultūru un prasmes
• Dejo Rīgas Danču kluba deju grupā (kopš 1998. gada)
• Vada vēstures rekonstrukcijas un folkloras grupu Baltava (kopš 2009. gada)