Jaunzeme-Grende: Opera nepieder Žagaram

Intervija ar kultūras ministri Žanetu JaunzemiGrendi (VL!/TB/LNNK) – par notikumiem Nacionālajā operā un par skandālu ministrijas ierēdniecībā.

– Jūs tomēr nolēmāt, ka Operu vismaz gadu turpinās vadīt Andrejs Žagars. Vai piekāpšanās viņa virzienā ir tāda kā vēsas, nomierinošas lupatiņas uzklāšana sāpošām vātīm vai arī – taktisks solis pirms lielākiem cirtieniem?

– Paskatīsimies uz divām pilnīgi atšķirīgām situācijām. Viena: 23. decembris, ministre piever acis, izliekas, ka Operā viss ir vislabākajā

kārtībā, maksātnespējas draudu nav, ir lielisks menedžments – un paraksta darba līgumu ar Andreju Žagaru. Rezultātā – viss turpinās nākamajā iterācijā, atkārtojot visas tās pašas kļūdas, kādas Operā pieļautas līdz šim. Otra: šajās dienās parakstām līgumu ar konkrētiem uzdevumiem, kas virza Operu uz labāku pārvaldību. Tas, kas noticis laikposmā starp šīm divām situācijām, mani, patiesību sakot, ļoti uztrauc. Varbūt daudzi to nesaprot, bet Opera nepieder Žagaram. Ne velti valsts ir radījusi likumu, kas paredz, ka ikkatrus trīs gadus tiek lūkots pēc jauna, labāka Operas vadītāja, un tas, kas ir noticis, ir tāda kā... likuma apsmiešana. Likums jau nav izdomāts tālab, lai ik pēc trim gadiem visi nolaistu ausis un turpinātu dzīvot tādā pašā garā. Man patika, kā izteicās Baiba Rubesa, proti, ka labas pārvaldības pamata princips ir: neieņemt to pašu amatu ilgāk par 10 gadiem, vienalga, privātā vai valsts iestādē. Un ja ir tikai viens pretendents uz amatu, tas arī nav īsti labi. Tāpēc, izvērtējot visu, kas noticis, šobrīd ir pieņemts lēmums šādas kļūdas vairs nepieļaut. Tā nav atkāpšanās vai piekāpšanās, tā ir stāvokļa uzlabošana – no situācijas noslēgt līgumu, neko nedarot līdz situācijai noslēgt līgumu ar uzdevumiem. Manuprāt, tā ir liela uzvara.

– Vai esat iedomājusies, ko teiktu pārējo teātru direktori, ja jūs jau 23. decembrī noslēgtu līgumu ar Žagaru?

– Man tur nav ko iedomāties. Teātru direktori man saka apmēram tā: ja jūs būtu parakstījusi līgumu, Žagaram neko neaizrādot, tad mēs visi kā viens kliegtu – tad mēs arī taisām mīnusus! Tāpēc man šķiet dīvaini, ka šīs balsis nekur nesadzird. Ir tikai vienpusējs mediju atspoguļojums. Vai tiešām medijiem kaut kas jāmaksā, lai visi sadzirdētu arī racionālus argumentus?

– Kādu finansējumu gadā saņem Opera un kādu – pārējie valstij piederošie teātri?

– Viena pati Opera saņem tikpat daudz, cik visi astoņi Latvijas profesionālie teātri kopā, pat vēl vairāk: Opera saņem 3,8 miljonus latu gadā, visi teātri – 3,6 miljonus latu. Protams, notiek diskusija par to, kādā veidā šo finansējumu sadalīt starp teātriem, ņemot vērā kvalitāti, skatītāju apmeklējumu, zāļu lielumu, jauniestudējumu skaitu un tā tālāk. Jāuzslavē Nacionālais teātris, kas cīnās par skatītāju, direktors Ojārs Rubenis jau ir nokreņķējis sirmus matus – viņam daudzkārt jālaiž klajā izrādes, kas pelna naudu, bet kuras varbūt ne vienmēr atbilst nacionāla, augstas mākslinieciskās vērtības teātra kritērijiem.

– Protams, viņam šī nauda ir jānopelna: no gaisa kliņģeri nebirst, nerunājot nemaz par nodokļu atlaidēm.

– Visi zinām: finanses ir apgrieztas, tostarp arī kultūrai, tāpēc ir grūtības ar jauniestudējumiem, bet ir spēles noteikumi – dzīvot pa nullēm. Daži teātri pat uzrāda peļņu. Bet Operas gadījumā... No tā, ko mēs redzējām pēdējā laika diskusijās, secinājums bija viens: daži var atļauties visu. Kurš tad maksās Operai tos iztrūkstošos miljonus? Ja kāds ir gatavs maksāt, lai maksā. Tas, ka Operai vairāk naudas nekā citiem teātriem, ir saprotams: tai ir balets, koris, simfoniskais orķestris. Žagara kungs man reiz teica: Gulbju ezerā rindā nevar stāvēt divpadsmit balerīnas, tur jābūt tieši 24. Bet es domāju, ka tas drīzāk ir attieksmes jautājums: es te liels, man te Opera, visi mani mīl, gan jau samaksās un parādus atlaidīs... Man tas nav pieņemami, un man šķiet, nevienam tas nav pieņemami. Tas – beigu beigās – nav godīgi.

– Piektdien mūsu laikrakstā bija intervija ar operas mākslinieku Vairi Nartišu, kurš stāstīja, ka viņš nosūtījis Kultūras ministrijai vēstuli par Operas parādiem, respektīvi, par to, ka Opera nav samaksājusi naudu, kas viņam pienācās pēc mūzikas instrumentu piegādāšanas Operas simfoniskā orķestra mūziķiem. Viņš uzskata, ka tieši ar viņa vēstuli sācies Operas skandāls.

– Kā cilvēks, kas nāk no biznesa, es saprotu, ka ar maksātnespēju nedrīkst jokot. Tiešām bija uzņēmēji, bija Vaira Nartiša vēstule, kurā viņš vēlējās pieprasīt Operas maksātnespēju. Ja šāds risks eksistēja, tad man kā ministrei tas būtu pilnīgi bezatbildīgi – parakstīt līgumu ar Žagaru, neņemot vērā šo risku. Šis arī bija iemesls, kāpēc es ierosināju disciplinārlietu pret valsts sekretāri Solvitu Zvidriņu. Ja cilvēkiem šķiet, ka maksātnespēja ir nekas, ja par to var pat nerunāt, ja valsts sekretārei nav skaidrs patiesais finanšu stāvoklis Operā, man vienkārši nolaižas rokas! Iedomājieties, kas notiktu, ja tie cilvēki, kurus mēs mēģinājām mierināt, sadusmotos pa īstam, ja viņi nenoticētu mums, ka darīsim visu, lai Opera nostātos uz kājām? Ja viņi ierosinātu maksātnespēju, ja sāktos process, ja tie 600 cilvēki, kas strādā Operā, nesaņemtu algas – vai kāds par to ir domājis? Tad gan visi mestos ministrei virsū ar bļāvieniem: kur jūs skatījāties, kad tas viss vēl bija sākumstadijā?! Es būtu priecīga, ja mediji šo problēmu aplūkotu no visām pusēm, nevis tendenciozi un vienpusīgi, proti, ejot kāda spēka pavadā. Iespējams, problēmu ar Operu es būtu pamanījusi jau agrāk, ja vien laiks nebūtu tik īss un piesātināts: tikai divi mēneši ministres amatā, turklāt nākamā gada budžets pāri visam.

– Valsts sekretāre Solvita Zvidriņa Kultūras ministrijā jau ir vairākus gadus?

– Jā, viņa ir bijušās kultūras ministres Helēnas Demakovas cilvēks.

– Demakovas kundzei bija gluži cits skatījums – ne tikai uz Operu, bet uz kultūru vispār. Tas nozīmē, ka Zvidriņas kundze bīdīs savu līniju, bet jūs tur neko nevarēsiet mainīt?

– Tā ir dīvaina situācija, par kuru esmu daudz domājusi. Kā īsti jārīkojas, ja atnāk jauns ministrs un viņam ar valsts sekretāru nesaskan attiecīgās jomas vadīšanas principi? Manuprāt, valsts sekretāram darbs ir jāvada demokrātiski, jāiesaista cilvēki, teātra gadījumā jāapspriež ar viņiem mākslinieciskie un finanšu kritēriji un tamlīdzīgi. Bet ir arī otra iespēja: valsts sekretārs visu vada, balstoties uz spēka un baiļu pozīcijām, ar neuzticēšanos un aizdomām. Pat komunicēšanas stils ir dīvains! Ko darīt? Ministrs ir ar sasietām rokām un ar milzīgu atbildību. Visi it kā grib, lai ministrijās nāk jauni cilvēki, lai ir pārmaiņas, lai beidzas tās lietas, kas gadu gadiem notikušas, bet tajā pašā laikā cilvēki nav gatavi pārmaiņām.

– Kādam tad jābūt valsts sekretāram?

– Viņam jābūt klasiskam birokrātam, ar kuru tiek pārrunāts politiskais uzstādījums un kuram jāprot to realizēt. Es nāku ar uzstādījumu, ka jāizveido koncepcija Radošā Latvija, kurā mēs spētu saprast radošā cilvēka lomu, saprast kultūras industriju pienesumu. Mums ir trīspadsmit radošās industrijas, bet mēs vēl nezinām, kāds pienesums kopproduktam ir no šīm industrijām. Tas jāizpēta. Ja ministram ir šāds uzstādījums, bet valsts sekretārs tam pretojas, tad rodas jautājums – ko darīt? Taču mans lēmums atstādināt Zvidriņu ir pamatā balstīts uz to, ka viņa nodemonstrējusi neizdarību, turklāt ne vienreiz vien.

– Atgriezīsimies pie Operas. Kādi ir konkrētie nosacījumi, kas Žagaram jāizpilda, esot Operas direktora amatā?

– Secinot, ka valsts sekretāre nezina, kas notiek Operā, mēs izveidojām darba grupu, lai saprastu situāciju. Maksātnespējas pieprasījumu bija daudz, tāpēc vajadzēja apjaust notiekošā apmērus. Darba grupai bija trīs secinājumi, kurus mēs arī iekļāvām līgumā. Pirmais: administrācijas izdevumus jau šodien var samazināt par 100 000 latu. Šis ietaupījums ļautu samaksāt daļai kreditoru. Tā ir vienkārši nekaunība – domāt, ka naudu var arī neatdot. Otrs: jāuzlabo pārvaldība, un viens no modeļiem ir izveidot valdi – lai nebūtu tā, ka par visu atbild tikai viens cilvēks, turklāt tāds, kurš ļoti bieži neatrodas Rīgā. Bet tad ir jāmaina likums. Pēc tam jārīko valdes vēlēšanas. Valdes locekļu funkcijām jābūt sadalītām. Trešā lieta: veikt finanšu auditu, lai beidzot varētu skaidri redzēt, cik lieli ir maksātnespējas draudi un cik resursu ir nepieciešams, lai Operu izvestu no šīs situācijas. Līdztekus nepieciešams funkciju audits, izstrādājot attīstības scenārijus, no kuriem viens ir – Opera ir vislabākā Austrumeiropā, otrs –

Opera ir izcila, bet jāsabalansē tas, ko mēs gribam, ar to, ko mēs varam. Ja trūkst naudas, jādomā par to, kā iesaistīt mecenātus. Valsts var atļauties Operai iedot 3,8 miljonus latu, trūkstošā nauda jāmeklē pašiem. Pie attīstības scenārijiem pieskaitām arī uzticības padomi, kas iesaistītos lemšanā, jo līdz šim lēmumi par repertuāru vai finansēm tika pieņemti vienpersonīgi. Žagara kungs, piemēram, nolemj, ka iestudēs tādu un tādu operu, pats būdams režisors. Pats sev un saviem līdzgaitniekiem arī samaksā ekstra naudu, kā tas ir noticis decembra vidū. Tās summas valsts pārvaldes darbiniekiem ir... iespaidīgas. Taču Žagara kungs tūdaļ teiks, ka viņam bija tiesības tā maksāt, turklāt tas viss ir konfidenciāli, un ko jūs vispār te iedomājaties?! Bet kā tas ir no vērtību un morāles viedokļa? Mēs taču tikko lēmām neizmaksāt prēmijas valsts pārvaldē! Turklāt situācijā, kad Operai ir maksātnespējas draudi. Taču tas Žagara kungam nešķita nekas ārkārtējs. Tāpēc es aicināju apstāties, piezemēties, pavērtēt situāciju.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"