Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājam Ivaram Kaļķim 25. marts pirms teju 70 gadiem joprojām ir spilgtā atmiņā, jo todien viņu, septiņgadīgu puiku, kopā ar māti, vecomāti, brāli un māsu izveda kā «kulakus» uz Sibīriju.
«Atceros to dienu, jo to nemaz tā nevar aizmirst,» uzsākot savu atmiņu stāstu, teic I. Kaļķis. Tolaik dzīvojis ar ģimeni Kurzemes pusē - Liepājas apriņķa Vaiņodes pagastā. Pēc tā laika «mēriem» viņi skaitījās «kulaki» - zemnieki, kuriem piederēja paliels zemes gabals, tāpēc nonākuši izvedamo sarakstos.
Ceļš uz Sibīriju
25. martā ceļu uz Sibīriju sāka māte Anna, tēvamāte Anlīze, kurai tolaik bija 78 gadi, un trīs bērni: deviņgadīgā māsa Aira, septiņgadīgais Ivars un trīsgadīgais Arnis. Pirms trim mēnešiem dzimušo māsu Irīdu, kas nebija izvedamo sarakstā, māte izlēmusi atstāt pie radiem. Tēvs tolaik bijis apcietinājumā, jo tika sodīts par nodokļu parādu (tie bija uzlikti tādi, ka patiesībā gribēdams tos nevarēja nomaksāt). Atminoties, kā aizvesti uz Priekules staciju, no kurienes tālāk ceļš vedis uz Sibīriju - pār Urālu kalniem līdz pat Omskas apgabalam. Kalačinskas stacijā izvestie sadalīti pa dažādiem kolhoziem. Protams, kopsaimniecību priekšsēži pirmās paņēmuši tās ģimenes, kur bija darbspējīgi vīrieši un jaunieši. Ivara māte un vecāmāte ar trim maziem bērniem palika pašam sliktākajam kolhozam, kas atradās Dobrovoļskas sādžā.
Izglābj paciņas no Latvijas
Pirmais gads bijis īpaši sūrs, jo no mājām nekas daudz nebija paņemts līdzi. Izglābuši radi, kas sūtījuši paciņas ar produktiem un naudu. Vienubrīd, kad sagriezies tāds putenis, ka pasts nestrādāja, māte ļoti lūgusi Dievu, lai uzlabotos laika apstākļi un varētu saņemt kārtējo sūtījumu. Arī dzīves apstākļi bija skarbi - māja, kurā ielaisti dzīvot, bijusi tik šķirbaina, ka nespējuši sakurināt, kartupeļi uz grīdas sasala. Bērniem uz nakti sēja lupatās satītus sakarsētus ķieģeļus pie kājām, lai nesastingtu ragā. Pēc pāris gadiem, kad tēvs bija izcietis cietumsodu, viņš izlēmis doties pie ģimenes, jo viņa lūgumu, kas tika adresēts toreizējiem varasvīriem Augustam Kirhenšteinam un Vilim Lācim un ko parakstījis arī ciema priekšsēdētājs un vēl citi pagasta iedzīvotāji, atbrīvot ģimeni - noraidīja.
Tāpat kā pārējiem, tēvam atņemti visi dokumenti un vajadzēja parakstīties par neizbraukšanu. Kad viņš dabūjis darbu rajona centra skolā par saimniecības daļas vadītāju un arī mamma tur paņemta par apkopēju, tad jau varējuši nedaudz uzelpot. Vecāmāte gan drīz nomirusi un tur arī apglabāta. Sākuši abi ar māsu iet skolā. Protams, mācības bija krieviski, bet tas lielas grūtības nesagādāja, jo Ivars runāt ielauzījies jau pirmajā izsūtījuma vasarā. Pabeidzis septiņgadīgo skolu, un tad jau bija pienācis 1956. gads, kad tika atļauts atgriezties Latvijā. Izsūtījuma vietā vēlreiz pabijis kopā ar dēlu, vedeklu un brāli pirms desmit gadiem. Atraduši arī māju, kurā dzīvojuši. Vecāsmātes kapu gan nespējuši sameklēt, uzgājuši vien citu latviešu atdusas vietas.
Darbīgs un sabiedriski aktīvs
Kad atbraukuši atpakaļ uz Latviju, bija jāizvēlas - turpināt izglītoties krievu skolā vai tomēr latviešu. Zinot daudzus, kas izvēlējušies skoloties krieviski, bet viņš - ne, lai gan Vaiņodē, kur bijusi liela karaspēka daļa, bijusi krievu vidusskola. Latviešu valodu nācies apgūt no jauna, un pirmajā pusgadā diktāti bijuši gandrīz sarkani, cik daudz tur bijis kļūdu. Par laimi, palīdzējusi pamatskolā apgūtā vācu valoda, proti, latīņu alfabēts, bet tik un tā pa vidu jaukušies krievu burti. Pa četriem vidusskolas gadiem latviešu valodu iemācījies tiktāl, ka varējis stāties augstskolā - latviešu plūsmā. Izstudējis precīzās mehānikas aparātbūvi Rīgas Politehniskajā institūtā. Līdz pat pēdējam kursam nav izjutis to, ka būtu atšķirīgs no citiem, taču pēc valsts sadales, kas viņu norīkoja uz radioaparātu rūpnīcu Alfa, un diplomdarba aizstāvēšanas pēkšņi saņēmis ziņu, ka darbavieta no viņa atsakās. Bijis skaidrs, ka slepenajā rūpnīcā viņš nav vēlams. Arī diplomu nav saņēmis kopā ar citiem un darbu sameklējis pats - Ogres trikotāžas kombinātā.
Tā sākusies viņa dzīve Ogrē, kur arī izveidota sava ģimene un pagājis viss darba mūžs. Sākoties Atmodai, iesaistījies sabiedriskās aktivitātēs. Ne velti pirms pieciem gadiem Ivaram Kaļķim piešķirts Ogres goda pilsoņa nosaukums. Bijis pirmais Atmodas laiku Ogres pilsētas galva. Vairākus gadus bijis Ogres politiski represēto kluba valdē, līdz 2004. gadā kļuva par kluba priekšsēdētāju. Pērn ievēlēts par Latvijas Politiski represēto apvienības vadītāju. Pateicoties viņam, sakārtota represēto piemiņas vieta Ogrē.