Šo trešdien, 23. oktobrī, VEF Kultūras pilī ar lielāko no savas 20 gadu jubilejas koncertu tūres pasākumiem viesosies Autobuss debesīs – grupa, kas visus šos gadus priecējusi klausītājus lielākoties ar Imanta Kalniņa, taču arī ar pašu radītām dziesmām. Tās izveidotājs ir komponista dēls Marts Kristiāns Kalniņš – spilgta personība un talantīgs mūziķis.
Par grupas Autobuss debesīs gaitām nav dzirdams bieži, taču tā joprojām uzstājas - gan Imantdienās, gan citos lielos pasākumos. Uz savu 15 gadu jubileju autobuss pulcēja klausītājus koncertzālē Palladium, bet šogad izbraukāja tuvākus un tālākus kultūras namus - bez minētā koncerta VEF Kultūras pilī vēl atlikusi uzstāšanās Latgales vēstniecībā Gors, Rēzeknē, kas notiks 2. novembrī. «Mēs visi esam aizņemti savos pamatdarbos, un nav brīnums, ka bieži kāds izbrīnīti vaicā: «Vai tad jūs vēl spēlējat?!». Te jārunā par mūsdienu milzīgo informācijas lauku. Kas tad bija pirms 20 gadiem?! Zinājām grupas Prāta vētra, Tumsa, Autobuss debesīs, The Hobos, varbūt vēl kādu. Bet šajos laikos ieliec Facebook informāciju par to, ka grupai ir 20 gadu jubileja, un turpat blakus ir vēl desmitiem ziņu par citiem jubileju koncertiem! Iespējams, ka mēs tik aktīvi sociālajos medijos neatgādinām par savu eksistenci, tāpēc arī radies priekšstats, ka vairs nespēlējam. Mēs spēlējam, bet neejam ielās ar plakātu, ka to darām - tāda būtu mana atbilde,» skaidro Marts Kristiāns.
Grupas mūziķi ir ļoti aizņemti vīri: Kārlis Auzāns vada Melo-M un komponē mūziku arī citiem projektiem, Emīls Zilberts daudzus gadus ir Valmieras teātra muzikālās daļas vadītājs, Armands Treilihs ir viens no vadošajiem ierakstu studijas skaņu režisoriem Latvijā, savukārt pats Marts Kristiāns ir orķestra Rīga oboju grupas koncertmeistars. Atskaitot Emīlu, pārējie darbojas arī grupā Raxtu Raxti.
Autobuss debesīs repertuārā ir aptuveni 150 - 200 dziesmu, līdz ar to izveidot koncerta programmu nebija viegli. «Ar visām piedevām tā mums ir virs divām stundām,» stāsta mūziķis. «Repertuāru atlasīju, vadoties no koncerta režijas, lai dziesma sekotu dziesmai kā vienotā uzvedumā. Pirms pieciem gadiem koncertā Palladium programmā liku dziesmas, kuras nebija tik bieži spēlētas, bet man pašam likās atbilstošākās, turklāt šķita - tās taču ir albumos, kāpēc gan tās nenospēlēt?! Taču pēc koncerta cilvēki prasīja - kāpēc nespēlējāt hitus?! Šajā reizē balansu esmu veidojis tā, ka lielākā daļa repertuāra ir hiti, taču būs arī kontrasti, kad ieskanēsies arī pa kādai nedzirdētākai dziesmai.» Mazliet paverot programmas priekškaru, jāteic, ka koncertu plānots sākt ar dziesmu Autobuss debesīs - ar to taču viss reiz sākās!, bet noslēgt - ar Mūžu mūžos būs dziesma ar Imanta Ziedoņa vārdiem.
Lai kā nu būtu ar to uzstāšanās biežumu, taču grupas diskogrāfijā pēdējais ieraksts datējams ar 2006. gadu… «Esmu daudz domājis par to, kāpēc tas tā ir. Un esmu atradis atbildi! Atbilde ir tāda, un to ir atzinuši arī pārējie grupas dalībnieki, ka, sākot ar 1999. gadu, līdz pat šim 2006. gadam mēs vēl bijām jaunieši, kuru rīcībā bija nenormēti daudz fiziskā laika. Tolaik daudz spēlējām klubos, piemēram, bija milzīgi garš periods, kad mēs Četros baltos kreklos gandrīz dzīvojām, naktīs pat reizēm tur gulējām! Tā varēja kaut ko radīt. Taču pēdējos gados laiks ir strauji samazinājies - ir ģimenes, ir bērni, ir darbs, ir citi projekti. Un, ja tu man vaicātu, kad Autobuss debesīs radīs kaut ko jaunu, tad varu atbildēt - kad paaugsies bērni!» Tiesa, grupas mājaslapā ir divas it kā jaunas dziesmas - ar šo gadu datētā Imanta Kalniņa Mīlestība divreiz neatnāk ar Imanta Ziedoņa tekstu un Es vēl turu rokas Tavas (2016) - Imanta Kalniņa dziesma ar Broņislavas Martuževas tekstu. «To esam bieži spēlējuši koncertos, bet tā nekad nav bijusi ierakstīta, savukārt otrā nosauktā ir dziesma, kuru es, lai tiktu ģenerētas svaigas idejas un notiktu darbība, palūdzu tēvam speciāli priekš Autobuss debesīs. Viņš uzrakstīja trīs dziesmas, no kurām vienu tagad ierakstījām. Pārējās divas? Stāv plauktiņā. Ideja ir pamazām šajā plauktiņā kaut ko uzkrāt un, uzkrājot tajā pietiekami daudz materiāla, kas visiem patiktu, varētu to transformēt taustāmā formātā. Gribas virzīties uz priekšu - atrast laiku grupai, lai varētu atsākt radošu darbību, bet to nevar izdarīt viens, tas jādara visiem, plus - vēl labvēlīgi jāsastājas zvaigznēm,» norāda vokālists.
Par grupas darbības sākumposmu dažkārt tiek minēts 1998., dažkārt - 1999. gads. «Atskatoties un paanalizējot savas tā laika tīņa sajūtas un arī bērnību, tā vistiešākajā veidā saistās ar tēva ansambli Turaidas Roze, kā bērnam esot līdzi gandrīz visos grupas koncertos un no tā ietekmējoties. Tā pusaudža gados izdomāju, ka vajag pašam savu ansambli, bet, lai varētu to izveidot, nepieciešami domubiedri. Kur tos atrast? Loģiski, ka skolā - Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā! Gāju vienā klasē ar Armandu, Emīlu un Ervingu [Znotiņu], pēc tam uz mūsu skolu pārnāca arī Kārlis, kurš grupai pieslēdzās vēlāk,» atminas Marts Kristiāns. Starp citu, Kārli viņš esot 1999. gadā pamanījis jauno izpildītāju konkursā, kas risinājies VEF Kultūras pilī - Kārlis spēlējis ģitāru grupā Septītās debesis, izdevies viņu pārvilināt. «Tolaik biju klāt pie tēva sadarbības ar Ainaru Mielavu - tika rakstīts albums Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet, bet pēc tā tika rakstīts disks Es redzēju sapnī. Arī mani uzaicināja dziedāt šajā diskā, un tā bija mana pirmā pieredze šajā jomā. Iedziedāju kādas trīs vai četras dziesmas,» atmiņu kamolīti turpina ritināt mūziķis. Tolaik viņam bija 18 gadi, minētajā albumā ir četras Marta Kristiāna iedziedātās dziesmas - Fatamorgana, Kur gan jūs esat, Tu esi mirklis un Dziesma Sniegbaltītei, trīs iedziedājis Ainars, bet vēl trīs - Agnese. «Tā sākās mana dziedāšana. Ideja par savas grupas izveidošanu pieņēma vēl konkrētākus apmērus, un nonācām līdz tam, ka beidzot taču jāsanāk kopā un jāsāk kaut kas spēlēt. Mēs sākām ar tobrīd aktuālo Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet, bet pēc tam nonācām pie dziesmas Autobuss debesīs, no kuras radās grupas nosaukums. Ideju ģenerēšana notika 1998. gadā, bet reāli spēlēt sākām 1999. gadā. Tēvs redzēja, ka tas viss nav vienkārši tāpat, ka mums ir liela interese [par muzicēšanu], un viņš uzrakstīja mums tās piecas dziesmas, kuras vēlāk tika izdotas kasetītē Viņa pastarā diena. Izdevniecība Upe mūs kā jauno grupu paņēma savā paspārnē, Radio SWH rotācijā palaida Sitiet bungas, un ar šo dziesmu viss arī aizgāja.»
Parasti gan jaunajiem mūziķiem ir ambīcijas spēlēt savu mūziku vai vismaz pazīstamu rietumnieku grupu hitu kaverversijas… «No mana skatpunkta - nē, man šādu ambīciju nebija,» noraidoši papurina galvu Marts Kristiāns. «No sevis nevari aizbēgt, no savām dzimtas saitēm un tā, kas tev skan galvā, arī ne - tēva radītās mūzikas ietekme bija pārāk stipra. Jāatzīst gan, ka kā 18 gadus vecs jaunietis es no šiem nopietnajiem tekstiem maz ko sapratu: man tika dots uzdevums, ko es izpildīju, lai sasniegtu mērķi, bet tagad es uz to, protams, skatos pavisam citādāk.» Vai viņam vispār bija iespēja nekļūt par mūziķi, bet plūkt laurus, piemēram, sportā? «Domāju, ka ne. Ik pa laikam visiem ienāk prātā domas, vai tas, ko dari, tiešām ir tas, ko patiešām vēlies, un dažkārt šķiet, ka jāmet viss pie malas, jāsakrāmē mugursoma un jābrauc uz Īriju - pilnīgi nopietni, arī tā ir bijis! Taču šis brīdis pāriet, un saproti - nē, tas ceļš, pa kuru virzies, tomēr ir pareizais. Protams, dzīvē var pieņemt arī spontānus lēmumus, taču pēc kāda laika esmu sapratis, ja šajā gadījumā būtu tādu pieņēmis, tas būtu galīgi nepareizs lēmums.»
Aiz kalniem nav arī muzikālās apvienības Raxtu Raxti ierastais svētku koncerts - tas notiks 18. novembrī Ķīpsalas hallē. «Neskatoties uz to, ka ir Autobuss debesīs svētki, jādomā arī par Raxtu Raxtiem, kas ir viens no maniem bērniem, par kuru vienmēr bijušas lielas rūpes - nepieciešams ģenerēt idejas, lai arī Raxtu Raxti virzītos uz savu mērķi, jo šobrīd grupa radošā ziņā ir savā kalnā gājienā. Pašlaik jau idejiskā līmenī tiek strādāts pie nākamā albuma, kura izdošana paredzēta nākamā gada rudenī,» stāsta Marts Kristiāns. «Runājot par koncertu, visus šos gadus esam veiksmīgi uzstājušies kopā ar dūdu un bungu grupu Auļi, un šī kompilācija mums pašiem ļoti patika, taču sapratām, ka kaut kas ir jāpamaina. Nonācām pie secinājuma, ka vēlamies vēl plašāku skanējumu. Un kā to var panākt? To var panākt ar vēl vairāk cilvēkiem uz skatuves! Šajā gadījumā ar orķestri, taču ne tā klasiskajā izpratnē, bet speciāli veidotu - uzrunājot cilvēkus, kuri ir ikdienā spēlējoši un praktizējoši folkloristi un etnomuzikologi. Līdz ar to koncerta pirmajā daļā uzstāsies Raxtu Raxti, bet otrajā - Raxtu Raxti kopā ar tautas mūzikas orķestri, kas nozīmē, ka grupai vēl klāt būs 19 cilvēki.»
Nav novārtā atstāts arī pamatdarbs orķestrī Rīga - Marts Kristiāns ir diplomēts obojists. «Pašlaik esmu bērnu kopšanas atvaļinājumā, darbs man atsāksies no jaunā gada. Šobrīd orķestris ir viena no manas dzīves sastāvdaļām, taču es nezinu, cik ilgi gribēšu būt aktīvs, spēlējošs obojists - to rādīs laiks. Šī aktīvā muzicēšana tomēr aizņem ļoti daudz laika. Lai uzliktu augstu māksliniecisko kvalitātes latiņu, ir ļoti daudz jāspēlē un jātrenējas. Man ir iekšēja sajūta, ka gribu vairāk rakstīt [mūziku], manas sajūtas un emocijas vairāk saistītas ar šo jomu, līdz ar to tai vajadzētu veltīt vairāk laika,» prāto Marts Kristiāns.
Un vēl viena ļoti, ļoti nozīmīga mūziķa dzīves sastāvdaļa - kuplā ģimene. «Lielajiem bērniem vairs laiks tikpat kā nav jāvelta, viņi jau paši par sevi ir personības, savukārt mazie, protams, paņem ļoti daudz laika. Jāsaka paldies mammām, tētiem un vecvecākiem par to, ka vispār izdodas visu šo realizēt,» viņš atzīst. «Iespējams, kādreiz tas [radošā ziņā] mani varēja patraucēt, bet ne tagad. Liela nozīme ir tam, ka arī sieva ir uz skatuves, un Raxtu Raxtu gadījumā šī loģistika ir kopīga - ir mierīga sirds, ka visi ir savās vietās un viss ir kārtībā. Protams, braucot kaut kur muzicēt ar autobusu ir pilnīgi citādākas sajūtas - esi prom, džeku kompānijā. Bet arī to es izbaudu kā mazliet cita veida muzicēšanas un dzīves modeli. Viss notiek, ir tikai jādarbojas!»
***