Personības

«Mana saistība ar Latviju vienmēr bijusi kā misija. Esmu strādājis Latvijas labā jau kopš 1985. gada, un lielākais gandarījums ir tas, ka joprojām esmu noderīgs šai valstij,» saka politiķis un diplomāts Ojārs Kalniņš. Šodien viņš atzīmē 65. dzimšanas dienu.

Studijas savienojumā ar darbu (galvenokārt klientu apkalpošanas jomā) ir daudzu studējošo ikdiena. Arī Marutai Gailītei, kas Rīgas Tehniskajā universitātē apgūst uzņēmējdarbības loģistiku, bet līdztekus studijām jau vairāk nekā gadu strādā tirdzniecības sfērā. Viņa secina, ka līdzsvaru starp darbu un studijām ir iespējams atrast, taču tas nav ļoti viegli.

Saruna ar literatūras pētnieci Ingunu Dauksti Silasproģi.

Mū­zi­ķis Igo Fo­mins sa­vu ie­rak­stu stu­di­ju pirms vai­rāk ne­kā di­viem ga­diem at­vē­ris Vec­rī­gā, Rei­ter­na na­ma 3. stā­vā virs Rok­ka­fej­nī­cas. Po­pu­lā­rais māk­sli­nieks to lab­ie­kār­to­jis ar lie­lu cen­tī­bu un mī­les­tī­bu, pār­do­mā­jot kat­ru lie­tu in­ter­je­rā. Pir­mo rei­zi, ie­nā­kot ša­jā vi­dē, jau pēc ne­lie­la mir­kļa ro­das vēr­tē­jums: «Vis­mā­jī­gā­kā stu­di­ja!»

«Eirovīzija ir Eiropas spogulis, un patiesībā tas ir vienīgais pasākums, kas apvieno visu Eiropu. Un, ja Eiropas Savienība mums visiem ir kas vienojošs, tad kāpēc Eirovīzijā to vien dara kā karo. Tas taču pa lielam ir karš – noskaidrot, kurš ir labākais,» uzskata Nacionālā teātra aktieris Jānis Vimba. Viņam trešdien pirmizrāde – projekta Šengenas zonas spožums un posts trešajā izrādē Eiro Vīzija, ko iestudējis režisors Vids Bareikis (Lietuva).

Par TV3 seriāla «UgunsGrēks» skatītāju jauno mīluli kļuvis 12. sezonas jaunais varonis – Fēliksa dēls Svjatoslavs Zaicevs, ko atveido aktieris Antons Zamišļajevs (30). Izrādās, ka viņš izaudzis bērnunamā, bet gribētu kādreiz satikt savus bioloģiskos vecākus, lai pateiktu, ka arī bez viņiem kļuvis par krietnu cilvēku. Reizi nedēļā viņš pārģērbjas par klaunu un dodas pie smagi slimiem bērniem, lai iepriecinātu mazās sirsniņas un viņu depresijā nonākušos vecākus.

Dailes teātra aktrise Olga Dreģe (76) nevar sūdzēties par pielūdzēju trūkumu pat sirmā vecumā: kāds taksometra vadītājs pat izteicis nožēlu, ka nav vienā vecumā ar aktrisi.

Rīt, 17. oktobrī, ar audiovizuālu uzvedumu Dzidrums. Seriāls koncertzālē Palladium sāksies TENSO dienas jeb Eiropas labāko koru nedēļa, kurā pulcēsies Eiropas izcilākie kori no Francijas, Dānijas, Vācijas, Latvijas un TENSO Eiropas jauniešu koris. Rīgā, Cēsīs, Siguldā un Ventspilī izskanēs septiņi koncerti, tajos piedalīsies arī Sinfonietta Rīga un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris.

Dārzs, kas sulīgi zaļā lokā tā mājīgi ieskauj viņu Ikšķiles māju, pilnīgi noteikti nav tāds, kādus esam paraduši redzēt un apjūsmot. Dzejniece Velta Kaltiņa un viņas dzīvesbiedrs, rakstnieks Roalds Dobrovenskis, viens otru papildinot, ne bez veselīgas humora piešprices paši par savu dārzu saka tā: «Nav grūti iztēloties, kā noģībst profesionāls dārznieks, ienācis pa mūsu mājas vārtiņiem. Nekā no absolūtas sakoptības un perfektuma – mūsu dārzs ir dabiski brīvs un nekopts, nekulturāls, neizlaizīts. Un lai! Mums tas varbūt nemaz nav dārzs, bet dzīves telpa bez robežām, kur jūtamies kā mājās.

«Ja ir suņi mākslinieki, tad tie noteikti ir retrīveri, katru dienu par to pārliecinos. Viņam ir sava dzīves uztvere un pārliecība,» par savu mājdzīvnieku, skaistu zeltaino retrīveru stāsta aktieris Andris Bulis. Mūsu saruna ar Andri notiek mežā, kur lielais, draudzīgais suns Roko var brīvi izskrieties un izbaudīt pēdējās siltās rudens dienas.

Es šodien gribu būt vairāk vai mazāk pati ar sevi. Man ir tradīcija apaļās jubilejas nesvinēt, tāpēc šodien būšu savās mājās Ikšķilē,» saka šodienas gaviļniece, pazīstamā rakstniece Nora Ikstena, smejot, ka gan jau apaļās jubilejas pāriet tāpat kā viss pārējais šajā dzīvē.

«Mans vīrs spēj pildīt dažādas funkcijas: protams, vispirms viņš ir ļoti labs vīrs, arī uzticams draugs, gudrs padomdevējs, plus vēl arī mans šoferis, fans un atbalstītājs,» priecīgi stāsta jaunā dziedātāja Antra Stafecka (23)

Kā jau katru gadu – galvenā un svarīgākā ziņa literatūras pasaulē nāk no Zviedrijas Karaliskās akadēmijas. To var salīdzināt ar uzvaru olimpiskajās spēlēs vai pasaules čempionātā. Turklāt, ja sporta veidu ir daudz, tad rakstniecībā zelta medaļu saņem tikai viens autors no visas pasaules. Šogad Nobela prēmijas laureāts literatūrā ir francūzis Patriks Modiano.

«Kosmētika noslēpj trūkumus un izceļ smukumus, tāpēc, protams, es esmu priecīga, ka mūsdienās tas nav nekas aizliegts,» smaidot saka Valmieras teātra aktrise Elīna Vāne. Ikdienā viņa gan savu seju nemoka, iztiek ar pašu minimālāko – higiēnisko lūpu krāsu un skropstu tušu. Jo ik vakaru, kad jākāpj uz skatuves dēļiem, ir jāliek pilns meikaps.

«Šis albums ir pilns nostalģijas. Daudziem no mums Sergeja Rahmaņinova klaviermūzika asociējas ar virtuozitāti, bet, gatavodams šo programmu, es tur uztaustīju dziļu, melanholisku un izteikti poētisku ilgošanos pēc ainavas, atmiņām un izjūtām,» saka pianists Vestards Šimkus. Rīt Lielajā ģildē, 17. oktobrī Vidzemes koncertzālē Cēsis un 19. oktobrī Latgales vēstniecībā Gors Rudens kamermūzikas festivāla ietvaros pianists Vestards Šimkus iepazīstinās ar savu jauno albumu, kurā ir ieskaņota Sergeja Rahmaņinova mūzika.

Svētdiena, 5. oktobris, atnesa sēru vēsti. 97 gadu vecumā Maskavas slimnīcā miris izcilais krievu režisors, leģendārā Tagankas teātra dibinātājs un vadītājs Jurijs Ļubimovs.

«Ja nu ir kāds, kas nepareizi dzīvo un labi jūtas, nepareizi dzīvojot, tad tā esmu es. Un man ir labi tā,» saka aktrise Dace Everss. Šonedēļ Valmieras teātrī skatuves dzīvi sākusi jauna izrāde – Džona Marella lugas Saules pelni iestudējums. Dace Eversa izspēlēs izcilās franču teātra un mēmā kino zvaigznes Sāras Bernāras dzīves pēdējo vasaru.

Saruna ar Latvijā dzimušo Borisu Fruminu aizsākas latviešu valodā, bet drīz pārejam uz krievu valodu. Kinorežisors atzīst, ka latviešu valodu viņš ne pārāk labi zinājis arī tad, kad te audzis un skolojies, jo komunikācija lielākoties notikusi krievu valodā. Tagad esot mazliet žēl, ka tolaik tas nešķitis būtiski, esot pat domājis, ka vajadzētu «ņemt rokās mācību grāmatu un atjaunot latviešu valodas prasmes», bet kaut kā tam neatliek laika, lai gan «nožēla ir, ka valoda nav kopā ar mani». Turklāt dzīve viņu nolikusi angliski runājošā vidē. Kopš emigrācijas no PSRS 1978. gadā viņš dzīvo ASV. Šobrīd Jaunajā Rīgas teātrī skatāma viņa iestudētā Aleksandra Vampilova luga Provinces anekdotes.

"Neviens ceļš nav rozēm kaisīts, un arī pēc neveiksmēm ir jāprot piecelties un iet tālāk, nesalīdzinot sevi ne ar vienu citu. Tas ir mans ceļš, un es salīdzinos tikai ar sevi. Šī pozīcija man ļauj saglabāt mieru un drosmi iet uz priekšu, jo vienmēr uz pasaules būs cilvēki, kas ir daudz sliktāki un daudz labāki,» domā operdziedātāja Sonora Vaice, kura atveido Klīvijas lomu sen gaidītajā operetē ar tādu pašu nosaukumu.

Pasaulslavenā latviešu izcelsmes dejotāja Vija Vētra kopš 1990. gada katru vasaru apmeklē savu Dzimteni. Viņa sniedz izrādes un vada meistarklases dažādās pilsētās. Vijai ir 91 gads, un viņa teic, ka tik ilgu mūžu piedzīvojusi ar pareizu dzīves režīmu, kustēšanos un pārdomātu ēdienkarti. «Nevaru pateikt savu jaunības noslēpumu,» teic dejotāja un atklāj, ka stimuls noteikti ir visu mūžu mācīties un izpaust sevi.

Gundegai Repšei šoruden klajā nākusi jauna grāmata. Tās nosaukums uz silti medaina fona melniem burtiem vēsta – Jauki ļaudis, pirmajā mirklī rosinot visdažādākās asociācijas. Tomēr uz tās vāka rakstniece mums ļoti konkrēti un tieši pasaka: «Šī grāmata ir mana atbilde miesas kultam, cilvēcības komercializācijai, egocentrisma triumfa strupceļiem, nemākulībai mīlēt un atmiņas zudumam, ka esam šajā dimensijā mirstīgi ļaudis. Tā ir arī atbilde vispārējai daiļvārdībai.» Par to arī saruna ar Neatkarīgo.

Lie­tus, pu­te­nis vai ne­gu­lē­ta nakts – jau 25 ga­dus ik svēt­die­nu Anas­ta­si­ja Loč­me­le do­das vai­rāk ne­kā 30 kilo­met­rus ga­rā ce­ļā uz Svē­to mi­si Re­ko­vā un Bal­ti­na­vā. Lai pa­spē­tu lai­kā, ir pat brau­ku­si ar sto­piem. Vi­ņa ir ēr­ģel­nie­ce di­vās ka­to­ļu drau­dzēs un ik­die­nā pa­spēj strā­dāt di­vās sko­lās un va­dīt ci­tus mū­zi­kas ko­lek­tī­vus. Cil­vēks, kas dar­bā pa­va­dī­tās stun­das ne­uz­tver kā zau­dē­tu lai­ku, bet prot tās piln­vēr­tī­gi iz­dzī­vot, ra­dot prie­ku sev un ci­tiem.