Vija Zariņa. Latvija. Nojaušamais horizonts

«Kā var uzgleznot to, kā smaržo mežs, kā lapas čaukst? Bet es to mēģinu. Un man šķiet, ka tas tomēr iezogas darbos,» saka māksliniece Vija Zariņa. Galerijā Daugava tieši pirms Latvijas valsts simtgades svētkiem atklāta viņas personālizstāde Uzgleznotā daba.

Lai paliek noslēpums

Šī izstāde «atnākusi» ļoti strauji un neplānoti. Pērnajā rudenī, drīz pēc Vijas un Kaspara Zariņu izstādes Paralēli Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls, māksliniecei piezvanījusi galerijas Daugava vadītāja Anda Treija un izteikusi piedāvājumu veidot personālizstādi, veltītu Latvijas valsts 100. dzimšanas dienai un arī galerijas Daugava 25 gadu pastāvēšanai. «Es biju ļoti pagodināta un iepriecināta, un, lai arī nupat bija iepriekšējā personālizstāde un šķita, ka vajag mazliet iepauzēt, es pat nedomāju atteikties, jo es jau gleznoju Latvijas ainavu, Latvijas ainavas sajūtu, Latvijas ainavas kodu,» saka Vija Zariņa. Gleznotāja esot turpinājusi to pašu tēmu, kas jau bija iesākta iepriekšējā personālizstādē, - Latvijas sajūtu.

«Vienmēr ir tā, ka konkrētajā brīdī kaut kas interesē vairāk, kaut kas mazāk. Izstādē Paralēli gleznās bija tāli horizonti - jūra, klaji lauki, aramzeme, labības lauki, bet šoreiz, un to sapratu tikai tad, kad šīs izstādes darbi bija kopumā izlikti, ir cits stāsts, un tas ir par krasta līniju, par zemes un ūdens saskaršanos,» atklāj Vija Zariņa. Māksliniece uzsver, ka viņu neinteresējot konkrēta vieta, bet - sajūta. Viņai bieži vaicājot, vai gleznojot izmanto fotogrāfijas, bet viņa izmanto savu redzes atmiņu, un, ja kāds, skatoties uz gleznu, saka, ka zinot, kur šī vieta atrodas, tad māksliniece uzskata to par komplimentu, jo ir uzgleznots pats galvenais - stāsts un atmosfēra, un ir panākta maksimāla ticamības pakāpe - skatītājs ir noticējis, ka tāda vieta ir. «Patiesībā glezna ir palīdzējusi skatītājam atvērt savu pieredzes lādīti,» nosaka gleznotāja.

Vija Zariņai patīkot arī «Dullā Daukas horizonts», bet «pašreiz mani interesē dziļums. Es to redzu un arī māku to uztaisīt. Es nerādu debesis, bet tās ir nojaušamas. Šī ir ainava, kas skatīta ar manām acīm. Gribu, lai ir skaisti, bet nav pārāk smuki, lai nav ilustratīvi, lai nav sasīkumoti, nav pārāk daudz stāstošu detaļu. Lai paliek noslēpums. Visām labām gleznām ir liels spēks un liels noslēpums. Un noslēpums ir tajā, ka glezna neatklājas uzreiz, ka glezna ir jāvēro. Tas, protams, ir arī stāsts par skatīšanos un redzēšanu, bet labai spēcīgai gleznai jābūt tādai, kurai vienkārši nevar paskriet garām, jo tā aptur un ievelk sevī. To man gribētos - lai glezna aptur un ievelk, un tad jau sākas mans stāsts». Vija Zariņa saka: «Izstāde tiek atklāta tumšā, drūmā laikā, bet tā būs atvērta līdz 5. janvārim, un drīz jau būs sniegs, un drīz sāksies jauns gads, jauns cikls. Es tagad gan kādu laiku iepauzēšu, man vajadzīgs laiks iecerēt projektu.»

Darbnīcā uz maiņām

«Esmu uz rezultātu orientēts mākslinieks, citi saka - man svarīgs process, bet man ir svarīgs rezultāts - esmu profesionāls mākslinieks, un es eju uz rezultātu,» nosaka Vija Zariņa. Nu ir «izslimota» šī izstāde - tā gleznotāja dēvē izstādes tapšanas - domāšanas un strādāšanas - periodu, bildes jau atvestas uz galeriju, un sācies cits posms. «Tā kā mums ar Kasparu ir viena darbnīca, es iztīru darbnīcu, un tagad tajā strādās Kaspars, es - nedaudz atpūtīšos. Ja ģimenē ir divi mākslinieki, tad, kamēr viens koncentrējas izstādei, otrs vairāk rūpējas par saimniecību. Citādāk nevar,» atzīst Vija Zariņa. Gleznotāja uzskata, ka divu mākslinieku miermīlīga līdzāspastāvēšana ģimenē un vienā darbnīcā iespējama, jo «katrs darbus būvējam citādāk, mēs nelienam viens otra teritorijā, tāpēc arī varam viens uz otra darbiem paskatīties citādāk. Protams, konkurence ir visu laiku, bet nav radošas greizsirdības». Visnepatīkamākais, kurā nevar palīdzēt pat ļoti tuvs cilvēks, ir neziņa. Vija Zariņa neslēpj, ka viņai ļoti «nepatīk šis stāvoklis mākslā, lai gan, meklējot izeju no neziņas, var rasties daudz kā laba. Neziņa attīsta, netieši piespiež meklēt, jo es taču neražoju gleznas. Un kamēr pati neesmu apmierināta ar gleznu, man neviens neiestāstīs, ka tā ir laba».

Arī gatavojoties izstādei, viņai pirmajā vietā tomēr bija pasniedzējas darbs Latvijas Mākslas akadēmijā. «Man ļoti patīk akadēmijā, man patīk tā radošā vide, jaunie cilvēki, ar kuriem dalos savās zināšanās un pieredzē, un vienlaikus arī mācos no viņiem, jo man ir interesanti, kā jauni cilvēki domā,» neslēpj asociētā profesore. Mūsdienās studenti ir dažādi, tikpat dažādi ir viņu likteņi mākslā. «Viens atnāk ļoti daudzsološs, tad slinko vai ir citas problēmas, un beigās nekas nesanāk. Cits sākumā ir bailīgs un nepārliecināts, bet tur acis vaļā un strādā daudz, un beigās ir labi,» saka Vija Zariņa. Rezultātā «izsitas» aktīvākie, apņēmīgākie un tie, kuriem piemīt «nenormālas darbspējas». Ir studenti, kas gari stāsta par to, kā viņš gribētu un kas būtu, ja varētu, un rezultātā ir čiks.

Svētku blaknes

Valsts svētku svinēšanai nav bijis laika īpaši sagatavoties, bet svētku pusdienas ģimenes lokā tomēr bijušas, ciemos atbraukusi meita Paula ar vīru Gati un mazmeitiņu Žannu. «Jau izstādes atklāšanā teicu - Dievs, dod mums domāt, strādāt un darīt tā, lai mūsu valstij būtu vēl daudz simtu gadu,» saka Vija Zariņa. «Vienubrīd arī man bija sajūta, ka es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti, bet tad sapratu, ka tas ir destruktīvi, tas nav pareizi. Vēl joprojām daudz kas šajā valstī tiek darīts šķērsām, bet ir jāpriecājas, ka mums ir sava valsts, un tā nav neizdevusies. Latvija ir maza, bet mums tā ir liela, cilvēki ir darbīgi un gudri - mums ir ar ko lepoties, vajag tikai celt pašiem savu pašapziņu. Valsts svētkus gaidīju ar lepnumu, un es neesmu aizbraukusi, neesmu padevusies, mani bērni dzīvo Latvijā, mans mazbērns dzimis Latvijā, un tas ir mans ieguldījums Latvijai.»

Pavisam drīz būs klāt Advente, sāksies mākslinieces vienu no mīļākajiem svētkiem - Ziemassvētku - gaidīšanas laiks. Rīgā centrā augusī Vija bieži tika vesta pie vecvecākiem uz Latgali, uz Dagdu, kur pat ziemas bijušas citādākas - daudz aukstākas un sniegotākas. «Ja ir bijusi forša ģimene, ja ir svinēti Ziemassvētki, tie nemaz nevar nebūt mīļi svētki. Un vēl man tik ļoti patīk dāvināt, man nekad nav žēl citam ko nopirkt. Man ir tāds raksturs. Dāvanas parasti sapērku laikus, salieku skapī un bieži vien aizmirstu. Tie ir svētki, kad visiem vēl laimi, es arī, un es arī gribu būt laimīga ne tikai Ziemassvētku vakarā. Un kas ir laime?»

Nu māksliniecei, kas pati sevi dēvē par aizņemto vecmāmiņu, būs arī vairāk laika mazmeitiņai Žannai. Pavisam nesen abi ar vīru gan veselu nedēļu auklējuši mazo atvasi, kamēr meita ar vīru bija aizbraukuši mazliet atpūsties. «Paula mazmeitai reiz bija iedevusi akvareļu krāsas, un viņa tik dabiski to darīja, ka es skatījos un neticēju savām acīm. Acīmredzot - gēni. Mēs jau negribējām, ka meitas iet mākslas ceļu, jo tā ir ļoti grūta profesija. Kad es sāku mācīties akadēmijā, šī profesija bija prestiža, bija liels konkurss - deviņi uz vienu vietu, un, ja kaut ko nevarēji, tad tajā lauciņā nebija ko darīt, tagad konkurence ir mazāka. Tagad ir citādāk, tagad ir vieglāk iegūt diplomu, bet ir grūti palikt profesijā ar abām kājām, nevis ar mazo pirkstiņu vien.»

***

Vija ZARIŅA

• Gleznotāja

• Dzimusi 1961. gada septembrī Rīgā

• Precējusies ar mākslinieku Kasparu Zariņu, meitas Monta ZariņaĢelze (1987- 2014) un Paula ZariņaZēmane, mazmeitiņa Žanna

• Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju (MA grāds, 2000), prof. I. Zariņa monumentālās glezniecības darbnīcu (diplomdarbs Dziesmu svētku simtgade, 1986), Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu (1980)

• Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības katedras asociētā profesore

• Veidojusi vairāk nekā 20 personālizstāžu. Darbi atrodas muzejos un daudzās privātkolekcijās Latvijā un pasaulē