Intervija ar Andri Šķēli [pilns teksts]

Intervija ar Tautas partijas dibinātāju, uzņēmēju Andri Šķēli.

– Tautas partija aktīvi kritizē Ministru prezidenta Valda Dombrovska un finanšu ministra Einara Repšes pozīciju sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem. Kādai jābūt Latvijas valdības pozīcijai šajās sarunās?

– Jādala periodos – kā vajadzēja uzvesties agrāk un kā var uzvesties šobrīd. Mans viedoklis ir, ka Godmaņa valdībai bija vajadzīgs naudas avots un ka starptautiskais aizdevums bija tobrīd lētākais, kuru Latvija varēja dabūt. Jautājums ir – kas par šo aizdevumu bija jāapsola aizdevējiem un vai vajadzēja aizdevumu tik neracionāli tērēt? Aizdevuma nauda pamatā tiek tērēta, sedzot budžeta deficītu un ieguldot Parex bankā...

– Tie ir pareizi tēriņi?

– Vai pareizi? Tas ir būtisks jautājums. Tie ir vienkāršoti un bezjēdzīgi tēriņi. Piemēram, milzīgu naudu aprij Parex banka. Un prasīs vēl. Bet ir risinājums – ātrāk pārdot šo banku kādam, kura garantijas ir tik spēcīgas un vērtīgas, ka Latvija varētu atviegloti nopūsties un aizmirst par šīs bankas nedienām uz visiem laikiem. Un ir vērts pārdot, kaut par vienu latu. Bet valdībai gribas to neprātīgi ieguldīto miljardu dabūt atpakaļ. Es gan pieļauju, ka miljardu neviens nekad nesamaksās.

Pēc būtības Dombrovska valdība pārspīlē to pašu Godmaņa politiku, kurai bija raksturīga kļūdīšanās ar nesaprātīgu PVN palielināšanu, tai skaitā ar PVN palielināšanu grāmatām, viesnīcām, kas vispār bija totāla izgāšanās. Bet Godmanis vēl bija saglabājis iespēju kaut ko mainīt, redzot, ka ir pārrēķināšanās. Taču Dombrovskis izvēlējās valsti vest caur nabadzības durvīm, sakot, ka tikai tā iespējams to glābt. Dombrovskis apsola aizdevējiem darīt visu, jebko bez elementāra ekonomiskā pamatojuma. Arī saistībā ar nodokļiem – kāds bija pamats dot solījumus, piemēram, par nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināšanu? Man tas nav saprotams. Latvijā šobrīd jau ir visaugstākais nekustamā īpašuma nodokļa procentuālais īpatsvars pret kopproduktu Baltijā. Kāpēc tas būtu jākāpina?

– Ko jūs gribat pateikt?

– To, ka starptautiskajiem aizdevējiem ir doti vieglprātīgi, ekonomiski nepamatoti apsolījumi, kurus izpildot nabadzības līmenis valstī palielināsies diezgan strauji un valsts ilgstoši būs sociālā depresijā.

– Kādas šobrīd ir alternatīvas?

– Alternatīvas ir. Patlaban vairs nav tās alternatīvas, kas bija 2008. gada beigās, – atbrīvot lata kursu. Taču vēl arvien ir alternatīva paplašināt lata koridoru, saglabājot to pašu lata piesaistes kursu pret eiro. Tas ļautu celt iekšējo patēriņu. Ja plus mīnus 15% robežās svārstīsies lats, kas ir pieļaujams pēc Māstrihtas kritērijiem, iekšējais patēriņš tiks stimulēts.

– Bet šāda politika vienalga prasīs starptautiskā aizdevuma līdzekļu izmantošanu lata noturēšanai.

– Taču jau mazākā mērā. Jo naudas masa latos būs lielāka. Ja izrādīsies, ka lats patiešām ir tik vērtīgs, kā to vērtē Latvijas Banka, tad jau lata kurss nenosvārstīsies. Ja lats ir pārvērtēts, tas nokritīs līdz tai zemākajai robežai, līdz kurai to pieļaus svārstību koridors. Ja to nedara, rodas jautājums – kā vārdā mēs dzīvojam ar neatbilstošu naudas vērtību? Baidos, ka spītības un finanšu lobiju vārdā tiek uzturēta šī nepareizā, īstenībai neatbilstošā lata vērtība, un tas tiek darīts uz tautas pieaugošas nabadzības rēķina.

– Lietojot Latvijā aizliegto vārdu devalvācija...

– Klasiska devalvācija, kad lats ir atsaistīts no eiro un tirgus nomēra lata vērtību brīvā kotējumā, šobrīd vairs nav vēlama. Tā ir nokavēta. Es tiešām tā domāju.

Savukārt lata piesaistes koridora palielināšana ļautu stimulēt iekšējo patēriņu, bremzētu importu, veicinātu eksportu un dotu jaunas darba vietas.

– Jūs šobrīd redzat, ka sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem varētu notikt kāda atkāpšanās no iepriekš dotajiem solījumiem?

– Attiecībās ar starptautiskajām institūcijām nav pareizi vienpusēji atkāpties, ja otra puse tam nepiekrīt. Taču es neesmu nekur dzirdējis argumentus, ka lata svārstību koridors nevarētu būt plašāks. Visas Latvijas valdības, ieskaitot Kalvīša valdību, spēja uzturēt labu fiskālo politiku. Latvija bija viena no labākajām visā Eiropas Savienībā pēc daudziem rādītājiem publisko finanšu ziņā, izņemot inflāciju. Mazs budžeta deficīts, neliels valdības parāds un saprātīgi zemi nodokļi. Es šeit nerunāju par to, vai visi tēriņi bija racionāli un lietderīgi. Pret tiem tiešām varēja nopietni iebilst. Runa ir par galvenajiem fiskālās disciplīnas rādītājiem – tie bija labi. Savukārt Latvijas Bankas monetārā politika – tautsaimniecības apgāde ar saprātīgu naudas daudzumu par saprātīgu cenu – ir bijusi ārpus jebkādas kritikas. Nešaubīgi varu to teikt. Ir tāda makroekonomiska hipotēze, kuru mēdz stāstīt studentiem: "Nav iespējams noturēt divās rokās trīs arbūzus." Šie trīs arbūzi ir fiksēts valūtas kurss, brīva kapitāla plūsma un neatkarīga monetārā politika. Vienlaikus šīs trīs lietas nav iespējams realizēt. Pašlaik Latvijai jācīnās ar ļoti smagām sekām ekonomikā tāpēc, ka šīs trīs lietas mēģināts noturēt vienlaikus. Noturēt vienlaikus varbūt var tikai tad, ja arbūziņi ir ļoti maziņi. Un tāpēc Latvijas ekonomika tiek spiesta, spiesta un spiesta arvien mazāka... Sak", pierādīsim neiespējamo! Esmu pārliecināts, ka par tautas nabadzības cenu to pierādīt nav vērts.

Bija laiks, kad uz Latviju atnāca sveša, nenopelnīta nauda, kas kredītu gūzmā aplēja visu valsti, un daļa varēja dzīvot, kā grib – līzingi, mašīnas, mājas, kūrorti... Rezultāts ir acīm redzams. Šodien privāto kredītu slogam klāt nākuši milzīgi publiskie parādi.

Šodienas problēmu pamatā nav Latvijas valdību vaina. Ja arī ir, tad mazākā vainas daļa. Tā ir fundamentāla Latvijas Bankas kļūda – neiespējamo trijstūri (impossible trinity – angļu val., lietojot zinātniskāku terminoloģiju) augošā ekonomikā uzbūvēt nevar!

– Tātad Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam par to jāatbild?

– Jā, protams. Viennozīmīgi, Latvijas Bankas vadībai par to jāatbild Saeimas un sabiedrības priekšā.

– Koalīcijai jāatkāpjas no solījumiem SVF?

– Jau teicu, nevar tā vienkārši atkāpties, jo tad mēs grausim valsts vārdā izdotu apsolījumu. Iekšpolitiski drusku dīvaini ir – šā apsolījuma pamatā nav valdības lēmums. To parakstīja politiskās organizācijas un Ministru prezidents. No Latvijas valsts tiesību viedokļa lūkojoties, premjera parakstīta vēstule SVF, salīdzinot ar starptautiskiem līgumiem vai likumiem, ir diezgan otršķirīgs dokuments. Bet ārzemju partneriem jau vienalga, kāda mums te, Latvijā, ir iekšējā kārtība.

– Tad jūs uzskatāt, ka cīņa nav zaudēta un ar ārvalstu aizdevējiem var runāt?

– Noteikti var runāt. Un jārunā. Daudzi autoritatīvi pasaules ekonomisti, tai skaitā Nobela prēmijas laureāti, kurus neietekmē vieni, otri vai trešie strāvojumi Latvijā un kuriem nevar būt savtīgu interešu, ir atzinuši, ka tas, ko SVF dara ar Latviju, Ungāriju un Ukrainu, ļoti pasliktina dzīves līmeni šajās valstīs un kaitē to konkurētspējai.

– Nodokļu jautājumos Tautas partijas politiķi ik pa brīdim atgādina, ka nekad nepiekritīs nodokļu paaugstinājumam. Tomēr viedokļi svārstās... TP varētu mainīt savu nostāju?

– Manuprāt, TP lēmums ir tāds, ka nedrīkst paaugstināt kopējo nodokļu slogu. Celt kopējo nodokļu masu šobrīd – tas ir tuvredzīgi. Tas nozīmē faktisku ieņēmumu samazinājumu valsts budžetā. Kāds uz papīra saskaita, ka, paceļot nodokļus, naudas budžetā būs vairāk, bet reāli jau tā nebūs. Es neticu, ka iekasēs plānoto naudas daudzumu, ja palielinās PVN. Tieši tas pats būs ar nekustamā īpašuma nodokli – ja 36% cilvēku jau tagad netiek galā ar maksājumiem par mājokli, tad ko viņi teiks, ja nodokli palielinās? Nodokļu kopējā sloga celšana nozīmē stagnāciju. Koalīcijai ir draudzīgi jāstrādā un jāmēģina rast saprātīgus risinājumus. Šeit nedrīkst sniegt skaļus paziņojumus un meklēt nodevējus te vienā, te otrā pusē.

– Jūsuprāt, pašlaik pie varas esošo politiķu līmenis, pieredze ir tāda, ka viņi spēj draudzīgi risināt stratēģiskus valsts attīstības jautājumus pie viena sarunu galda?

– Man to grūti novērtēt, bet uzskatu, ka no valsts interešu viedokļa šis nav laiks, kad varam atļauties politiskas spēlītes. Situācija ir pārāk nopietna. Vēl pirms pāris nedēļām no dažiem Jaunā laika politiķu izteikumiem, no viņu niknās reakcijas uz politiskiem notikumiem varēja nojaust, ka nav tālu brīdis, kad viņi paši būtu gatavi savai valdīšanai pielikt punktu. Ja vien spētu to politiski eleganti izdarīt... Viņiem vienīgajiem tas arī būtu izdevīgi. Piemēram, uzklūpot Tautas partijai – redz, neļāva pacelt nodokļus, nogāza mūs, godīgos Latvijas glābējus... Zaļie zemnieki varētu lavīties pa maliņu – to jau tie citi, mēs neko. Arī citi partneri droši vien darītu visu, lai izietu no situācijas ar minimāliem zaudējumiem, taču vienīgie, kas varētu cerēt uz politiskām dividendēm, pametot valdības kuģi, pirms ticis sastādīts šā gada budžets, ir Jaunais laiks.

– Tautas partijai ir izdevīga Dombrovska valdība, jūs gribat teikt?

– Es domāju, ka īpaši izdevīga tā nav nevienam politiskajam spēkam, arī Jaunajam laikam ne. No kā izriet mana atbilde uz jūsu iepriekšējo jautājumu. Bet stabila valdība ir svarīga valstij. Kamēr nav panākta jauna vienošanās ar SVF, kamēr nav apstiprināts budžets, kamēr nav atbildes uz nozīmīgiem jautājumiem par Eiropas fondiem un finanšu sektora stabilitāti, ieviest politisko nestabilitāti, gāžot valdību – tas būtu ļoti nekrietni pret valsti. To šobrīd nedrīkst!

Tā vai citādi, bet valdība tomēr kontrolē situāciju valstī. Ņemot vērā ļoti nozīmīgos un kritiskos lēmumus sociālajā jomā, pašlaik nevar pieļaut, ka valdība zaudē kontroli pār situāciju politisku iemeslu dēļ. Valdība ir jānotur.

– Un jānogriež izdevumos 500 miljoni...

– Nav zināms, no kurienes radušies šie 500 miljoni. Sarunās ar SVF ir jānovērš visas neskaidrības.

– Ja jau valdība jānotur, varbūt kāds ministrs jānomaina – finanšu ministrs Einars Repše, piemēram.

– Repšes kungs it kā ir pieredzējis politiķis, bet viņa darbība budžeta sakarā man atgādina traka motociklista drāšanos pa šoseju, kuram svarīgi tikai braukt, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Nelaime tā, ka traki motociklisti reti ir līdzjūtīgi un sabiedrības problēmas perspektīvā saredzēt spējīgi cilvēki. Viņi parasti ir pārņemti paši ar sevi un savām izjūtām, pie motocikla stūres sēžot. Lineārā pieeja budžeta izdevumu mazināšanā to apliecina.

– Labāk, lai vājā un neizdevīgā Dombrovska valdība nostrādā līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām, un tad kāds uz balta zirga iejās nākamajā Saeimā?

– Man grūti iedomāties, ka nākamajā Saeimā kāds iejās uz balta zirga. Es neredzu tādu potenciālu nevienā partijā. Arī jaunu izveidē ne.

– Jūs esat gatavs restartēt Tautas partiju?

– Jūs jautājat man?

– Jā, jums.

– Domai par to būtu jānāk no pašas partijas. Vai viņiem vajag mani?

– Man šķiet, viņi to vien tikai gaida.

– Atzīšos, ka mums partijā vēl nav bijusi nopietna un izšķiroša saruna par šo lietu.

– Varbūt viņi baidās jums to teikt?

– Varbūt liekam jautājumu par mani malā. Es zinu, kas ir grūtas situācijas, kas ir krīze. Pēc Bankas "Baltija" krīzes bijām situācijā, kad naudas valstij dažādām izmaksām bija tikai nedēļai... Zinu, kāda bija Krievijas defolta radītā krīze. Bet šābrīža situācija arī ir ļoti neordināra – tik lieli parādi, kas uzkrauti valstij... Tas ir ļoti nopietni.

Jūs mani pazīstat – vienmēr esmu bijis par bezdeficīta budžetu, par mazu valdības aizņemšanos. Ja es būtu bijis politikā vai ietekmējis šos pēdējā laika lēmumus, tie nebūtu pieņemti. Man, tāpat kā lielākajai Latvijas tautas daļai, nav pieņemami, ka mūsu mazbērniem būs gadiem ilgi jāatdod šādi gigantiski parādi.

Galu galā es jau septīto gadu esmu ārpus valsts pārvaldes. Varbūt tas ir labi – skatīties uz valsts lietām ar skaidru skatu no malas. Lielai daļai sabiedrības ir sajūta, ka parlamentā patlaban nodarbojas ar mušu dzenāšanu, ar lielo krīzi ietekmēt nespējošiem sīkumiem tā vietā, lai cilvēkiem pateiktu, kā viņiem šo laiku pārciest, kā pēc tam dzīvot. Nākt atpakaļ un mušas dzenāt es gan negribētu.

– Kas jūs var atturēt no iešanas politikā? Vienīgais, ko var saskatīt, – biznesa intereses. Pašpārliecības taču jums pietiek.

– Zināt, ir vēl tāda lieta kā veselais saprāts un paškritika. Jo es zinu, cik tā nasta ir smaga. Tā būtu liela uzupurēšanās, bet, protams, arī izaicinājums. Iespējams, lēmums par atgriešanos tiks pieņemts; nevaru šodien pateikt, ka nekad. Bet tas lielā mērā ir saistīts ar partiju. Jo Tautas partija vairs nav tāda, kāda tā bija pirms septiņiem gadiem, – tvirta, spējīga ātri pieņemt lēmumus, disciplinēta, spējīga argumentēt jebkurā laukumā un piesaistīt cilvēkresursus, atvērt debates jebkurā jautājumā. Arī organizācijas noveco.

– Ja runājam par Tautas partiju – jūs redzat šai partijai vēl kādu perspektīvu?

– Neapšaubāmi. Esmu par to pārliecināts. Tas, ka ir bijušas kļūdas un publiskas neveiksmes, nevar aizēnot to partijas biedru sniegumu, kas ļoti veiksmīgi sevi pierādījuši. Pirmām kārtām es runāju par tiem, kas ir ārpus Rīgas. Tur ir ļoti cienīti pilsētu mēri, pašvaldībās strādājošie. Viņi ir potenciāls, viņi tikai būtu jāceļ kaujai. Tāpat vairāki TP ministri.

– Labi, jāceļ kaujai. Bet kur ir vadonis?

– Partijai ir ar to jātiek galā.

– Jūs nevarat no partijas distancēties. Tas nebūtu godīgi pret viņiem, jums tā nešķiet?

– Nebūtu godīgi? Ticiet, man tas [atgriešanās partijas vadībā] būtu ļoti smags lēmums. Savulaik pieņēmu lēmumu ar politiku tiešā veidā vairs nenodarboties. Es gribēju un arī tagad gribu strādāt biznesa konsultāciju jomā, satikt jaunus cilvēkus, dot padomus, pavadīt laiku kopā ar ģimeni, ceļot. Tikai ārkārtas situācija un tādu cilvēku lūgums, kuriem es nevarētu atteikt, var likt man mainīt iepriekš pieņemto lēmumu.

– Varbūt jūsu atgriešanās politikā drīzāk saistāma nevis ar Tautas partiju un tās situāciju, bet gan ar situāciju valstī?

– Nevaru noliegt, ka situācija valstī kopumā ir demoralizējoša – gan ekonomiskajā, gan sabiedrības psiholoģijas ziņā. To var just visās lietās – izglītībā, veselībā, arī patriotiskajā aspektā. Arī inteliģence ir apmulsusi un gājusi primitīvu un plakātisku paziņojumu "Re, kur vainīgie!" pavadā; tā ir apmulsusi vērtību jautājumos.

– Kāds ir ļaunākais scenārijs Latvijai?

– Valsts jau kā tāda nomirt nevar. Mēs neesam vieni, mēs esam Eiropas Savienībā. Mēs neesam Argentīna. Eiropas Komisija ir vairāk nekā norūpējusies par visu Austrumeiropas valstu finansiālo stāvokli. Lai Latvija nepiedzīvotu vēl lielākas problēmas, palīdzība tiks sniegta. Diemžēl palīdzība būs kredītu veidā – mēs tiksim apkrauti ar vēl lielākiem un lielākiem parādiem, kurus premjers un finanšu ministrs priecīgi pieņem, sakot – redz, kāds mums uzticības kredīts... Valstij jau var aizdot, jo valsts jau vienmēr naudu atdos, kaut pēc simt gadiem.

Ļaunākais scenārijs slēpjas tajā, ka patstāvīgas valsts ideāls, kas tika uzbūvēts deviņdesmito gadu sākumā, tagad zūd. Noteikumus diktē citi, un diktē arvien skarbāk. Uzticības pret pašu lēmumiem un lēmumu pieņēmējiem nav. Dažs saka – labi, ka robežas vaļā, kam nepatīk, var aizbraukt. Sliktākais scenārijs ir demoralizēta sabiedrība un bez garīga pacēluma dzīvojoša valsts.

– Piekrišana aizdevēju nosacījumiem nozīmē zaudētu neatkarību?

– Jau iestāšanās Eiropas Savienībā nozīmē daļēju neatkarības zaudēšanu, jo daudzus likumus vairs nepieņem Latvijā. Latvijā ir atļauts likumus iztulkot un noteiktā termiņā ieviest. Lai gan es uzskatu, ka dalība ES ir pareizs solis un tā ir iespēja dzīvot lielākā, pārtikušākā un demokrātiskākā sabiedrībā kopumā.

– Kā jums sokas biznesā?

– Pats tieši nevadu nevienu uzņēmumu. Bet kopumā ir gan labas lietas, gan ne tik labas. Ir pārņemti dažu parādnieku nekustamie īpašumi, ar kuriem jātiek galā. Šīm nekustamā īpašuma kompānijām ir lieli kredītu maksājumi. Par laimi, tie ir eiro valūtā, līdz ar to procenti saprātīgi. Tagad būs jākaro ar Rīgas pilsētas birokrātiju, īpašumus attīstot. Biju cerējis, ka jaunā Rīgas vadība uzrādīs ātrāku rezultātu, apkarojot birokrātiju.

– Jūs saskatāt perspektīvu nekustamā īpašuma biznesa attīstībā?

– Gads, divi, trīs, un šis tirgus attīstīsies. Svarīgi ir pareizajā laikā sākt attīstīt. Sākt celt vēl par lētākām cenām, bet realizēt jau par labām cenām. Lai gan domāju, ka nekad vairs neatgriezīsies tās spekulatīvi augstās nekustamo īpašumu cenas, no kurām daudziem zosāda metās.

– Jums ir arī neveiksmīgi projekti?

– It kā nav, par laimi. Bet jāpieklauvē pie galda.

– Ja jūs ietu politikā, vai spētu atteikties no savām biznesa interesēm?

– Es neesmu iesaistīts kāda uzņēmuma tiešā vadībā. Tā ir tā labā lieta, kas ļaus man vieglāk pieņemt tādus lēmumus, kādus uzskatīšu par nepieciešamiem.

– Tas gan nevienam neliedz mēļot par jūsu biznesa interesēm.

– Tāpēc jau ir attiecīgi likumi valsts pārvaldē iesaistītām personām, kas liek tām deklarēt savas biznesa intereses. Politiķus ir diezgan viegli uzraudzīt, jo viņu intereses ir redzamas.

– Runāja par jūsu interesēm saistībā ar lata devalvāciju.

– Grūti sacensties ar Latvijas Bankas milzīgo mašinēriju, kad tā sāk pieslieties baumām par manu ieinteresētību lata devalvācijā, taču patiesība ir tāda, ka man personīgi lata devalvācija būtu ļoti neizdevīga. Valstij kopumā tā būtu bijusi pareizāka. Tā būtu mazāk sāpīga tiem cilvēkiem, kuriem ieņēmumi ir tikai latos un izdevumi arī tikai latos. Un kuriem nav eiro kredītu. Jo viņiem maz kas mainītos – pieaugtu benzīna cena un dzīvokļa apkures maksa, bet kristos pārtikas un citas vietējo preču un pakalpojumu cenas.

– Jūs ticat mesiānismam politikā? Mums te ik pa brīdim kāds grib pieteikties uz šo lomu – Kalniete ar Kristovski, Ēlerte, Šlesers...

– Es Kalnieti ar Kristovski nekad nevarētu iedomāties mesiju lomā. Arī Ēlertes kundzei nevajadzētu aizmirst, ka Dienas īpašnieki pārdeva uzņēmumu, kura kolektīvu viņa vadīja, jo redakcijas, maigi izsakoties, īpatnējie žurnālistikas standarti bija noveduši to līdz radikālam lasītāju uzticības zudumam un tuvu uzņēmuma maksātnespējai. Bet Ēlertes kundzes nākšanu politikā es patiesi apsveicu. Kāda ministra amatu viņa gribētu uzņemties? Atbildību par pensijām? Par izglītību? Par veselības aprūpi? Par lauksaimniecību? Laipni aicināta! Politiskās maizes garoza ir tāda, ka nevar uzņemties tikai soģa lomu.

– Dienas bijusī vadība izrāda ļoti lielu interesi par sabiedrisko mediju apvienošanu, uzsver šo mediju lomu. AS Diena prezidents Arvils Ašeradens, piemēram.

– Viņu vispār nevarētu laist klāt neviena uzņēmuma vadībai. Diena bija finansiāli neveiksmīgs uzņēmums.

Ar sabiedrisko mediju apvienošanu jānodarbojas Nacionālajai Radio un televīzijas padomei. To nedrīkst likvidēt. NRTP jābūt kā dzēšlapai starp politisko vidi un sabiedriskajiem medijiem.

– Un ko jūs domājat par Šleseru?

– Spilgts politiķis. No vienas puses, ir sajūta, ka Šlesers Rīgu uzskata par visu Latvijas valsti, jo Baltkrievijā un Krievijā viņš jau realizē pilnīgi patstāvīgu politiku, it kā Rīgas vicemērs būtu ārlietu ministrs, premjers un prezidents vienā personā. No otras puses, man aktīvi cilvēki patīk. Es ceru, ka Šlesers saskaņā ar saviem solījumiem tiks galā ar administratīvajiem šķēršļiem, kas gandē dzīvi rīdziniekiem.

Tomēr mani uztrauc, kāds būs nākamā gada 9. maijs Rīgas pilsētā.

– Šlesers teicis, ka viņš varētu būt arī nākamais premjers. TP biedri ir gatavi konkurēt ar viņu uz premjera amatu?

– Protams. Piemēram, Zalāna kunga zināšanas par problēmu raksturu un dzīvi ārpus Rīgas, man šķiet, ir daudz dziļākas par Šlesera kunga redzējumu. Bet nav redzams, ka šobrīd kāds no TP vadošajiem politiķiem būtu gatavs konkurēt ar Šleseru tajā elektorāta nišā, kuru viņš bez liekām ceremonijām, ja tā var teikt, ir monopolizējis.

– Un jūs pats?

– Manu jautājumu pagaidām noņemam. Taču es domāju, ka nebūtu jāļauj Šlesera kungam vienam pašam dalīt visas kārtis politikā. Un domāju, ka arī citi politiskie spēki to nepieļaus.

– Kā jūs vērtējat visas tautas vēlēta prezidenta institūcijas ieviešanu krīzes apstākļos?

– Ja ir runa tikai par dekoratīvu procesu, tad neredzu tam jēgu. Ja tā būtu tuvināšanās prezidentālākam valsts pārvaldes modelim, kaut vai līdzīgi Lietuvas modelim, tas krīzes apstākļos daudz ko atvieglotu.

– Valsts prezidenta Valda Zatlera iesaistīšanās valdības darbā, to skubinot un kontrolējot, ir atbalstāma? Viņš jau mēģina nedaudz paplašināt savu darbības lauku.

– Domāju, ka Valda Zatlera darbošanās notiek Valsts prezidenta pilnvaru robežās. Pieļauju, ka viņš jūt premjera relatīvu vājumu, un tas nosaka viņa iejaukšanās raksturu. Galu galā Zatlera kungs Dombrovski aicināja kļūt par valdības galvu. Es domāju, viņš grib palīdzēt Ministru prezidentam. Kā tas izdodas – tas izraisa diametrāli pretējus viedokļus.

– Tautas partijai it kā bija dažādi scenāriji, ka eirokomisārs Andris Piebalgs varētu stāties Zatlera vietā vai arī nākt par valdības vadītāju...

– Man grūti to komentēt, par tādiem scenārijiem neesmu dzirdējis. Bet neapšaubāmi, ja Piebalgs būtu atgriezies Latvijā un būtu bijis gatavs zināmā mērā upurēt savu labo vārdu Latvijas politikai, viņa potenciāls noteikti būtu jāizmanto. Iespējams, arī jūsu piesauktajos amatos viņš būtu sekmīgi realizējis savu resursu.

– Latvijā ir amatpersonas, kas publiskajā telpā atstājušas ļoti pozitīvu iespaidu un kas arī kritiski izturas pret valdības darbu, nelietderīgiem tēriņiem valsts pārvaldē. Valsts kontroliere Inguna Sudraba ir viena no tādām amatpersonām. Kā vērtējat viņas darbību?

– Tā ir bijusi viena no Tautas partijas veiksmēm, iesakot Ingunu Sudrabu valsts kontrolieres amatam. Sudrabas kundze ir pacēlusi jaunā kvalitātē Valsts kontroles standartus, to nevar noliegt. Svarīgi būtu šos standartus noturēt un sekot tam, lai Valsts kontroles darbība nekļūtu politiski angažēta, lai tā nenotiktu kādu politisku spēku interesēs. Svarīgi, lai valsts kontroliere nepiedalītos dažādās neformālās politiskās apspriedēs un nebūtu politiskā procesa dalībniece.

– Ir dzirdēts par neformālām apspriedēm, kurās piedalās gan Sudraba, gan arī Ēlertes kundze.

– Ja šīs baumas ir patiesas, tas ļoti mazina ticamību Valsts kontroles institūcijas neatkarībai. Valsts kontrolei ir īpašas Satversmē noteiktas funkcijas, un tās pārstāvjiem jābūt ļoti distancētiem no konkrētiem politiskiem spēkiem.

– Ja jau runājam par augstākajām amatpersonām – kā jūs vērtējat ģenerālprokurora Jāņa Maizīša darbību?

– Domāju, ka nākamo reizi pirms balsošanas par ģenerālprokuroru būtu svarīgi izvērtēt prokuratūras darbu visos griezumos. Cīņa pret noziedzību; atklāto noziegumu skaits visās noziegumu grupās: slepkavības, laupīšanas, bērnu pazušanas, amata noziegumi; izmeklēšanas darbību kvalitatīvais novērtējums, lai deputātiem būtu pārliecība par to, ka valsts līdzekļi netiek tērēti bezjēdzīgi; izmeklēšanas termiņi, to ilgums un atbilstība veselā saprāta kritērijiem; notiesāšanai virzīto, bet vēlāk attaisnoto personu skaits un prokuroru profesionālā atbildība šādos gadījumos. Šāda veida argumentiem, manuprāt, bija maza loma, iepriekšējā reizē apstiprinot Maizīša kungu amatā. Toreiz dominēja arguments – kurš gan cits virzīs uz tiesu Lemberga un citas skaļās lietas, ja ne viņš. Šobrīd, īpaši pēc Lembergu pilnībā attaisnojoša sprieduma pirmajā no krimināllietām, tā sauktajā Grinbergu lietā, būtu jāvērtē daudz plašāks argumentu loks.

– Pieļaujat, ka Jānim Maizītim nebūtu jāpaliek amatā uz nākamo pilnvaru termiņu?

– Pieļauju, ka varbūt viņš pats vairs negribēs kandidēt uz šo amatu.

Nu, paskatieties, šodien [23. septembrī] ir attaisnojošs tiesas lēmums tā dēvētajā TP jauniešu un karodziņu izmešanas lietā. Es domāju, bija jābūt disciplinārlietai pret tādu prokuroru, kurš šo lietu vispār virzīja uz tiesu un izvirzīja kriminālu apsūdzību. Šajā lietā nav redzama ne objektīvā, ne subjektīvā puse. Ja likumdevējs par valsts karoga, vēl jo vairāk – par pašdarināta karoga imitāciju nav noteicis īpašu utilizācijas kārtību, tad kā var apsūdzēt cilvēku par slapja, vienreiz lietojama papīra karodziņa izmešanu specializētā tvertnē? Vai tad jaunietis gribēja ņirgāties par šo karoga imitāciju? Neviens taču neizrādīja necieņu pret karogu – nešņauca degunu, nemīdīja ar kājām, nezīmēja uz tā kāškrustu...

– Prokuratūra vadījās pēc sabiedrības grupu spiediena šajā jautājumā.

– Nevis pēc sabiedrības spiediena, bet gan pēc izteikti angažēta konkrēta raidījuma pieprasījuma, kurā žurnālisti mēdz visu komentēt galējo patiesību sludinošās un nekavējošu rīcību paģērošās balsīs. Tas ir nepieņemami! Šajā lietā, manuprāt, bija vērojama izteikta prokurora nevēlēšanās apsvērt juridiskus argumentus.

– Kāds ir jūsu padoms cilvēkiem Latvijā, kā pārdzīvot šo krīzes ziemu?

– Pieņemiet jebkuru darbu, kuru dod. Turieties pie darba. Vērtējiet rūpīgi to, kas notiek. Neļaujieties izmisumam. Centieties būt izcili savā darbā. Vienalga, kas esat, – šoferis vai skolotājs, celtnieks vai zemnieks, ierēdnis vai ministrs.

Ļoti grūti sniegt konkrētu un reizē vispārīgu recepti. Es tiešām nevaru iedomāties, kā varēs izdzīvot skolotāji un viņu ģimenes par to vienas slodzes algu. Kā cienījama skolotāja varēs būt apģērbusies, pabarojusi ģimeni, nokļuvusi līdz skolai un stāvēt klases priekšā. Un mudināt jauniešus būt Latvijas patriotiem... Man to ir grūti iedomāties. Veselības un izglītības jomās Latvija zaudēs ļoti daudz. Manuprāt, pārāk daudz.