Rīgas Stradiņa universitātes doktorantūras studiju programmas Juridiskās zinātnes vadītājs, bijušais Latvijas Policijas akadēmijas profesors, Civiltiesību katedras vadītājs un Senāta priekšsēdētājs, habilitētais juridisko zinātņu doktors Osvalds Joksts intervijā Neatkarīgajai analizē vājās vietas tiesībsargājošajā sistēmā un aicina tiesas rūpīgāk caurskatīt tiesvedības materiālus, jo aiz tiem slēpjas cilvēku likteņi.
– Spriežot pēc biogrāfijas, jūs esat ne tikai speciālists civiltiesību teorijā, bet jums arī praktiskajā dzīvē uzkrāta pieredze saskarsmē ar izpildvaru un tiesu varu. Vai cilvēka saskarsmē ar šīm varām tiek ievērotas cilvēktiesības?
– Nesen runāju ar Ministru kabineta pārstāvi Eiropas Cilvēktiesību tiesā un uzdevu viņai tieši šādu jautājumu. Viņa atbildēja, ka, iesaistoties administratīvajos, civilajos vai kriminālprocesos, mēs visi esam cietuši jeb aizskarti. Viņa ļoti diplomātiski pateica, ka šajā ziņā mums ir problēmas. No viņas teiktā es varēju secināt, ka arī viņa pati no šiem procesiem ir cietusi. To apliecina Ingas Reines plašsaziņas līdzekļiem atreferētais viņas biroja gala ziņojums par iemesliem, kādēļ Latvija zaudē Eiropas Cilvēktiesību tiesas prāvās. Spriežot pēc šā ziņojuma, izrādās, aptuveni katrs piektais lats, ko valsts samaksā sūdzību iesniedzējiem, nav saistīts ar likumu nepilnībām, bet gan ar tiesnešu kļūdām.
Pats esmu pārliecinājies, ka procesu iztiesāšanā notiek pilnīgi ačgārnas lietas. Tā ir svarīga problēma. Mums ir dažādu jurisdikciju tiesas, ieskaitot šķīrējtiesas, par kuras tiesnešiem, neaizvainojot nevienu profesiju, var būt jebkurš, kurš kaut cik prot lasīt likumu un kaut cik iztulkot likuma normas. Marta beigās Augstākajā tiesā notika tiesnešu sanāksme, kurā Augstākās tiesas priekšsēdētājs norādīja, ka tiesās iestrēgusi lietu izskatīšana. Runa bija par visu līmeņu tiesām. Arī man bija pieredze būt iesaistītam it kā sīkas administratīvās lietas iztiesāšanā. Tā ilga sešus gadus. Tagad publiski ir paziņots, ka tuvāko gadu laikā notiks tiesnešu pāratestācija. Tas tikai liecina par to, ka arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa nav mierā ar mūsu tiesu spriedumiem.
– Vai šajās problēmās ir vainojamas tikai tiesas? Piemēram, krimināllietās prokuroriem ir tiesības iekļaut jeb ko, arī tādus materiālus, kuri neko nepierāda. Tādējādi briest apjomīgi sējumi, kuri iztiesāšanā ir jāpārbauda, kas būtiski paildzina lietu iztiesāšanu.
– Dažkārt cilvēktiesības var aizskart pat daudzie tūkstoši likumu un normatīvo aktu, kuri nav ideāli, kurus var apiet un, pats bīstamākais, kurus var dažādi interpretēt. Un, ja tam visam pievienojam tiesnešu ievēlēšanu amatā uz mūžu, tad rodas jautājums, vai mums vienmēr ir pamats ticēt tam, ka tiesa spriedusi pareizi un taisnīgi. Atbilde tālu nav jāmeklē. Iespējamais Saulkalnes veikala slepkava tika aizturēts un cietumā nosēdēja četrus gadus, bet beigās tika attaisnots. Tas nozīmē, ka, iespējams, vairākas tiesu instances kaut ko bija palaidušas garām. Tas nav vienīgais gadījums pēdējo gadu laikā.
– Ar ko var izskaidrot nevainīga cilvēka notiesāšanu – tā ir vienkārša nolaidība, apzināta ļaunprātīga darbība vai vienkārši nekompetence?
– Mēdz būt apzināta darbība un mēdz būt arī nolaidība. Minētā slepkavības lieta liecina, ka pierādījumi nav bijuši precīzi. Tādēļ jautājums, cik kvalificēti ir mūsu izmeklētāji gan policijā, gan arī prokuratūrā. Nav noslēpums, ka daudzos gadījumos izmeklētājiem nav nepieciešamās kvalifikācijas. Kurā mācību iestādē mūsu valstī tiek sagatavoti atbilstošas kvalifikācijas izmeklētāji? Agrāk izmeklētājus, augstas klases speciālistus pirmstiesas izmeklēšanā, ekspertīžu veikšanā sagatavoja Policijas akadēmija. Tagad mums izmeklētājus gatavo Valsts policijas koledža. Taču tā ir pirmā līmeņa profesionālās izglītības iestāde un tās absolvents varētu būt vienīgi jurista palīgs. Koledžā nav apmācību programmas izmeklēšanā un specifiskie izmeklēšanas apmācību kursi. Līdzīgi varam vaicāt, kur Latvijā māca izmeklēt finanšu un ekonomiskos noziegumus? Kur Latvijā māca izmeklēt pasaulē pazīstamās ekonomisko un finanšu noziegumu shēmas? Šajā gadā Stradiņa universitāte uzsākusi studentiem piedāvāt apmācību programmu operatīvās darbības pamatos un citu pirmstiesas izmeklēšanas darbību veikšanā. Šai apmācību programmai pieteikušies vairāk nekā desmit studentu. Valsts šīs studijas pagaidām nefinansē, tādēļ interesenti zinības apgūst par saviem līdzekļiem. Uz speciālām nodarbībām par specifiskām tēmām aicināsim pasniedzējus speciālistus no Lietuvas un Zviedrijas. Taču arī šis apmācību programmas piedāvājums ir pārāk niecīgs, lai kaut cik glābtu situāciju.
– Arī ģenerālprokurors savā gada atskaitē pieminēja, ka pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāte atrodas zemā līmenī. Bet ir taču filtri – uzraugošie prokurori, kuriem izmeklēšanā pieļautās kļūdas būtu jāpamana, pirms lieta tiek nosūtīta uz tiesu. Prokurors taču tiek uzskatīts par augstākas klases profesionāli. Kāpēc šis filtrs reizēm nedarbojas?
– Piekrītu, ka prokuratūrā ir augstāks izmeklēšanas līmenis. Tur strādā arī daudzi mani bijušie studenti un izmeklē sarežģītas lietas. Teorētiski šaubām par augsto izmeklēšanas līmeni nevajadzētu būt, taču dzīvē notiek citādi. Pats esmu saskāries ar paviršību no prokuroru puses, kur šķietami vienkāršā administratīvā lietā izrādās prokurors nav izlasījis tiesas sprieduma pašu pirmo teikumu, par ko personas sodītas un kāpēc. Spriežot pēc saņemtās prokurora atbildes, viņš savos lēmumos vadījies tikai no izlasītā tiesas sprieduma teksta beigu daļas un nav pievērsis uzmanību tam, ka sprieduma teksta sākuma un vidusdaļā tiesa kļūdījusies. Sešu gadu garumā esmu pētījis vienu administratīvo lietu un par to ir tapusi pat grāmata, kura, cerams, šogad ieraudzīs dienasgaismu.
– Vai jūs saviem studentiem mācījāt ieņemt šādu pozīciju: ja kļūsiet par prokuroriem, jūsu galvenais uzdevums būs apsūdzēt par jebkuru cenu – visus šaubīgos un attaisnojošos pierādījumus slēpiet arhīvos, uz aizdomās turamajiem un apsūdzētajiem cilvēktiesības neattiecas?
– Nekādā ziņā! Tieši otrādi. Tika meklēti ceļi, kā kvalitatīvāk izmeklēt noziedzīgus nodarījumus. Policijas akadēmijā tika ieviesta 48 stundu programma
Ievads civiltiesībās. Jebkurš noziedzīgs nodarījums vienmēr taču ir mantiska rakstura. Civiltiesības ir tā nozare, kuras rāmjos notiek mantisko labumu sadale, mantisko attiecību noregulējums. Es studentiem mācīju ne tikai formālo teorētisko pusi, bet, būdams praktiķis, es arī rādīju vājās vietas, kur notiek noziegumi, un kā šos noziegumus iespējams atšifrēt. Piemēram, kaut vai to pašu nekustamo īpašumu ierakstīšanu Zemesgrāmatā. Tā ir smalka lieta. Piemēram, laulātais pirms šķiršanās mēģina pārdot nekustamo īpašumu. Vienā Zemesgrāmatas nodaļā vaicā otras puses piekrišanu, citā ne. Likumā tas īsti nekur nav atrunāts. Īpaši neskaidras ir domājamo daļu reģistrācijas lietas Zemesgrāmatā. Ja viens no laulātajiem ir negodprātīgs, otrs cieš. Pirms vairākiem gadiem, pārdodot automašīnu, bija vajadzīga laulātā piekrišana. Tagad par šādu prasību atminas tikai retais. Mēs studentiem mācām, kā atpazīt situācijas, kurās noziegums var tikt izdarīts, un kā to mēģināt preventīvi novērst. Studentiem tiek celtas galdā iztiesātās smagās krimināllietas un tās analizētas. Mācām, kā vajag izmeklēt un kā nevajag izmeklēt. Visas augstskolas saviem studentiem vēlas iemācīt tikai to labāko. Ne velti Eiropas Savienības juridiskās izglītības audits četras juristus apmācošās mācību iestādes novērtēja ar augstāko atzīmi.
– Viena lieta, ko mācāt studentiem, cita lieta – personīgā pieredze. Vienā administratīvā lietā jūs esat iztiesājies visās instancēs, taču taisnību, jūsuprāt, neesat panācis un gatavojaties vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Gatavojot iesniegumu, noteikti esat analizējis būtiskākos cilvēktiesību pārkāpumus. Kādi tie ir?
– Mana administratīvā lieta sākās ar valsts amatpersonu attieksmi pret indivīdu. Valsts meža dienesta bijušais ģenerāldirektors pieņēma lēmumu mani administratīvi sodīt par draudīgu klaiņojošu suņu nošaušanu. Sods nebija liels, bet man tā bija principa lieta – amatpersona nedrīkst izmantot dienesta stāvokli un piemērot sodus tikai tādēļ, lai glābtu savu paziņu no nepatikšanām par suņu nepieskatīšanu un suņu pastrādātām neģēlībām. Bez tam, lai amatpersona kādu administratīvi sodītu, tai ir jābūt elementārākai izpratnei par jurisprudenci un Administratīvo kodeksu. Tas viss izvērtās 2190 dienu jeb sešu gadu garā tiesas procesā, kurā tika nodarbināti 14 labi apmaksāti tiesneši un tikpat daudz viņu palīgu.
– Vai jūsu fiasko tiesā var skaidrot ar tiesu varas pietāti pret valsts amatpersonām un korporatīvām saitēm?
– Var jau būt, ka korporatīvās saites. Taču, visticamāk, skaidrojums varētu būt vienkāršāks: tiesneši ne vienmēr iedziļinās izskatāmās lietas būtībā. Iespējams, tādēļ, ka tiesā sakrājies milzums lietu. Tiesneši tās iztiesā pat nelasot, aizmirstot, ka aiz šīm lietām ir cilvēku likteņi.