"Swedbank" skaidro kreditēšanas nianses ārpus Rīgas

© pixabay.com

"Swedbank" valdes priekšsēdētājs Lauris Mencis intervijā aģentūrai LETA saka: Kritēriju diapazons ir ļoti plašs, un tiek vērtēta aktīva vērtība ilgtermiņā. Ļoti bieži daži gadījumi tiek vispārināti, bet patiesība, kā vienmēr, ir kaut kur pa vidu,

Kādas izmaiņas tas vispār varētu nest hipotekāro kredītu tirgū? Vai varētu mainīties daudzas lietas, par ko bankas kritizētas? Viens tāds piemērs ir, ka bankas nosacīti novelk robežas, kur īpašumus kreditē un kur nē. Piemēram, ja cilvēks, pat ja viņam viss ir kārtībā ar ienākumiem, izdomā, ka viņš grib pirkt māju meža vidū laukos un tagad dzīvot tur, tad viņam hipotekāro kredītu nedod, jo tas nav Pierīgas ciemats.

Kritēriju diapazons ir ļoti plašs, un tiek vērtēta aktīva vērtība ilgtermiņā. Ļoti bieži daži gadījumi tiek vispārināti, bet patiesība, kā vienmēr, ir kaut kur pa vidu. Diemžēl par reģionālo finansēšanu ir ļoti daudz dažādu "leģendu", kas ļauj nevis godīgi paskatīties uz reālo situāciju un meklēt risinājumu, bet gan sākt kādu vainot. "Swedbank" nevelk robežas, cik tālu no Rīgas finansē vai nefinansē mājokļu iegādi. Mēs finansējam visā Latvijā - pagājušajā gadā 30% no visiem izsniegtajiem hipotekārajiem kredītiem bija mājokļu iegādei vai būvniecībai reģionos, un te nav ņemta vērā Pierīga, kas ir par pieciem procentpunktiem vairāk nekā 2022.gadā. Visvairāk kredītu izsniegti Jelgavas, Ogres, Liepājas un Valmieras novadā, kamēr viszemākā aktivitāte vērojama Latgalē. Kopumā mājokļu iegādei reģionos pērn izsniegti 80 miljoni eiro, un vidējā aizdevuma summa sasniedz 65 000 eiro.

Cits jautājums - uz kādiem nosacījumiem un vai visi darījumi saņem atbalstu. Ja kādā reģionā vienkārši nepastāv nekustamo īpašumu tirgus, tad tam ir tieša ietekme uz reģionā esošo īpašumu vērtībām. Latvijas apstākļos hipotekārais kredīts, it īpaši, ja tas ir vienīgajam mājoklim, tomēr ir viens no pamata ilgtermiņa labklājības veidošanas instrumentiem. Katrs mēneša maksājums ir faktiski uzskatāms par uzkrājumu, jo, nomaksājot kredītu, cilvēkam ir neapgrūtināts īpašums, kuru viņš, piemēram, ejot pensijā vai sākot citu dzīves fāzi, var pārdot un pārvērst citā aktīvā. Ja šis aizņēmējs ļoti apzinīgi visus 25 gadus vai citu laika termiņu nosacītajā vietā X kredītu ir nomaksājis, bet demogrāfijas, ekonomikas transformācijas un citu iemeslu dēļ šis īpašums ir zaudējis vērtību, tad viņš faktiski savu uzkrājumu nav izveidojis. Ar to es gribu teikt, ka runa nav tikai par bankas interesi par nodrošinājumu, bet par kredītņēmēja apzinātu izvēli par savu risku un ieguvumu. Svarīgi ir arī, lai, mainoties dzīves apstākļiem, cilvēks var īpašumu pārdot un nepalikt pēc tam bez īpašuma, bet ar kredītsaistībām tikai tāpēc, ka īpašuma vērtība vairs nav tāda, kā iecerēts. Ja cilvēkam ir jau daļa finansējuma, ienākumi, kas ļauj amortizēt kredītu īsākā termiņā, tad risks ir mazāks, pie kam ne vienmēr vajadzīgs ir hipotekārais kredīts - mums ir arī citi finansējuma veidi, kā pie šīs mājas meža vidū tikt.

Bet ir arī labi piemēri, kur bankas un valsts efektīvi sadarbojas, ja ir redzama tirgus nepilnība, - tās ir garantiju programmas. Piemēram, tas attiecas uz reģioniem, kur mājokļu pieejamība ir jautājums, kurš apgrūtina uzņēmēju iespējas piesaistīt darbaspēku. Ja valsts redz, ka kādā reģionā dzīvojamā fonda attīstībai ir vērts investēt valsts līdzekļus caur garantiju programmām, tad arī bankas un kredītņēmēji uzņemsies daļu sava riska un līdzdarbosies. Kā arī otrādāk - ja tirgus darbojas, tad tur nevajag veikt kaut kādu intervenci no valsts puses. Tas noteikti būs aktuāls jautājums līdz ar tā saucamās valsts bankas iniciatīvu.

Svarīgākais